Piemiņas pasākums otrdienas rītā aizvadīts arī Rīgā, Strēlnieku laukumā, pie Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla. Pasākumā piedalījās valsts augstākās amatpersonas un diplomātiskā korpusa pārstāvji. Pēc uzrunām, klusuma brīža un valsts himnas, ikviens varēja nolikt ziedus pie memoriāla “Vēstures taktīla”.
Padomju varas mērķis, īstenojot deportācijas, bija iznīcināt latviešu tautas intelektuālo, politisko un ekonomisko eliti, lai pakļautu tautu un izdzēstu tās nacionālo pašapziņu, tā uzsvēra Latvijas represēto apvienības priekšsēdētājs Tālis Veismanis:
“Mūsu pienākums šodien ir pieminēt šīs nevainīgās dvēseles un atgādināt pasaulei par šiem noziegumiem. Mēs nedrīkstam aizmirst pagātnes traģēdijas, jo, tikai tās apzinoties un no tā mācoties, varam nodrošināt, ka līdzīgas netaisnības neatkārtosies nākotnē.”
Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs savā uzrunā pauda:
“Katru gadu martā un jūnijā mēs sanākam šeit un pieminam politiski represētos, pieminam komunistiskā genocīda padomju okupācijas upurus. Katru gadu mēs esam šeit, lai atcerētos, un katru gadu mēs laikam meklējam vārdus, kā vēl sev atgādināt par mūsu pagātni, par mūsu vēsturi, kā vēl pateikt sabiedrībai, pateikt pasaulei, ka tas, kas notika 1941. gadā un 1949. gadā, ir tas, ko mēs nevēlamies piedzīvot nekad.”
Prezidents arī aicināja sabiedrību nekaunēties no bailēm par to, ka mūsdienu Krievijas īstenotā agresija un ļaunums no jauna pieņemas spēkā, bet ikvienam rīkoties, lai padarītu Latviju spēcīgāku.
Latvijas Radio uzrunāja arī pasākuma apmeklētājus – daļa no viņiem pirms 76 gadiem tika deportēti vēl bērna vecumā, taču joprojām skaidri atceras tā laika notikumus. Kā atzina represētie, ar katru gadu kļūst arvien mazāk cilvēku, kuri paši ir piedzīvojuši izsūtīšanu.
Lidija: “Izsūtīja mūs visus – mammu ar trīs maziem bērniņiem, tēvu vispirms apcietināja cietumā. Tā mēs tur nodzīvojām astoņus gadus. Vecmamma tur nomira un vectēvs atgriezās [Latvijā]. Nu, redziet, ir jau tik daudz gadu pagājis. Mūsu visu ģimeni izsūtīja, es saskaitīju, ka vienpadsmit cilvēki, un es divpadsmitā, – un visi jau miruši, es viena paliku.”
Artūrs: “Ir jāatceras, ir jārunā – ko es arī daru. Tāpēc, ka citādi nevar. Arvien mazāk paliek tā laika cilvēku, kas to atceras, teiksim, 1941. gadu es ļoti švaki atceros, bet 1949. gadā skolā gāju. Manu skolas biedru paņēma un aizveda uz Amūras apgabalu. Viņu aizveda no skolas sola, un tad viņš noslīka, un nav atgriezies [Latvijā].”
Mirdza: “Es pati piedzīvoju, viena gada vecumā tiku izsūtīta uz Omskas apgabalu. Protams, kopā ar ģimeni, un līdz ar to arī pārējie tika izsūtīti. Vairs gan no maniem tuvākajiem nav neviens starp dzīvajiem. Es kā bērns, protams, visu to smagumu neizjutu tik ļoti, cik vecāki to izjuta.”
Šķirotavas stacijā dalās stāstos
Kā ierasts šajā datumā, Rīgā represētie, viņu tuvinieki un atbalstītāji pulcējās pie Šķirotavas stacijas. Ar katru gadu gadu gan Sibīrijas ceļu izgājušo sirmgalvju rindas kļūst retākas, tādēļ vēl jo svarīgāk saglabāt viņu piedzīvoto nākotnes paaudzēm, uzsvēra sanākušie. Jo īpaši – pašreizējos apstākļos, kad drūmie vēstures notikumi draud atkal atkārtoties.
