Lai gan sieviešu interese par dienestu ar katru iesaukumu pieaug, viņu skaits tajā joprojām ir neliels. Kamēr Latvijā tikai cer, ka sievietēm palielināsies interese par bruņotajiem spēkiem, obligātajā militārajā dienestā Norvēģijā jau katra trešā ir sieviete. Kādā mērā VAD Latvijā ir piemērots sievietēm, skaidroja Latvijas Radio raidījums “Atvērtie faili.”
Īsumā:
Kā Latvijas militārajā vidē risina dzimumlīdztiesības jautājumus?
Kā lauzt vienu no dziļākajiem stereotipiem?
Atspoguļo sabiedrības vērtības. Dānijas pieredze.
Seksuālās uzmākšanās gadījumu skaits – mazāks nekā sabiedrībā kopumā. Norvēģijas pieredze.
2min
Skrienu ar ložmetēju. Elzas stāsts
“Ir redzams “CVR Scimitar”. Būtu jāveic viena mēneša, divu mēnešu, sešu mēnešu apkope – tas ir, pārbaudīt eļļas visur, ritošo daļu. Un tad vienkārši jāuzkopj transportieris,” par kāpurķēžu bruņumašīnu stāsta VAD karavīre Elza Strupiša, satikta militārās tehnikas autoparkā Ādažu militārajā bāzē.
Viņa kopā ar pārējiem karavīriem veic šīs tehnikas apkopi, kas ir viens no jaunietes ikdienas uzdevumiem.
“Dienestā esmu tagad jau astoņus mēnešus,” saka Elza. 19 gadus vecā jauniete nesen absolvēja Rīgas Valsts 2. ģimnāziju. Jau sestajā klasē zinājusi – savu dzīvi saistīs ar militāro jomu. Tāpēc lēmums brīvprātīgi pieteikties VAD nebija spontāns un viņas tuviniekus nepārsteidza.
“Es nevarēju izvēlēties starp [Aizsardzības] akadēmiju un profesionālo dienestu. Un Valsts aizsardzības dienests bija tā iespēja vienu gadu pamēģināt profesionālo dienestu
– varbūt tas ir tas, ko es vēlos. Un izrādījās – jā!” teic Elza.
Valsts aizsardzības dienesta kareive Elza Strupiša Foto: NBS
VAD ilgums ir atkarīgs no dienesta veida: 11 mēneši Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS) vai Zemessardzes vienībā. Otrs variants – kopumā 5 gadi Zemessardzē, vai arī – mācības rezerves virsnieku programmā. Tā jāapgūst 5 gados, un mācību kopējais ilgums nav mazāks par pusgadu.
Ir arī civilais jeb alternatīvais dienests. To Aizsardzības ministrijas padotībā esošajās iestādēs pilda iesaucamie, kuri nevar būt militārajā dienestā savas pārliecības dēļ. Arī civilais dienests ilgst 11 mēnešus.
Elzai jau ir pieredze Jaunsardzē, tādēļ militārā vide viņai nav sveša. “Jā, dažreiz ir grūti, bet tas nekad man nav licis padoties,” viņa saka.
Visvairāk izaicinājumu viņai sagādāja dienesta pirmie trīs mēneši. “Tu pierodi pie slodzes. Tu mācies visu jaunu – tur ir teorija. Tev vēl jātur visam fiziskajam līdzi.
Sešos no rīta celies, desmitos ej gulēt. Darba dienās netiec mājās, brīvdienās tikai tiec mājās.
Bet tā ir pamata apmācība. Beidzās pamata apmācība, tad ikdiena palika ne fiziski vieglāka, bet mentāli vieglāka, jo tu tiec katru vakaru mājās tāpat kā cilvēki civilajos darbos,” viņa stāsta.
Elza uzskata, ka ikdiena militārajā dienestā īpaši neatšķiras no civilā darba. Tiesa, fiziskā slodze gan ir lielāka nekā vidusmēra strādājošam. “Tu piecelies, tu aizbrauc uz darbu. Izdari savus darbiņus un tiec mājās,” viņa salīdzina.
Jaunieši VAD apgūst militārās pamatiemaņas. Dienests ir veids, kā iesaistīt aizsardzībā pēc iespējas vairāk iedzīvotāju un paaugstināt Latvijas ilgtermiņa drošības garantijas, proti, nodrošināt augsti sagatavotu bruņoto spēku rezervi.
