Kā šie cilvēki kļūst par daļu no Kremļa kara mašinērijas? Un kā iespējams cīnīties pret šādu cilvēku maldināšanu un izmantošanu? Atbildes uz šiem jautājumiem meklēja Latvijas Radio dezinformācijas pētniece un faktu pārbaudītāja Anete Bērzkalne sarunā ar Kongo Demokrātiskās Republikas žurnālistu un sabiedriskās iniciatīvas “Ushujaa Check” dibinātāju Frederiku Alinabo.
Pēdējos mēnešos arvien biežāk izskan ziņas par Āfrikas valstu pilsoņiem, kuri, meklējot labāku dzīvi, attopas Krievijas armijā vai dronu ražotnēs.
Tas notiek dažādu Krievijas darba un mācību programmu, tostarp arī programmas “Alabuga Start” aizsegā, pret kuru Interpols Botsvānā šī gada aprīlī ierosinājis izmeklēšanu par iespējamu cilvēku tirdzniecību.
Starp valstīm, no kurām tiek uzņemti studenti, ir arī cita Āfrikas valsts – Kongo Demokrātiskā Republika. Lai labāk izprastu šo programmu darbību un Krievijas ietekmi šajā valstī, Latvijas Radio uz sarunu aicināja tās žurnālistu un sabiedriskās iniciatīvas “Ushujaa Check” dibinātāju Frederiku Alinabo. Šī iniciatīva veicina medijpratību un cīnās pret dezinformāciju, sadarbojoties ar vietējām kopienām.
“Pirms 2022. gada Krievijas tēls netika īpaši popularizēts un nebija tik plaši atpazīstams kā šobrīd. Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā ir sākusies plaša informācijas izplatīšana – daļa no tās ir nepatiesa, daļa uzticama. Mēs
pašreiz redzam, ka daudzi iedzīvotāji informāciju iegūst no sociālajiem medijiem. Tas ir, no “WhatsApp”, “Twitter”, bet visvairāk no “TikTok” un “Instagram”, kur cilvēki, kuri reklamē saturu un kurus bieži uzskata par žurnālistiem, patiesībā ir influenceri.
Šobrīd redzam, ka visa informācija, ko patērē jaunieši, nāk tieši no influenceriem,” stāsta Alinabo.
Kongo Demokrātiskajā Republika, kurā ir vairāk nekā 100 miljoni iedzīvotāju, aptuveni 70% jaunieši dzīvo ļoti grūtos apstākļos. Tie ir cilvēki, kuriem vairs nav cerību, kuri jūtas bezcerīgi, jo valsti ir pārņēmis karš. Tāpēc katram jaunietim ir kāds galamērķis – vai nu doties uz Eiropu, vai uz kādu citu valsti, kur dzīves apstākļi ir kaut nedaudz labāki, stāsta žurnālists:
“Ir ļoti būtiski redzēt, ka tas, kā Krievija tiek atspoguļota Āfrikā, īpaši Kongo, tagad vairāk tiek uztverts kā kaut kas organizēts, jo Kongo šobrīd ir influenceri, kurus sauc par “putinistiem”.
“Putinisti” ir tie, kas pārvarējuši grūtības, uzveikuši nabadzību, cilvēki, kas dzīvo labklājībā. Tātad mums ir šī influenceru kopa, kuru patiešām sauc par “putinistiem”. Skatoties uz šo tēlu un to, kā Krievija tiek atspoguļota sociālajos medijos Kongo, nebūtu prātīgi teikt, ka aiz tā nestāv nekāds organizatorisks vai finansiāls atbalsts — jo tas notiek sistemātiski.”
Krievijas prezidenta tēls Kongo tiek uztverts kā varonīgs – kā kāds, kurš dod cerību tiem, kas ir to zaudējuši. Šo tēmu veido arī nezināšana par reālo situāciju, kas pašreiz risinās Rietumu pasaulē, norāda Alinabo:
“Kā zināms, Kongo ir daudz cilvēku, kuri nav ieguvuši izglītību, nav gājuši skolā. Ņemot vērā, ka mums ir vairāk nekā 200 runāto valodu, pirmais cilvēks, kas ierodas ar jebkādu informāciju, nāk vienalga, no kurienes un ar jebkādu mērķi – par to var tikt maksāts vai arī influenceri izmanto kāda cita vara – pirmais cilvēks, kas dalās ar konkrēto informāciju, kļūst par vienīgo uzticamo informācijas avotu, kas tiek pieņemts un izmantots. Šī “putinistu” influenceru ietekme tagad izpaužas tā, ka viņi vienmēr cenšas ģērbties kā Krievijas prezidents uzvalkā, lai parādītu, ka vismaz viņi ir šeit, lai runātu bezcerīgo vārdā, viņi ir šeit, lai sniegtu jaunas iespējas, īpaši jauniešiem, kuri dara visu iespējamo, lai dotos uz ārzemēm, un kuru galvenais informācijas avots ir tieši šie influenceri.”
Krievijas programma “Alabuga Start” jaunām sievietēm piedāvā doties uz Krieviju, lai apgūtu dažādas profesijas loģistikas, viesmīlības un citās jomās, taču saskaņā ar virkni ziņojumu dalībnieces beigās kļūst par daļu no Krievijas kara mašinērijas. Šo programmu citās valstīs ir reklamējuši tieši vietējie influenceri.
Arī Alinabo ar kolēģiem ir dzirdējuši par to, un šo programmu, kā viņš stāsta, Kongo reklamē daudzi influenceri. Viens no tiem, kas ir reklamējis Alabugas programmu, pasniedz to kā iespēju Āfrikas, īpaši Kongo, sievietēm vecumā no 22 līdz 28 gadiem doties uz Krieviju.