Represētā Aīda Pūce: “Mēs bijām maziņi. Man bija 3 gadiņi, māsai 4,5 gadi. Zaldāti ienāca un pateica – pusstundas laikā jāsavācas un jāatbrīvo māja. Mēs kā bērni skrējām mammai ap vienu kāju, ap otru kāju. “Mamm, mēs klausīsim, mēs klausīsim”.”
Represētais no Lietuvas Aļģimants: “Es neesmu latvietis, esmu lietuvietis. Bet dzīvoju pie pašas Latvijas robežas. Tur ir stacija “Reņģe”, tur stāvēja vagoni. Es atceros to dienu, man jau bija 9 gadi, kad aizveda uz Sibīriju. Vēlāk, kad biju Sibīrijā, satiku daudz latviešu. Omskā, Sibīrijā. Tāpēc es arī tagad te atnāku.”
Represētais Andrejs Visvaldis Pūriņš: “Mēs atceramies savu bērnību, atceramies savus vecākus, kuri daudzi palika Sibīrijas zemē. Man, brālim un māsai arī tā bija – tēvs jau pirmajā gadā nomira, mamma 1953. gadā.”
Daudzu represēto dzīvesstāstus, tai skaitā fotogrāfijas un dokumentus, apkopojuši arī Oskara Kalpaka Rīgas daiļamatu vidusskolas audzēkņi, tiekoties ar izsūtītājiem un uzklausot viņus.
Piemiņas brīdis Šķirotavas stacijā Foto: Ģirts Zvirbulis / Latvijas TelevīzijaPiemiņas brīdis Šķirotavas stacijā Foto: Ģirts Zvirbulis / Latvijas TelevīzijaPiemiņas brīdis Šķirotavas stacijā Foto: Ģirts Zvirbulis / Latvijas TelevīzijaPiemiņas brīdis Šķirotavas stacijā Foto: Ģirts Zvirbulis / Latvijas TelevīzijaPiemiņas brīdis Šķirotavas stacijā Foto: Ģirts Zvirbulis / Latvijas TelevīzijaPiemiņas brīdis Šķirotavas stacijā Foto: Ģirts Zvirbulis / Latvijas TelevīzijaPiemiņas brīdis Šķirotavas stacijā Foto: Ģirts Zvirbulis / Latvijas TelevīzijaPiemiņas brīdis Šķirotavas stacijā Foto: Ģirts Zvirbulis / Latvijas TelevīzijaPiemiņas brīdis Šķirotavas stacijā Foto: Ģirts Zvirbulis / Latvijas TelevīzijaPiemiņas brīdis Šķirotavas stacijā Foto: Ģirts Zvirbulis / Latvijas TelevīzijaPiemiņas brīdis Šķirotavas stacijā Foto: Ģirts Zvirbulis / Latvijas TelevīzijaPiemiņas brīdis Šķirotavas stacijā Foto: Ģirts Zvirbulis / Latvijas TelevīzijaPiemiņas brīdis Šķirotavas stacijā Foto: Ģirts Zvirbulis / Latvijas TelevīzijaPiemiņas brīdis Šķirotavas stacijā Foto: Ģirts Zvirbulis / Latvijas Televīzija
“Devīto klašu skolēni klausījās šos ierakstus ar vēstures skolotāju un literatūras skolotāju kopā, lai būtu skaisti uzrakstīts. 9. klašu skolēni pierakstīja šos atmiņu stāstus, un šis darbs tiks turpināts,” pastāstīja skolas direktore Alla Štolcere.
Šie drūmie pagātnes stāsti ir ne vien pierādījums totalitārā komunisma īstenotajam genocīdam, bet vienlaikus arī apliecinājums tautas sīkstumam un izturībai. Tādēļ tie nes būtisku mācību nākamajām paaudzēm, pārliecināti pedagogi.
1949. gada 25. martā Baltijas valstīs sākās deportācijas akcija “Krasta banga”. Tās laikā vairāk nekā 42 000 Latvijas iedzīvotāju sākās moku pilnais ceļš izsūtījumā uz Sibīriju un citiem attāliem Padomju Savienības reģioniem. Necilvēcīgos apstākļos aptuveni 12 000 cilvēku mira. Un arī tiem, kuriem izdevās atgriezties Latvijā, nācās no jauna veidot izsūtījumā salauzto dzīvi.