Dienestā brīvprātīgi var pieteikties pilngadīgi Latvijas pilsoņi līdz 27 gadu vecumam. Ja brīvprātīgo skaits nav pietiekams, tad izlozes kārtībā tajā iesauc vīriešus, un pirmais šāds iesaukums bija pērn janvārī. Sievietes var pieteikties tikai brīvprātīgi.
Brīvprātīgie karavīri ik mēnesi saņem 600 eiro kompensāciju, kā arī 1100 eiro pēc dienesta pabeigšanas. Kopsummā tie ir 7700 eiro. Obligātā kārtā iesauktajiem mēnesī maksā divreiz mazāk.
Karavīriem ir nodrošināta ēdināšana un dzīvošana kazarmās, kā arī apmaksāta veselības aprūpe.
Sievietes arvien aktīvāk izvēlas iesaistīties VAD. Pirmajā iesaukumā pieteicās 11 jaunietes, bet šī gada jūlijā iesaukumam pieteikumu skaits bija jau četras reizes lielāks – 44.
Elza stāsta, ka sievietēm nav nekādu atlaižu:
“Man jādara tie paši uzdevumi, kas zēniem, jauniešiem, jau pieredzējušiem karavīriem. Jāiet tīrīt transportlīdzekļi, nebūs tā, ka es pēkšņi netīrīšu.
Jāiet 10 kilometru forsētais maršs – es iešu. Vienīgā būtiskā atšķirība, ko es esmu piedzīvojusi, ir fizio [fiziskās sagatavotības] normatīvi – man ir nedaudz vieglāki nekā puišiem. Bet tas jau ir atkarīgs NBS līmenī, nevis rotas vai bataljona līmenī.”
Pamata apmācībās visiem nodrošina vienādu fizisko sagatavošanu neatkarīgi no dzimuma.
“Mēs esam visi topošie karavīri. Mūs visus arī tā gatavo – gan ar aerobajām nodarbībām, gan ar dziļās muskulatūras nodarbībām un visādām fiziskās sagatavotības nodarbībām,” teic Elza.
Viņas joma gan ir militārā tehnika – tiklīdz viņa sāk par to runāt, tā viņas acis, šķiet, iemirdzas. “Šobrīd es pati esmu ložmetējnieces amatā – skrienu ar vieglo ložmetēju. Esmu piestrādājusi kā šoferis ar “CVR [Scimitar]”,” sieviete piebilst.
Kā sadzīvo kazarmās ar pārējiem karavīriem – vīriešiem?
“Manā rotā bija tā, ka mēs, abas meitenes, kuras bijām, tikām ieliktas vienā istabiņā. Labi, jā, pirmās divas dienas varbūt bija klusāk, bet ļoti ātri attīstās tā draudzība!
Vienalga kāds dzimums, galvenais, ka tev cilvēks blakus, kuram tu vari uzticēties,” uzskata Elza. Savstarpējā saziņā ar pārējiem karavīriem minimāli, bet izskanot kāds joks par dzimumu, taču tas notiekot abpusēji un draudzīgi.
Viņa uzskata, ka VAD ir piemērots arī sievietēm: “Jā, sākumā varbūt tev būs grūti “piedzīt” to fizo [fizisko sagatavotību], bet man personīgi instruktori bija ļoti pretimnākoši – palīdzēja, ne jau dodot atlaides, bet motivējot.”
Viņa ir pierādījusi, ka nebūt nav vājāka par citiem karavīriem. Pagājušajā mēnesī viņa piedalījās gadskārtējā Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes vingrinājumā “Berešu maršs”. Tajā karavīri apliecina savas spējas un vēlmi būt piederīgiem brigādei.
Pārbaudījuma dalībniekiem pilnā kaujas ekipējumā diennakts laikā jāpieveic aptuveni 50 kilometru gara distance. Tajā jāpilda dažādi taktiskie uzdevumi. Noslēgumā viņiem piešķir smilšu krāsas bereti un vienības kokardi – nozīmīti ar vienības simboliku, ko nēsāt pie cepures.
“16 stundās es pieveicu 50 kilometrus. Kā man nesen paziņoja, tā laikam esot 13. vieta,” viņa saka.
Fizioterapeits nebija īstā profesija. Amandas stāsts
Amanda Bekere savukārt VAD laikā izlēma turpināt gaitas profesionālajā dienestā. “Es pieteicos Valsts aizsardzības dienestam pagājušā gada iesaukumā un pēc 11 mēnešiem sapratu, ka tā ir mana profesija, ka man vajag šo vietu. Parakstīju [profesionālā dienesta] līgumu un esmu tagad karavīra formā,” viņa stāsta.
