ES ir pasaulē lielākā kopējā jūras teritorija, aptuveni 70 000 kilometru gara piekrastes līnija, un 40% bloka iedzīvotāju dzīvo 50 kilometru attālumā no jūras. Laika gaitā EK ieviesusi dažādas okeānu politikas iniciatīvas, kas saistītas ar drošību, zvejniecību, lauksaimniecību un transportu. Taču fragmentācija padarījusi dažādu problēmu risināšanu pārāk neefektīvu. Šī iemesla dēļ pagājušajā nedēļā ES zivsaimniecības un okeānu komisārs Kosts Kadis izziņoja Okeānu likumu, lai ar okeāniem saistītie izvirzītie mērķi tiktu labāk saskaņoti un koordinēti:
“Okeānos notiek 74% no Eiropas Savienības ārējās tirdzniecības, ko īsteno jūras transports. Okeāns ir vieta, kurā atrodas 99% globālās interneta plūsmas zemūdens kabeļos, un okeāns Eiropas Savienībai nozīmē piecus miljonus darbavietu.
Okeāns saskaras ar daudziem izaicinājumiem, tai skaitā piesārņojumu, klimata pārmaiņām un resursu pārmērīgu izmantošanu. Okeānam ir arī milzīgs ilgtspējīgu zilo investīciju potenciāls, un tas ir būtisks mūsu drošībai.”
Okeānu likumā patiesi izklāstītas daudzas galvenās prioritātes, tostarp okeānu veselības aizsardzība un atjaunošana, ES zilās ekonomikas veicināšana, piekrastes un salu kopienu atbalstīšana, okeānu pētniecības veicināšana, jūras drošības un aizsardzības uzlabošana. Detaļu par to, kā īstenot daudzos mērķus, gan īsti nav.
Kritiķu acīs ES piedāvājums izskatās pliekans, bez ambīcijām un būtiskiem uzlabojumiem. Piemēram,
likums nesola jaunus, konkrētus pasākumus jaunu jūras aizsargājamo teritoriju noteikšanai vai to pārvaldības uzlabošanai, tā vietā pamatā apņemoties strādāt pie spēkā esošo ES tiesību aktu efektīvas īstenošanas un izpildes.
Tas pats attiecas uz grunts tralēšanu – pretrunīgi vērtētu praksi vilkt smagus zvejas tīklus pa jūras gultni, lai noķertu zivis, kas dzīvo jūras gultnē vai tās tuvumā.
Kritika pamatā izskan no vides aizsardzības organizācijām. Tās apņemšanos novērtē pozitīvi, tomēr Okeānu likumā ietvertos pasākumus ir raksturojušas kā neizteiksmīgus. Kopīgā paziņojumā sešu vadošo vides nevalstisko organizāciju grupas norādīja, ka pakts nenodrošina steidzamu rīcību un saistošus mērķus, kas nepieciešami okeānu aizsardzībai. Organizācijas mudina ES iestādes un dalībvalstis stiprināt paktu ar konkrētiem pasākumiem un nodrošināt, lai okeānu aizsardzība kļūtu par centrālo daļu ar okeāniem saistītajos ES tiesību aktos.
Kritiķi uzskata, ka netiek piedāvāts konkrēts plāns par to, kā okeāna tiesību akti, kas pastāv tikai uz papīra, tiks faktiski īstenoti jūrā, piemēram, kā ES ūdeņos cīnīties ar grunts tralēšanu un pārzveju.
Jāsaka, ka ES apņēmības trūkums nav nekas pārsteidzošs, ja raugās arī uz kopainu. Proti, eksperti norāda, ka ANO Okeānu Konferencē nekādi lieli izrāvieni būtiskos jautājumos neesot gaidāmi. Piemēram, tikai 8% pasaules okeānu teritoriju ir aizsargātas, neskatoties uz to, ka pasaule vienojusies jau līdz 2030. gadam aizsargājamo teritoriju skaitu paplašināt līdz 30%. Bet dažas valstis nenosaka gandrīz nekādus noteikumus par to, kas ir aizliegts jūras zonās, vai arī tām trūkst finansējuma, lai vispār īstenotu jebkādus noteikumus.
Okeānu aizsardzība arī ir vismazāk finansētais no visiem ANO 17 ilgtspējīgas attīstības mērķiem.
Daudzas mazas salu valstis cer pieprasīt naudu un politisko atbalstu cīņai pret jūras līmeņa celšanos, jūras atkritumiem un zivju krājumu izlaupīšanu. Eksperti gan pieļauj, ka progresu atsevišķos jautājumos par zvejniecību, jūras aizsardzību teritorijās ārpus valstu kontroles un dziļjūras resursu ieguves moratoriju panākt ir iespējams.
