ĪSUMĀ:
Mūsdienās nosaukums simbolizē padomju mantojumu
Mūsdienās valodnieki, runājot par Kaļiņingradu, mudina lietot lietuviešu jau izmantoto vēsturisko nosaukumu Karaļauči vai vācisko versiju Kēnigsberga. Pastāv arī senprūšu nosaukums – Kunigsgārbe vai Tvāngste.
Tomēr valodnieku vidū pilnīgas vienprātības nav, tādēļ Krievijas anklāvu daudzi turpina dēvēt par Kaļiņingradu. Šī nosaukuma izmantošana simbolizē to, ka šajā vēsturiskajā Eiropas reģionā joprojām atrodas padomju laika mantojuma daļa – tāda daļa, kur viss vēsturiskais mērķtiecīgi ir nīcināts un apspiests.
Vēsturiski Kēnigsberga bija ietekmīgs inteliģences centrs
Kēnigsberga tika dibināta aptuveni 50 gadus pēc Rīgas kā Teitoņu ordeņa atbalsta punkts pie Baltijas jūras. Pilsēta savulaik tika nosaukta par godu karalim Otokaram Otrajam, kurš vadīja karagājienu pret senprūšu ciltīm. Arī vēlāk, kļūstot par Prūsijas hercogistes, Prūsijas un Austrumprūsijas pilsētu, tieši Kēnigsbergā tika kronēti vietējie karaļi.
Kēnigsberga vēsturiski ir bijis ļoti nozīmīgs inteliģences centrs, kuram bijusi arī ļoti ievērojama ietekme uz Lietuvas un Polijas kultūru.
Piemēram, pilsētā savulaik pirmo reizi iztulkota Jaunā derība poļu valodā, izdota arī pirmā grāmata lietuviešu valodā. Kēnigsbergā mācījies arī apgaismības domātājs Imanuels Kants un viena no 20. gadsimta ietekmīgākajām politikas teorētiķēm Hanna Ārente.
Pilsētas liktenis mainījies pēc Otrā pasaules kara
Kēnigsbergas liktenis vispamatīgāk mainījās Otrā pasaules kara laikā, kad pēc bombardēšanas un ilgstoša ielenkuma pilsēta nonāca Padomju Savienības kontrolē. Vēlāk pilsēta tika nosaukta bijušā boļševiku komandiera Mihaila Kaļiņina vārdā. No pilsētas tika padzīti vai no tās aizbēga vietējie vācieši, bet vietā, protams, nāca padomju pilsoņi. Lietuviešiem tika atļauts palikt.
Sākotnēji esot bijis plānots šo teritoriju iekļaut Lietuvas PSR sastāvā, taču Josifs Staļins esot devis priekšroku tieši Kaļiņingradas reģionam kā simboliskai buferzonai, kas vēl vairāk norobežotu Baltijas valstis no Rietumiem.
Rezultātā Kaļiņingrada kļuva par Padomju Savienības tālāko rietumu reģionu un arī nozīmīgu transporta mezglu. Kaļiņingradā tika izvietota Krievijas Baltijas jūras flote, tostarp kara flote, jo Kaļiņingrada bija vienīgā Krievijas neaizsalstošā osta Baltijas jūrā.
Kaļiņingrada kļuva par militarizētāko Krievijas reģionu
Kaļiņingrada ir reģions, kas nav saistīts ar Krievijas sauszemes teritoriju. Tās statuss Krievijas acīs mainījās pēc tam, kad kaimiņos esošā Polija un Lietuva izlēma pievienoties NATO.
Diskusijas par ieroču un radariekārtu izvietošanu Kaļiņingradā aizsākās jau Aukstā kara laikā, tāpēc padomju laikā Kaļiņingrada faktiski bija slēgtā zona, kurā iekļūšanai pat padomju pilsoņiem bija nepieciešamas īpašas atļaujas. Vēl pirms 20 gadiem šo tēmu īpaši patika aktualizēt tā brīža Krievijas prezidentam Dmitrijam Medvedevam.
Kaļiņingradas apgabals joprojām tiek uzskatīts par vienu no visvairāk militarizētākajiem reģioniem Krievijā. Tajā atrodas aptuveni 25 000 militārpersonu.
Vieta, kur Krievija sagatavo sabotierus
Pagājušajā gadā poļu un Baltijas valstu pētnieciskie žurnālisti noskaidroja, ka Kaļiņingradā ir izvietotas arī īpašo uzdevumu izlūkošanas vienības, kuru galvenais uzdevums ir sagatavot sabotierus operāciju veikšanai NATO valstīs, galvenokārt kaimiņos esošajā Polijā un Lietuvā, kā arī Latvijā, Igaunijā un citās Eiropas valstīs. Tiek uzskatīts, ka pirms gada notikušais IKEA veikala dedzināšanas mēģinājums Viļņā ir bijis saistīts ar Kaļiņingradā bāzētajiem krievu specdienestiem.