25 gadus vecā Amanda ieguva fizioterapeites izglītību, taču jaunietei radās sajūta, ka šī profesija nav līdz galam piemērota viņai. Tāpēc Amanda, tāpat kā tobrīd vēl piecas citas jaunietes, pieteicās VAD. Taču atlasi izturēja tikai viņa un vēl kāda sieviete.
Štāba bataljona kareive Amanda Bekere Foto: Linda Spundiņa / Latvijas Radio
“Es domāju, ka nevienam tas nebija pārsteigums, jo arī vidusskolas laikos es biju diezgan sportiska un piedalījos visādās sacensībās.
Ģimene simtprocentīgi atbalstīja. Viņi teica: galvenais – ej un dari! Ja tev tas patīk, tad dari!” atceras Amanda.
Pamata apmācību laikā Amanda bija vienīgā sieviete starp iesauktajiem Štāba bataljonā Rīgā, jo otra jauniete par savu dienesta vietu izvēlējās Gaisa spēkus Lielvārdē. Sākumā Amanda bijusi nedaudz pārsteigta, ka nepieteicās vairāk sieviešu. Viņa vēlētos, lai jaunietēm būtu lielāka interese, jo tā ir iespēja apliecināt, ka sievietes armijā spēj sasniegt to pašu, ko vīrieši.
Amanda, tāpat kā Elza, kaujas iemaņas jau apguva Jaunsardzē. Viņa atklāj, ka ar fizisko sagatavotību sākumā nebija viegli – bija grūti tikt līdzi vīriešiem. Taču nepilna gada laikā dienestā viņa spēja uzlabot savu sniegumu.
Amanda saka, ka viņu nebiedēja tas, ka viņa starp iesaucamajiem bataljonā ir vienīgā sieviete. “Tas vairāk bija kā izaicinājums parādīt, ka tas, ka tu esi viena pati, nenozīmē, ka tu nevari kaut ko izdarīt.
Tas mani dzina uz priekšu, lai es varētu pierādīt, ka es arī varu konkurēt starp puišiem,” saka Amanda.
Arī Amandai nekādu atlaižu neesot bijis. “Man liekas, ka mani nedaudz vairāk respektēja tādēļ, ka es uzdrošinājos pieteikties brīvprātīgi,” viņa pieļauj.
Amanda kazarmās dzīvoja vienā istabā ar vēl deviņiem citiem karavīriem. “Man personīgi nebija nekādu problēmu. Ar puišiem normāli sarunājāmies. Ja bija kaut kas, tad es pateicu, un viņi respektēja. Tas laiks, ko tu pavadi kopā ar saviem biedriem, vienkārši vairāk saliedē jūs. Mēs esam ar puišiem viena komanda, viena vienība. Kāpēc lai mēs nevarētu sadzīvot?” par sadzīvi pastāsta jauniete.
Otrajā VAD iesaukumā, kurā dienestu sāka arī Amanda, brīvprātīgi pieteikušās jaunietes nonāca pirmo reizi.
“Man ļāva izvēlēties, vai es eju dušā kopā ar puišiem, vai es arī varēju iet viena pati. Protams, iedeva arī atslēgu, un es varēju ieslēgties,” viņa saka.
Amanda dien Godasardzes rotā. Ikdienā viņu norīko godasardzē vai nu pie Rīgas pils, vai Brīvības pieminekļa. “Mani īstenībā piesaistīja tas viss process, visas ceremonijas, kas ir godasardzei, un arī visi godasardzes pasākumi. (..) Tās emocijas ir vienkārši neaprakstāmas! ” viņa saka.
Pēc Amandas domām, vietu dienestā sev var atrast jebkura jauniete.
Kāpēc diskriminēt vienu vai otru dzimumu?
VAD pamata apmācību iedala divos līmeņos. Pirmais ilgst apmēram divus mēnešus un noslēdzas ar karavīra zvēresta došanu. Tas ir brīdis, kad iesaucamie kļūst par pilntiesīgiem karavīriem.
Tad seko otrais līmenis, kurā ir vairāk praktisko nodarbību. Tas iekļauj arī apmācības mežā, kur VAD karavīri pavada apmēram nedēļu, lai apgūtu pamata iemaņas.