“Tagad vēl viens influenceris no Kinšasas, kas reklamē šo programmu, Kongo sievietēm specifiski stāsta, ka, līdzko viņas ierodas Krievijā, pirmā lieta, ko darīt, ir pieprasīt Krievijas pilsonību,” stāsta Alinabo.
Šādā veidā viņas var tikt pie pases. Pēc tam, kad pase ir iegūta, viņš [influenceris] militāro apmācību pasniedz kā iespēju nokļūt armijas rezervistos, turpina žurnālists:
“Tas tiek uztverts kā spiediens, ko izjūt ikviens, kurš vēlas piedalīties šajā programmā, ja vien viņš apzinās situāciju. Taču daudzi no šiem cilvēkiem – īpaši šīs sievietes, kuras jūtas bezcerīgas, kuras vēlas doties uz ārzemēm, uz valstīm, kur viņām sola labu darbu, labu algu un labas mācību iespējas – izjūt, ka tā ir vienīgā iespēja, vienīgais atvērtais ceļš.”
Alinabo norāda uz vēl vienu līdzīgu programmu, kas nonākusi viņu redzeslokā. Tās nosaukums ir “Sapnis Krievijā”, un tā Āfrikas valstu pilsoņiem piedāvā darba atļaujas, līgumus, stipendijas un citas priekšrocības, vilinot cilvēkus labākas dzīves meklējumos pārcelties uz Krieviju. Tomēr tur nonākušie realitātē sastopas ar citu situāciju:
“Sociālajos medijos ir publicēts video, kurā redzami Kongo Demokrātiskās Republikas pilsoņi, kuriem, ierodoties Krievijā, tiek atteikta stipendija. Video redzams, ka viņu vēstniecībā viņiem tiek piedāvātas divas iespējas: vai nu atgriezties savā valstī, vai arī automātiski pievienoties militārajai apmācībai, lai kļūtu par rezervistiem – un tikai pēc tam, kad viņi ir reģistrēti kā rezervisti, viņi var saņemt savu stipendiju. Šī situācija ir ļoti satraucoša, īpaši attiecībā uz jauniešiem, kuri nav pietiekami informēti un kuri iegūst ziņas tikai no sociālajiem medijiem.”
Prasīts, vai Kongo valdība cīnās pret šādu savu pilsoņu izmantošanu, informējot sabiedrību par Krievijas piedāvāto programmu bīstamajām sekām, Alinabo atbild noraidoši, norādot, ka valsts institūcijām trūkst efektīvu līdzekļu, lai nodrošinātu informācijas apriti valstī, kuru plosa karš un sadrumstalo valodu daudzveidība.
Šo iemeslu dēļ svarīgu lomu iedzīvotāju informēšanā ieņem sabiedriskās iniciatīvas, tostarp Alinabo pārstāvētās organizācijas darbs:
“Tātad mana organizācija, “Cilvēktiesību līgas” iniciatīva, pašlaik domā par programmu, kas sniegtu informāciju cilvēkiem, kuri dzīvo lauku apvidos – kuri nerunā franču valodā, kuriem nav pieejams internets vai citi saziņas līdzekļi. Mēģināt sniegt informāciju par to, kas patiesībā notiek. Mana organizācija pašreiz cenšas apvienot visus pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, īpaši jauniešus lauku apvidos, jo visa informācija, kas nāk no galvaspilsētas un tiek pārtulkota vietējās valodās – vietējās kopienas to vienkārši “norij”.”
Tāpēc Alinabo nolēma problēmai pieiet, vispirms identificējot visus vietējos līderus un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus dažādos lauku reģionos. Un viņa priekšrocība ir tā, ka vīrietis pagātnē sadarbojies ar vairāk nekā 72 lielām platformām visā valstī, un Alinabo ir zināmi žurnālisti:
“Tie ir vietējie žurnālisti, kas atrodas savās vietējās kopienās. Ar viņiem apspriesties un noskaidrot, kādā veidā mēs varētu sākt atspēkot dažādu informāciju, ko iegūstam no tiešsaistes platformām, un tad to pārveidot [pielāgotā, saprotamā] informācijā un panākt, ka tā sasniedz jauniešus lauku apvidos.”
Frederiks turpina stāstīt par vēl vienu programmu, kas, lai gan vēl ir izstrādes stadijā, varētu sniegt būtisku pienesumu tam, lai cilvēki, kuriem, piemēram, nav telefona vai datora, varētu tikt pie kvalitatīvas un uzticamas informācijas.
“Otra stratēģija ir izstrādāt to, ko es nosaucu par “radio bez frekvences”. Šis “radio bez frekvences” nozīmē lielus skaļruņus, kurus mēs izvietosim publiskās vietās un ar kuru palīdzību pēc tam, kad būs pārbaudīta un atspēkota nepatiesa informācija,
mēs varēsim izplatīt šo [uzticamo] informāciju plašākās teritorijās – piemēram, autobusu pieturās, tirgos, vietās, kur pulcējas jaunieši, universitātēs, mācību centros –, lai viņi varētu piekļūt vismaz kaut kādai informācijai vietējās valodās un saprast, kas patiesībā notiek. Mēs apvienojam šo programmu, kuru vēlamies saukt par “Drosme”, lai veicinātu drosmīgāku jauniešu iesaisti katrā lauku apvidū – jauniešu, kuri var runāt un sniegt patiesu, vērtīgu informāciju [arī citiem].”