Lietuvas specdienesti jau pirms 10 gadiem apgalvoja, ka īpašo uzdevumu vienības varētu būt izcēlušās Lietuvas piekrastē, lai pārbaudītu lietuviešu dienestu modrību.
Pašlaik bīstamākais izlūkdienestu apmācību punkts atrodas Parusnoje ciematā, kas atrodas vien dažu kilometru attālumā no Baltijskas ostas.
Pētnieki apgalvo, ka tieši šeit tiek gatavotas iespējamās sabotāžas operācijas, piemēram, pret stratēģiski svarīgo Klaipēdas ostu. Klaipēda ir nozīmīga ne tikai Lietuvas ekonomikai, bet arī NATO operācijām. Turklāt blakus atrodas arī Palangas lidosta.
Veicot uzbrukumus ostu infrastruktūrai vai citiem stratēģiskiem objektiem, ievērojami tiktu apdraudētas sabiedroto loģistikas spējas. No otras puses, caur Lietuvu uz Kaļiņingradu joprojām tiek piegādātas preces arī pa dzelzceļu – aizliegta ir dažādu militāro tehnoloģiju transportēšana. Līdz šī gada beigām spēkā ir ar Lietuvu noslēgtais līgums par gāzes tranzītu uz Kaļiņingradu.
Lietuvas prezidents Gitans Nausēda ir teicis, ka neredz nepieciešamību līgumu nepagarināt, jo pašlaik Lietuvai tas esot ļoti izdevīgs.
Kaļiņingrada kļūst par aizvien neērtāku kaimiņu
Pēc tam, kad šī gada sākumā Baltijas valstis atslēdzās no BRELL elektrosistēmas tīkla, Kaļiņingrada faktiski kļuva par enerģētisko salu, un tās atkarība no gāzes tranzīta tikai palielinājās. Pēdējo gadu laikā tā bija palielinājusi gāzes krātuvju apjomu un iegādājusies savu sašķidrinātās gāzes tankkuģi, taču Lietuva pamatoti uzskata, ka joprojām esošais gāzes tranzīts ir ļoti nopietna ietekmes svira uz Krieviju.
Kaļiņingrada ir un paliek ļoti neērts kaimiņš vairākām Baltijas jūras reģiona valstīm. Tas viss par spīti Lietuvas bruņoto spēku pārstāvju teiktajam, ka kopš pilna apmēra Krievijas iebrukuma Ukrainā Kaļiņingradā bāzēto sauszemes spēku skaits un spējas ir ievērojami mazinājušās. Šobrīd pieejamā informācija liecina, ka
liela daļa no aptuveni 25 000 karavīru tika pārvietoti uz Kurskas apgabalu, kurā pērn negaidīti iebruka Ukrainas spēki.
Lai gan personālsastāvs ir ievērojami patukšots, izlūkinformācija liecina, ka kara flotes ostu infrastruktūra un citas bāzes tiek ievērojami stiprinātas.
Militāro bāzu tuvumā regulāri notiek arī militārās mācības. Sauszemes spēku ir skaitliski mazāk, tomēr nekādu izmaiņu nav gaisa aizsardzībā, flotē un piekrastes aizsardzībā, kā arī radio-elektroniskajos spēkos – šīs spējas reģionā ir īpaši atstrādātas un spēcinātas jau kopš Aukstā kara laikiem.
Militārie eksperti prognozē, ka Krievijas spēku atgūšana pēc Ukrainas kara beigām ir tikai laika jautājums. Atkarībā no situācijas spēki var atjaunoties divu vai četru gadu laikā, iespējams, pat gada laikā. Taču pašlaik vislielākais izaicinājums Kaļiņingradai ir loģistika, jo jebkādu militāro tehniku vai tehnoloģijas faktiski piegādāt ir iespējams tikai pa ūdeni vai gaisu.
Kaļiņingradas un Suvalku koridora apdraudējums NATO
Starp Kaļiņingradu un Baltkrievijas teritoriju atrodas tik ļoti bieži piesauktais Suvalku koridors, kas pamatoti tiek uzskatīts par vienu no vājākajām Ziemeļatlantijas alianses vietām. Ja gadījumā Krievijai izdotos savā kontrolē pārņemt Suvalku koridoru, Baltijas valstis faktiski tiktu atgrieztas no pārējām Ziemeļatlantijas alianses dalībvalstīm.