VAD karavīri nodod zvērestu pie Brīvības pieminekļa Foto: Nacionālie Bruņotie spēki
“Tāpat ir arī kaujas šaušana un granātas mešana. Tas ir tāds liels punkts šajā visā, kad karavīri pirmo reizi savā dzīvē šauj ar ieročiem un met kaujas granātas,” saka Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes virsniece, kapteine Kristīne Švikstiņa. Viņa arī šogad bija VAD pamata apmācības kursa vadītāja.
Šīs mācības esot tieši tādas pašas, kādas apgūst profesionālā dienesta kandidāti, un pēc dažiem mēnešiem VAD karavīrus integrē rotās. Tur viņi apgūst specialitātes. Vienīgā atšķirība starp sievietēm un vīriešiem ir fiziskās sagatavotības normatīvi.
“Ja visiem ir jāiet tas maršruts – septiņi kilometri ar piecu kilogramu somu, tad to visi arī dara,” paskaidro Švikstiņa.
Karavīriem skaidro vispārējos noteikumus – tie paredz vienlīdzīgu attieksmi pret visiem. Švikstiņa neesot redzējusi situācijas, kur kāds pret jaunietēm izturētos citādi vai pārkāptu kādas robežas.
“Manuprāt, ja tu labi dari savu darbu, tad nav svarīgi, vai tu esi sieviete vai vīrietis. Mēs speciāli neizdalām – attieksme pret sievietēm vai attieksme pret vīriešiem. Mēs esam šeit visi viena mērķa vārdā. Protams, ja mēs skatāmies fizioloģiski, tad vīrieši vienmēr būs stiprāki par sievietēm. Bet, tā kā dāmas arī var to pašu izdarīt, tad kāpēc diskriminēt vienu vai otru dzimumu?” teic Švikstiņa.
Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes virsniece kapteine Kristīne Švikstiņa Foto: Linda Spundiņa / Latvijas Radio
Viņa ir novērojusi, ka atsevišķās situācijās sievietes pat ir psiholoģiski noturīgākas par vīriešiem.
Vai ir kādas konkrētas specialitātes, kas nav paredzētas sievietēm? “Ir izlūkvads, kas ir pavisam kaut kas specifisks. Tur noteikti ir fiziski grūtāk, un uz izlūkvadu mēs nevienu sievieti neaizsūtījām tikai tāpēc, ka mēs paši zinām, kādi tur ir uzdevumi jāpilda. Tas noteikti būtu sarežģītāk. Bet visas pārējās specialitātes – kāpēc ne?” norāda kapteine.
Viņasprāt, tie ir stereotipi, ka sievietēm nevajadzētu būt bruņotajos spēkos. “Manuprāt, tas, ka [dienestā] ir kāda dāma, tas tomēr mazliet kaut kādos brīžos arī piebremzē tos vīriešus, to viņu bravūru. Kaut kādā ziņā tas, es domāju, nāk par labu abiem,” saka Švikstiņa.
Sieviešu skaits Valsts Aizsardzības dienestā (VAD)
Pirmais iesaukums: 2023. gada jūlijs
Brīvprātīgi pieteicās: 11
Dienestu uzsāka: 0
Otrais iesaukums: 2024. gada janvāris
Brīvprātīgi pieteicās: 6
Dienestu uzsāka: 2
Trešais iesaukums: 2024. gada jūlijs
Brīvprātīgi pieteicās: 16
Dienestu uzsāka: 9, no kurām profesionālā dienesta līgumu ir noslēgušas 6, 2 turpina dienestu VAD , 1 pārtraukusi VAD veselības stāvokļa dēļ.
Ceturtais iesaukums: 2025. gada janvāris
Brīvprātīgi pieteicās: 8
Dienestu uzsāka: 2
Piektais iesaukums: 2025. gada jūlijs
Brīvprātīgi pieteicās: 44; par 23 sievietēm pašlaik ir lēmumi ‘’iesaukt’’.
Avots: Aizsardzības ministrija
VAD šobrīd dien vai ir jau dienestu pabeigušas kopskaitā apmēram desmit sievietes. Savukārt ievērojami lielāks sieviešu īpatsvars ir aktīvajā dienestā, īpaši Zemessardzē, kur katra piektā ir sieviete. Profesionālajā dienestā šis rādītājs ir nedaudz zemāks, bet ir līdzīgs.
Kā Latvijas militārajā vidē risina dzimumlīdztiesības jautājumus?
