Raksta ceļvedis:
Vardarbībai dažādas izpausmes, rodas psiholoģiska spriedze.
Mobingu nevajadzētu “paslaucīt zem paklāja”.
Sāk atpazīt mobingu.
Šo problēmu risināt nav viegli.
Kalvāns: Nav dūmu bez uguns.
It kā sīkumi, bet rodas psiholoģiska spriedze
“Vienkārši bērnu klātbūtnē [nodarbības laikā] pasaka visu, ko par tevi domā. Jā, arī paaugstinātā tonī: kas te notiek, ko viņš tur dara, ko viņa tur dara! Viņas dēļ tiešām vairāku gadu garumā ir aizgājuši labi, zinoši darbinieki prom!” stāsta Tamāra.
Piemēram, bijuši strīdi ar metodiķi par to, vai vajag vai nevajag pie sienas domu karti un kur jāstāv grāmatām.
Tamāra pati darbu nav pametusi privātu iemeslu dēļ, izturot šādu attieksmi ilgāk nekā citi. Metodiķe viņu aicinājusi rakstīt atlūgumu, draudot pretējā gadījumā sagādāt nepatikšanas. Tamāra apgalvo, ka metodiķe noskaņojusi kāda bērna vecākus pret audzinātāju, kā rezultātā viņa apsūdzēta vardarbībā pret bērnu un tagad jau konfliktā iesaistīts Bērnu tiesību aizsardzības centrs.
Pedagoģe jebkādu vardarbību noliedz un teic, ka visskumjākais ir tas, ka darbinieku konfliktos ierauj bērnus. Iestādes vadītāja atzinusi, ka sūdzību par metodiķi ir daudz, bet viņa nerīkojas.
Mobinga problēmu nevajadzētu “paslaucīt zem paklāja”
Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta direktors Rūdolfs Kalvāns norādīja uz izglītības iestāžu vadītāju atbildību par to, lai skolotāji skolā netiktu pakļauti mobingam.
“No ministrijas skatpunkta viennozīmīgi iestādes vadītājam ir jābūt paraugam ne tikai profesionālajā izpratnē – nozares, skolvadības, mācību procesa pārvaldības izpratnē, – bet arī attiecību vērtību un emocionālās inteliģences izpratnē. Protams, viņam jābūt līderim, paraugam, piemēram,” sacīja Kalvāns.
Viņš atzina, ka ministrijā nonāk informācija par gadījumiem, kuros iestāžu vadītāji vai nu paši veic mobingu vai nespēj novērst, kad to dara kāds cits. Par gadījumiem, kas nonāk ministrijas redzeslokā, pārbaudes veic Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD).
Izglītības un zinātnes ministrija, nesen atjaunojot vadlīnijas par drošu vidi skolās, neiekļāva tajā skaidrojumu, ko darīt, ja pret pedagogu mobingu vērš iestādes vadība. Kalvāns norādīja, ka ministrija vairāk pievēršas tieši bērnu drošībai skolās, jo skolotāju attiecības ar kolēģiem un vadību regulē Darba likums. Tāpēc pedagogi var sūdzēties Valsts darba inspekcijā un IKVD. Pēdējais gadā saņem parasti 10–15 sūdzības, bet inspekcijā saņemto sūdzību skaits tieši no skolotājiem ir svārstīgs: pēdējos gados no 7 līdz pat 17, un tās biežāk neapstiprinoties.
Tā kā skolas dibinātājs lielākoties ir pašvaldības, arī tām jārūpējas, lai skolās nebūtu toksiskas darba vides. Kalvāns uzsvēra, ka
izglītības pārvaldēm noteikti nevajadzētu mobinga problēmas “stumt zem paklāja” un nerisināt, jo tad tās tikai eskalēsies.
Par to, ka tā notiek, bažas pauda skolotāju arodbiedrība. Vanaga pastāstīja par gadījumiem, kad izglītības pārvaldes nopludina skolas vadībai informāciju, kas par to sūdzējies. Tiesa, arodbiedrībai nākas arī iesaistīties konfliktsituācijās, kas rodas starp skolu vadītājiem un pašvaldību izglītības pārvaldēm.
Ne tikai mobinga novēršanai, bet skolu darba kvalitātes dēļ izglītības politikas veidotāji sapratuši, ka ir jāiegulda arī direktoru izglītošanā. Šobrīd izstrādā deviņus apmācību moduļus, kuros cita starpā ir arī līderības prasmju attīstīšana.
Sāk atpazīt mobingu
Tamāra par notiekošo savā darba vietā arī sūdzējusies skolotāju arodbiedrībā. LIZDA vadītāja Inga Vanaga pieļāva, ka ziņojumu aizvien vairāk ir tāpēc, ka skolotāji sāk atpazīt pret viņiem vērsto mobingu. Arī arodbiedrība aicinājusi pedagogus neklusēt un runāt par necienīgu attieksmi pret sevi.
Iespējams, ir vēl viens iemesls spiedienam uz pedagogiem.