Tomēr nav zināms, vai Baltkrievija ļautu izmantot savu teritoriju šādai operācijai. Baltkrievija Krievijai ir devusi savu teritoriju uzbrukumu īstenošanai pret Ukrainu, un daudz kas liecina, ka Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko ir jau kļuvis par Krievijas marioneti un Baltkrievijas aneksijas pabeigšana ir tikai laika jautājums.
Kaļiņingrada kļūst par Krievijas vājo punktu
NATO ir sacījusi, ka kara gadījumā ar Krieviju Kaļiņingradu neitralizētu jau pašu pirmo. Tas gan neizslēdz to, ka tieši no Baltkrievijas un Kaļiņingradas gan pret Poliju, gan pret Lietuvu tiek īstenoti dažādi kiberuzbrukumi, dezinformācijas kampaņas un arī organizēta bēgļu plūsma. Piemēram, Lietuvas robežas tuvumā atrodas gan baltkrievu poligoni, gan militārie lidlauki. Tieši “Lidas” militārais lidlauks pirms kāda laika izpelnījās īpašu uzmanību, jo izskanēja ziņas, ka tur bāzētos baltkrievu iznīcinātājus varētu pielāgot krievu kodolieroču pārvadāšanai.
Daudz reālāks gan liekas scenārijs, ka Krievija vienkārši varētu izmantot šo lidlauku savu lidmašīnu vajadzībām. Nav izslēdzams arī fakts, ka Krievija gatavojas Baltkrievijas teritorijā izvietot kādus no saviem kodolieročiem. Satelītu sniegtie izlūkdati liecina, ka šādas infrastruktūras gatavošana varētu notikt. Rietumvalstis jūtīgi reaģē uz jebkādu kodolieroču piesaukšanu no Maskavas puses. Tiek uzskatīts, ka Kaļiņingradā varētu atrasties ap 100 kodolgalviņām. Tās varētu sasniegt jebkuru mērķi 500 kilometru rādiusā, tas nozīmē – gan Lietuvā, gan Polijā, gan Latvijā. Arī Igaunijā un Somijā.
Lai noskaidrotu, cik reāli ir Kaļiņingradas apgabala potenciālie draudi vai militārās spējas, raidījums komentāru palūdza Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētniekam un vēsturniekam Valdim Kuzminam.
Kaļiņingradas apgabals vairākos elementos ir Krievijas vājākais punkts vairāk, nekā tas ir Krievijas drauds Baltijas valstīm. Pirmkārt, Kaļiņingradas apgabals ir maza, neliela teritorija, un pat tās ieroču sistēmas, kas atrodas Baltijas valstu bruņojumā vai drīz būs bruņojumā – “Himars” raķešu sistēmas, pretkuģu raķešu sistēmas un viss pārējais –, var šaut no visām pusēm cauri un iznīcināt jebkuru mērķi Kaļiņingradas apgabalā. Nedrošība, ko Krievija izjūt ar skatu no Kaļiņingradas apgabala, ir daudz lielāka nekā draudi, ko Kaļiņingradas apgabals var radīt.
Otrs svarīgs punkts – kopš 2021. gada beigām mēs redzam, ka tā saucamie “osinteri”, tātad – “open source intelligence”, dažādi aktīvisti, izmantojot privāti nopērkamus satelītattēlus, ir spējīga kontrolēt pilnīgi jebkādu kustību jebkur pasaules reģionā. Šajā brīdī Kaļiņingradas apgabalā nav vispār nekādu Krievijas Federācijas kaujas spējīgu bruņoto spēku vienību. Visas ir aizbraukušas karot uz Ukrainas teritoriju. Gan pretgaisa aizsardzības sistēmas, gan visādas citādas elektroniskās kaujas darbības sistēmas, Baltijas kara flote – viss ir prom. Nekā tur nav. Un tajā brīdī, kad Krievija to sāks koncentrēt, mēs to redzēsim nedēļas un mēnešus, pirms tas sāks radīt nopietnus draudus Baltijas reģiona valstīm.