“Pamazām katrs saprot katra lomu un efektivitāti. Karavīru vērtē pēc viņa spējām. To visu veicinājis ir arī mūsu vadības atbalsts, kas ir pats galvenais. Mums ir ļoti liels vadības atbalsts no komandieru puses, kuri attiecīgi grib, lai tad šie spēcīgie cilvēki izvirzās priekšplānā neatkarīgi no dzimuma,” saka pulkvede un NBS Apvienotā štāba Personāla departamenta vadītāja Jolanta Armaloviča-Rauza. Sievietes dalību valsts aizsardzībā arvien vairāk sākot novērtēt.
Viņa kā piemēru min 18. novembra militāro parādi, kuru komandēja sieviete.
Armaloviča-Rauza stāsta, ka no sabiedrībā esošajiem stereotipiem, ka militārā vide ir tikai vīriešiem, pamazām sāk atbrīvoties. “Mūsu valsts ir ļoti maza, un man šķiet ļoti normāli, ka tiek izmantots viss pieejamais resurss. (..) Viņa līdzsvaro arī šo vīriešu kolektīvu, ko viņi paši ir atzinuši – šis kolektīvs kļūst kvalitatīvāks un kvalitatīvāki tiek pieņemti lēmumi un arī risinājumi,” viņa saka.
Kā bruņotie spēki rūpējas par to, lai izvairītos no diskriminējošiem izteikumiem un situācijām, kurās sievietēm uzmācas? Pēc pulkvedes teiktā,
dienesta sākumā visus iepazīstina ar reglamentu, kurā ir atrunāti jautājumi par karavīru savstarpējo saziņu un cieņpilnu attieksmi.
Taču, ja šīs robežas kāds pārkāpj – izsaka diskriminējošas piezīmes vai uzmācas, tad par to jāziņo.
“Katram karavīram ir tiesības iet pie komandiera, pateikt, ja kaut kas tiek darīts. Otrs ir kapelāni, psihologi. Tālāk – mums ir arī izveidota Ģenerālinspekcija Aizsardzības ministrijas sastāvā, kur var karavīrs vērsties jau par kaut kādiem pārkāpumiem,” stāsta Armaloviča-Rauza.
Ja informācija nonāk līdz komandierim, tad viņam jāveic pārrunas ar cilvēku, par kuru sūdzas. Vai šādas sarunas notiek, par to pulkvedei gan nav informācijas. Pēc viņas teiktā, karavīri strādā komandā, un, ja ir dzimumā balstīti vardarbības gadījumi, tad tos uzreiz var labi identificēt. Tas gan arī neizslēdz šādas situācijas. “Mēs esam daļa no sabiedrības. Līdz ideālam ir vēl ko augt,” saka pulkvede.
Viņa uzskata, ka militārā vide pamazām kļūst iekļaujošāka. To apliecinot arī tas, ka formastērpus sāk pielāgot sievietes augumam.
“Šo ceļu mēs esam salīdzinoši nesen sākuši iet. Tie ir gan formastērpi, gan arī sieviešu apakšveļa, kas attiecīgi tiek pielāgota sievietēm.
Pašreiz tiek domāts, tāpat kā visā pasaulē, arī par bruņuvestēm un attiecīgi drošības jostas un vēl kaut kas. Bet tas ir jau citu – rūpniecības tehnoloģiju [jautājums], kur arī jau pievērsušies šiem jautājumiem,” stāsta Armaloviča-Rauza.
Kā lauzt vienu no dziļākajiem stereoptiem?
Tā kā Latvijas armijā sieviešu skaits pieaug, tad Valsts valodas centra ekspertu komisija pavasarī atzina – ja runā par profesiju “karavīrs”, tad sieviešu dzimtē jālieto vārds “karavīre”.
Raidījuma veidošanas laikā gan šī raidījuma veidotāja nedzirdēja nevienu militārpersonu, kas lietotu vārdu “karavīre”. Taču, vai ekspertu komisijas lēmums signalizē par to, ka sabiedrība – arī valodas lietojumā – pamazām sāk pieņemt sievieti kā pilntiesīgu militārās profesijas pārstāvi?
“[Cilvēkiem ir] nostiprinājies apziņā, ka karš – tas ir vīrietis, kaut kas, ko dara vīrietis. Tas ir viens no tādiem dziļākajiem stereotipiem, ko ir ļoti grūti mainīt.
Ko es gribu uzsvērt – tas nenāks pats par sevi. Tā noteikti ir izšķiršanās un politisks lēmums, kas tālāk var jau pavirzīt [attieksmes maiņu],”
atzīmē dzimumu līdztiesības pētniece Marita Zitmane.