“Otrs iemesls, kas mums pašiem ir tagad ienācis prātā, bet bez pierādījumu seguma: vai savu lomu nespēlē arī telefonu lietošanas liegums, kas ietekmē skolēnu uzvedību un līdz ar to skolas komandai ir vairāk darba,
kas arī ietekmē pedagogu profesionālo ikdienu, ņemot vērā nesabalansēto darba slodzi un vakances,” pieļāva Vanaga.
Skolotājiem starpbrīžos vairāk jāuzmana skolēni, kuri vairs “nesēž” telefonos. Var rasties strīdi par šī pienākuma apmaksu un to, kāpēc vieniem tas jādara, bet citiem ne. Tas gan pagaidām ir tikai pieņēmums, ko arodbiedrība vēl vēlētos pārbaudīt.
Kalvāns ir skeptisks, ka tieši tas ir galvenais iemesls, katrā skolā varētu būt atšķirīga situācija. Tomēr viņš atzina, ka papildu pienākumu sadalījums un to apmaksa var būt nesaskaņu iemesls. Direktoram jāmāk izskaidrot, kāpēc pienākumu sadalījums ir tieši tāds.
Problēmu risināt nav viegli
Tikmēr Kuldīgas novada Izglītības pārvaldes vadītāja Santa Dubure teica, ka vismaz viņas pārstāvētajā novadā mobings neesot pieaudzis – esot atsevišķi gadījumi atsevišķās skolās. Ja mobingu pret skolotājiem veic skolas vadība, problēmu risināt nav vienkārši. Turklāt šie gadījumi parasti ir komplicēti, tāpēc pat ir teju neiespējami vienā teikumā izklāstīt, kā mobings izpaužas. Katrā reizē tas var būt citādi. “Nu, mobings kā jau mobings: tā ir attieksme, tā ir nevienāda attieksme pret visiem,” viņa piebilda.
Izglītības pārvalde tādos gadījumos veic, piemēram, skolotāju labbūtības aptaujas. Jāpiebilst, ka tāda šobrīd notiek arī Rīgā.
“Šis ir jautājums, par kuru nav tādas viennozīmīgas atbildes vai formulas, kā to risināt. Ir, protams, svarīgi uzklausīt, svarīgi saprast, svarīgi gūt apstiprinājumu teiktajam vai dzirdēt pretargumentus, un tad attiecīgi rīkoties,” teica Dubure.
Ja ienāk anonīmas sūdzības, šo algoritmu problēmu novēršanai nav iespējamas izmantot. Tomēr signālu ņem vērā un cenšas noskaidrot, vai tas atbilst patiesībai.
Grūti novērst problēmas ir arī tādēļ, ka pedagogi, kas aizgājuši no darba mobinga dēļ, negrib par to runāt, baidās no tā, ka kāds domās, ka pats bijis vainīgs un tas atstās sekas uz tālāko karjeru. Ir arī citi klusēšanas iemesli. Piemēram, kāda pedagoģe Latvijas Radio pauda, ka mobings novedis pie veselības problēmām, un viņai bail, ka pat runāšana par piedzīvoto novedīs pie jauniem saasinājumiem. Viņa pēc piedzīvotā kādā no Rīgas skolām vairs šajā nozarē nestrādā.
Vēl viena aizvien vairāk briestoša problēma ir dažu vecāku ilgstoša un sistemātiska vēršanās pret pedagogiem. Gan šī iemesla, gan citu skolotāju aizskārumu dēļ arodbiedrība pedagogu aizstāvībai varētu nodarbināt vairāk juristu nekā līdz šim, jo ar pašreizējo juridisko kapacitāti sāk nepietikt. Ir arī gadījumi, kad pedagogi meklē taisnību tiesā.
Kalvāns: Nav dūmu bez uguns
Kalvāns, kurš pats vēl nesen bija Siguldas Valsts ģimnāzijas direktors, uzskata, ka lielākoties sūdzības par vadības attieksmi ir vismaz daļēji pamatotas:
“Te kā bijušais vadītājs teikšu – nav dūmu bez uguns. Tā nav, ka vienkārši tiek kāds brutāli nomelnots, vienmēr kaut kas ir. Jautājums, protams, cik tur tas tiek eskalēts.”
Pat ja uz kādu brīdi saasinājumu vadības un pedagoga darbā izdevies novērst, skolotājs, kurš sajutis mobingu, ilgi attiecīgajā izglītības iestādē tāpat nepaliek strādāt, atzina Vanaga.
Ja skolās notiek kādi nelabvēlīgi procesi, to novēršanu aizkavē tas, ka par to notiekošo vēlas noklusēt, nevis risināt.
“Bet bieži vien to uztver kā darba kvalitātes zemu novērtējumu. Ja neesi spējīgs [risināt problēmu], neesmu labs vadītājs, laba izglītības pārvalde,” piebilda Vanaga.
Ne vienmēr bailes ir vienīgais iemesls, kāpēc aizskartie pedagogi sūdzas anonīmi. Tamāra, piemēram, nevēlas pat, lai tiktu minēta viņas darbavieta, lai neaizskartu iestādes vadītāju un citus kolēģus.