Un trešais punkts ir, ka, ja mēs skatāmies Kaļiņingradas apgabalā, ļoti svarīgs elements ir enerģētiskā drošība. Kaļiņingradai nav savas Inčukalna gāzes krātuves, kura par piemēru, ja tā ir pilna, tā nodrošina gāzes patēriņu diviem gadiem Latvijā. Kaļiņingrada šajā brīdī investē milzīgas naudas summas, lai palielinātu savas dabasgāzes uzkrāšanas kapacitāti līdz apmēram vienai ziemai atkarībā, protams, cik šī ziema ir barga. Kaļiņingrada savu gāzi ir spējīga saņemt pa diviem ceļiem – caur Lietuvas teritoriju, kur, protams, jebkuru draudu gadījumā tiks pārgriezts dabasgāzes vads, vai otrs variants – sašķidrinātās gāzes terminālis “Maršals Vasiļevskis”, kurš atrodas jūrā netālu no Kaļiņingradas piekrastes, kur atrodas sašķidrinātā dabasgāze, kura tiek izmantota enerģijas ģenerēšanā. Mēs te varam runāt tur par saules baterijām, vēja enerģiju. Tas ir dārgi, nav dārgi, pirks vai nepirks. Kaļiņingradas gadījumā nekādas alternatīvas nav. Tā ir dabasgāze vai nekas.
Šajā kontekstā es gribētu arī pieminēt tādu svarīgu lietu – mēs ļoti daudz runājam par “Suwalki gap”. Tātad, teritoriju starp Baltkrieviju un Kaļiņingradas apgabalu, un bieži vien teiks: ‘ja viņi šo pierobežu pārgriež šaurākajā vietā, tad Baltijas valstis ir pilnībā atgrieztas no pārējās Eiropas.’ Šī te teritorijas pārgriešana neatrisina Kaļiņingradas lielāko problēmu – enerģētisko drošību. Tātad, ja Krievija eskalē un sākas kara darbība, Krievijai, bet ir kritiski svarīgi sagrābt praktiski visu Lietuvu kā minimums, un tas būtu primārais viņu uzbrukuma mērķis, lai nodrošinātu, ka Kaļiņingrada spējīga eksistēt, un neriskēt uz to, ka sašķidrinātās gāzes terminālis pēkšņi beidz savu dzīvi tādā atomaseinas formātā. Ja šis terminālis atrodas jūrā, vairākus kilometrus jūrā, tas ir ideāls mērķis raķetēm, droniem. Ideālāku grūti ir izdomāt. Un Krievija to zina. Krievija uzskata draudus Kaļiņingradai par absolūti reāliem. Kaļiņingrada ir Krievijas vājais punkts.
Kaļiņingrada – pasaules dzintara galvaspilsēta
Kaļiņingrada tiek uzskatīta par pasaules dzintara galvaspilsētu, jo tieši šeit atrodas aptuveni 90% pasaules dzintara rezervju. Vēsturiski dzintara ieguve un apstrāde esot bijis Teitoņu ordeņa monopols, taču ieguve turpinājās līdz pat 20. gadsimta 30. gadiem. Pašlaik Kaļiņingradas pilsētā “Jantarnij” jeb dzintara pilsētā atrodas arī Krievijas vienīgais dzintara ieguves kombināts. Tajā iegūst ap 400 tonnām dzintara gadā.
Lielākā daļa dzintara tiek eksportēta uz Ķīnu, taču ap šo reģionu ir arī diezgan daudz noziedzīgu darbību, piemēram, kontrabandas gan uz Poliju, gan Vāciju, gan Lietuvu.
Leģendāro Dzintara istabu savulaik uzskatīja par astoto pasaules brīnumu.
Dzintara istaba sākotnēji tika plānota 1701. gadā Šarlotenburgas pilij Berlīnē, Prūsijā. Vācu un dāņu skulptoru izgatavotajā telpā tika izmantotas aptuveni 6 tonnas dzintara, kas kopā ar zelta detaļām un spoguļiem veidoja aptuveni 55 kvadrātmetru lielas dzintara plāksnes. Šī istaba tika uzdāvināta Krievijas caram Pēterim I un nonāca Katrīnas pilī.
Pēc mūsdienu aprēķiniem Dzintara istabas vērtība varētu sasniegt 500 miljonus eiro.
Otrā pasaules kara laikā nacistu spēki Dzintara istabu demontēja 36 stundu laikā, un šīs vērtības nonāca Kēnigsbergā, kur tika izstādītas pilī. Vien dažus mēnešus pirms kara beigām Hitlers bija pavēlējis dārgumus no Kēnigsbergas evakuēt, taču uzbrukumi pilsētai, sabiedroto bombardēšana un Sarkanās armijas artilērija to neļāva izdarīt.
Šobrīd neviens nezina, kur Dzintara istaba atrodas, un tās meklējumi turpinās. Ir teorijas, ka dzintara dārgumi ir uzkrāmēti uz vācu kravas kuģa, kurš tika torpedēts un nogrima. Citi eksperti ir mēģinājuši atrast tos paslēptus gan citās raktuvēs, gan nogremdētus jūras dzelmē. Taču, visticamāk, Dzintara istaba tomēr ir gājusi bojā uzbrukumos. Sanktpēterburgā ir izveidota Dzintara istabas kopija.