LU asociētā profesore, dzimtes studiju pētniece Marita Zitmane Foto: LTV
Viņa stāsta – jo vairāk sabiedrībā popularizēs sievietes lomu militārajā vidē, jo ātrāk varētu brukt stereotipi. Viņa par piemēru min tās Skandināvijas valstis, kur obligātais militārais dienests ir noteikts abiem dzimumiem.
“Tur ir kopumā citādāks priekšstats par sievietes un vīrieša lomām sabiedrībā un par līdztiesību kā tādu sabiedrībā. Te arī runa ir par to, ka valsts redz kā viena, tā otra dzimuma ieguldījumu kā svarīgu, ka mēs nenoniecinām sievietes kā mazsvarīgākas savas valsts aizsardzībai,” teic Zitmane.
Pēc Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta datiem Latvija dzimumu līdztiesības indeksā ir krietni zem Eiropas Savienības vidējā rādītāja. Bet, piemēram, Zviedrija ir saraksta augšgalā.
Zitmane stāsta: ja mēs gribētu nākotnē militārajā dienestā iesaukt arī sievietes, tad, lai pielāgotos, pārejas laiks būtu nepieciešams ne tikai bruņotajiem spēkiem, bet arī sabiedrībai. Līdz šādam lēmumam Latvijā gan vēl ir ļoti tālu.
“Nekas par to neliecina, ka ar esošo Saeimas sasaukumu šo lēmumu varētu pieņemt.
Neredzu iespējamu, nē!” saka dzimumu līdztiesības pētniece.
Atspoguļo sabiedrības vērtības. Dānijas pieredze
Drošība, vienlīdzība un sociālā saliedētība – tie ir galvenie iemesli, kādēļ Dānija martā nolēma drīzumā obligātajā militārajā dienestā iesaukt arī sievietes.
Kādēļ Dānija pieņēma šādu lēmumu? “Krievijas militārā pārbruņošanās pieprasa lielāku un noturīgāku Dānijas bruņoto spēku kapacitāti. Savukārt obligātais dienests vieno jauniešus no visdažādākajām vidēm un joprojām ir galvenais ceļš uz militāro karjeru, bet dzimumu vienlīdzības ievērošana atspoguļo Dānijas sabiedrības vērtības,” Latvijas Radio vēstulē atbild Aizsardzības pavēlniecība – Dānijas vispārējā militārā komandvadības iestāde, kas ir ekvivalenta Latvijas Aizsardzības ministrijai.
No jūnija iesaukt varēs ikvienu Dānijas iedzīvotāju, kas ir sasniedzis 18 gadu vecumu, tostarp arī sievietes. Lai sasniegtu plānoto karavīru skaitu, kas ir 4700, pa priekšu dienestā uzņems brīvprātīgos. Ja pietrūks iesaucamo, tad iedarbinās izlozi.
“Šis skaits pakāpeniski pieaugs līdz 6500 iesaucamajiem gadā līdz 2033. gadam. Izlozes noteikumi būs vienādi abiem dzimumiem.
Ja saglabāsies pašreizējās brīvprātīgo tendences, tiek lēsts, ka, pateicoties rekrutēšanas centieniem, aptuveni 30 % iesaucamo būs sievietes,”
norāda Dānijas iestāde.
Dānijā jau pašlaik sievietes veido apmēram ceturto daļu no katra gada brīvprātīgo skaita, un jaunākie dati rāda, ka vairums jeb 89 % no viņām dienestu vērtē ļoti pozitīvi un ieteiktu to citiem.
Patlaban Eiropā kopumā ir trīs valstis, kas īsteno gan vīriešu, gan sieviešu obligātu iesaukšanu militārajā dienestā. Viena no tām ir Nīderlande, kas sievietes formāli sāka iesaukt no 2020. gada 1. janvāra, taču kopš 1997. gada 1. maija reālu karavīru iesaukšanu ir atlikusi.
Seksuālās uzmākšanās gadījumu skaits – mazāks nekā sabiedrībā kopumā. Norvēģijas pieredze
Tādēļ patlaban bruņotajos spēkos obligāti jādien vīriešiem un sievietēm divās Eiropas valstīs – Zviedrijā un Norvēģijā.
Norvēģija bija arī pirmā NATO dalībvalsts, kas to ieviesa pirms desmit gadiem, un militārais dienests tur ilgst 12 mēnešus.
Kā tas darbojas? “Mēs sākam iesaukšanas procesu no 17 gadu vecuma. Tad mēs viņus satiekam, kad viņiem ir 18 gadi, un viņi sāk dienestu 19 gadu vecumā. Tas ir atlases process. Norvēģijā ne visi nonāk dienestā, bet viņi visi tiek iesaukti, ja bruņotajiem spēkiem viņus vajag,” stāsta Norvēģijas Aizsardzības štāba virspavēlnieks Pērs Tomass Bē.
Pēc piemērotāko kandidātu atlases dienestā nonāk tikai apmēram 15 % no visiem jauniešiem. No 10 000 trešā daļa ir sievietes.
Kad vēl nebija pieņemts likums par obligātu sieviešu iesaukšanu, viņu īpatsvars bija divas reizes mazāks. Pērs Tomass Bē uzskata, ka obligātais dienests visiem ir daļa no demokrātijas procesa:
“Vienādas iespējas visiem! Tas bija pretdabiski iesaukt tikai pusi no sabiedrības.
Tāpēc mēs tagad varam izvēlēties no lielāka skaita un tikt pie motivētākiem un labākiem karavīriem.”
No brīža, kad Norvēģijas parlaments nolēma iesaukt visus, līdz brīdim, kad sāka dienēt pirmās sievietes, pagāja pusotrs gads. Sagatavošanās laiks nebija garš – tolaik galveno uzmanību pievērsa skaidrojošam darbam, lai sabiedrībai izstāstītu, kāpēc šāds lēmums ir vērtīgs.
“Bija daudz un dažādas sajūtas. Vecāka gada gājuma cilvēki teica, ka šis ir traki! Bet jaunāki cilvēki, arī jaunas meitenes un puiši teica, ka šī bija laba ideja. Un tagad mēs redzam, ka tā bija laba ideja, jo cilvēki iegūst vairāk zināšanu par bruņotajiem spēkiem un mūsu misiju – aizsargāt Norvēģiju,” atzīst Norvēģijas Aizsardzības štāba virspavēlnieks.
Sagatavošanās laiks ietvēra arī abiem dzimumiem piemērota apģērba un aprīkojuma iegādi, un atbilstošas infrastruktūras – ēku, dušas telpu, istabiņu – pielāgošanu. Tāpat Norvēģija pārskatīja arī uzņemšanas atlases kritērijus.
“Un tev ir jāņem vērā viss, arī organizācijas kultūra. Kā mēs runājam viens ar otru? Kā mēs uzvedamies? Kas ir nepiedienīgi?
Kāda veida [iekšējo] kultūru mēs vēlamies? Un mēs daudz fokusējāmies uz mūsu izglītības sistēmu,” paskaidro Bē.
Dienestā sievietēm un vīriešiem ir atsevišķas dušas, taču istabiņās visi dzīvo kopā. Šāds lēmums ir pieņemts apzināti. “Kad viņi dzīvo kopā vienā istabā, mēs redzam, ka aizņemtajā ikdienā viņi viens otru redz vairāk nekā brāļus un māsas, nevis kā potenciālos partnerus. Bet joprojām deviņpadsmitgadnieki ir deviņpadsmitgadnieki! Taču dzīvošana kopā sniedz īpaši pozitīvu pieredzi, un 98 % iesaucamo rekomendē dzīvot kopā abiem dzimumiem – sievietēm un vīriešiem,” saka Norvēģijas Aizsardzības štāba virspavēlnieks.
Viņš neslēpj, ka dienestā konstatē arī seksuālās uzmākšanās gadījumus. To novēroja arī agrāk, kad vēl bija vispārējā iesaukšana. Gadījumi ir dažādi, bet pārsvarā tie ir kādi nepiedienīgi izteicieni.
“Bet to skaits lēnām samazinās.
Ja mēs salīdzinām mūsu seksuālās uzmākšanās gadījumu skaitu, teiksim, ar vidusskolām vai augstskolām, mēs redzam, ka mums to skaits ir mazāks nekā sabiedrībā kopumā,” saka Bē.
Norvēģijā par šādiem gadījumiem dienestā jaunieši var ziņot gan vadībai, gan arī speciāli izveidotā lietotnē. Informācija uzreiz nonāk pie atbildīgajiem speciālistiem, kuri rīkojas. Vainīgos var arī izslēgt no dienesta. Lai no šādiem gadījumiem izvairītos, iesaucamiem jau apmācību laikā skaidro, kas ir pieņemama rīcība un kas nav.
Ko no Norvēģijas pieredzes var mācīties Latvija? “Esiet godīgi – mēs esam dažādi! Tas ir būtisks punkts. Ja jūs vēlaties būt moderna valsts, jums ir jābūt vienādiem pienākumiem un vienādām iespējām visiem. Jādara lietas soli pa solim. Nesteidzieties!” – iesaka Norvēģijas Aizsardzības štāba virspavēlnieks.
Latvija meklēs veidus, kā veiksmīgāk uzrunāt sievietes
Latvijā VAD ieviešana notiek pakāpeniski, lai apmācībai pietiktu nepieciešamo resursu. Taču viens no mērķiem ir līdz 2028. gadam nokomplektēt četrus tūkstošus VAD karavīru gadā.
Lai sasniegtu šo mērķi, dienestā nebūs jāiesauc sievietes, un viņas arī turpmāk varēs pieteikties brīvprātīgi. “Savukārt, ja mēs ejam tālāk, gribam šos četrus tūkstošus 11 mēnešu dienestā kāpināt, piemēram, uz pieciem, sešiem, septiņiem tūkstošiem, tad gan šī diskusija pavisam noteikti kļūtu aktuāla. Mans skatījums – līdz četriem tūkstošiem noteikti fokuss būtu jāliek uz sieviešu brīvprātīgu iesaisti dienestā.
Mums ir jāmeklē vēl veidi, kā mēs sievietes veiksmīgāk varam uzrunāt,”
atzīst Aizsardzības ministrijas (AM) Valsts aizsardzības dienesta departamenta direktors Kristers Grauze.
Šobrīd AM arī neredz pamatu, kādēļ būtu nepieciešams strauji palielināt VAD iesaucamo skaitu. “Pirmais ir tīri politiskais skats, kā mēs skatāmies uz sievietēm dienestā kopumā. Un tad, tālāk izejot, var diskutēt,” paskaidro Grauze.
Taču tad, ja tomēr deputāti kādā brīdī nolemtu, ka arī sievietes jāiesauc obligātā kārtā, tas nenozīmē, ka viņu īpatsvars būs tikpat liels kā vīriešu.
“Ja mēs, piemēram, liekam to 50 [pret] 50 pieeju, tad ir jābūt ļoti skaidram redzējumam par to, kā tas tālāk izpaužas vienībās,
kā tas izpaužas konkrētās specialitātēs,” norāda AM pārstāvis.
Viņš piebilst: ja arī Latvijā nākotnē sievietes iesauks dienestā, tad būtu svarīgi pārskatīt specialitāšu sadalījumu, lai tas atbilstu dažādām spējām un interesēm. Tāpat jāuzlabo infrastruktūra, jāatrisina formastērpu un tehniskā nodrošinājuma jautājums, kā arī jāstiprina iespējas ziņot par dažādiem diskriminācijas pārkāpumiem.
Arī NBS komandieris, ģenerālmajors Kaspars Pudāns neredz iemeslu, kādēļ būtu jāiesauc dienēt arī sievietes. Patlaban jauniešu potenciāls ir pietiekams, lai nodrošinātu VAD karavīru skaitu. Viņš gan uzsver, ka dienests ir vērtīga dzīves skola ikvienam jaunietim neatkarīgi no dzimuma.
NBS komandieris Kaspars Pudāns. Foto: LETA, Ieva Leiniša
“Skaidrs, ka fizioloģija ir viens, bet armija jau nav tikai ar spēku, tur ir jāvada dažādas tehnikas ierīces.
Ja godīgi, ir arī atziņa, ka sievietes citreiz ir daudz rūpīgākas, uzmanīgākas, man liekas, uzdevumos, kur ir jāvērtē, jāskatās kādā monitorā, radaros, vēl kaut kur. Tad viņas varētu labāku pienesumu dot nekā puiši, kuri citreiz varbūt kaut kur uzmanību novērš,” saka Pudāns.
Karavīre Elza, kura patlaban turpina dienēt VAD, uzskata, ka sievietēm ir vieta Latvijas bruņotajos spēkos:
“Dienests nav kaut kas, no kā jābaidās! Armija nav kaut kas, no kā jābaidās!”
Viņa iedrošina arī citas sievietes apgūt militārās prasmes – kaut vai katras pašas personiskai drošībai. “Mums nav tie labākie kaimiņi. Mēs zinām, kas šobrīd notiek Ukrainā. Būtu labāk, ka mēs visi esam gatavi un mums nekad tas nav jāizmanto, nekā neviens nav gatavs, izņemot armiju, un kaut kas notiek. Labāk būt sagatavotam un zinošam un nekad nepielietot tās zināšanas!” saka Elza.
