Nesen sociālajos medijos izplatītas divas kopā saliktas bildes. Viena rāda it kā pagātni, otra – mūsdienas. Pirmā ir melnbalta, tajā redzama padomju kolhoziem tipiska cūku ferma. Pie atvērtajām durvīm stāv divas mucas, garām iet cilvēks. Blakus kūtij smilšu kaudze, priekšplānā – pārdesmit cūkas. Virsū gadskaitlis – 1959. gads. Otrā bilde ir krāsaina, tajā it kā mūsu laikos tā pati ēka, tikai sagruvusi un pamesta. Tā esot fotografēta pērn. Paraksts uz bildēm vēsta – “Latvijas realitāte”.
Šos attēlus pārpublicēja vismaz četri dažādi profili. Viens no viņiem – kādreizējais Daugavpils vicemērs Aleksejs Vasiļjevs, kurš iepriekš pārstāvēja Latvijas Krievu savienību, bet šogad pašvaldību vēlēšanās startēja no “Daugavpils – mana pils”. Tos pavairoja arī Edvīns Puķe, kurš regulāri izplata prokremliskus vēstījumus un šogad Jelgavas novadā startēja no partijas “Latvija pirmajā vietā”. Ar katru ierakstu dalījušies vairāki simti cilvēku.
Ko “Re:Check” noskaidroja par bildēm, un vai tiešām tās ataino Latvijas realitāti?
Patiesībā vēsturiskā bilde nav no Latvijas. Ar “Google” bilžu meklētāju “Re:Check” atrada, ka tā uzņemta 1959. gadā Kazahstānā sovhozā “Krasnodonskij”.
Savukārt otrs attēls, visticamāk, padarīts mūsdienīgs ar mākslīgo intelektu. Ar to vecā melnbaltā bilde pārveidota par krāsainu, ferma pa pusei sagrauta, izdzēstas cūkas un cilvēks. Par viltojumu liecina vairākas pazīmes. Pirmkārt, abos attēlos redzamas ēnas – tās ir identiskas, atrodas vienās un tajās pašās vietās. Tātad bildēm būtu jābūt uzņemtām tajā pašā gada dienā, tajā pašā stundā, vienādi saulainā laikā. Otrā bildē palikusi arī cilvēka ēna, lai gan paša cilvēka vairs nav. Otrkārt, pie durvīm arvien stāv tās pašas metāla mucas un pie ēkas tieši tāda pati smilšu kaudze, kā pirms 65 gadiem. Ir maz ticams, ka tik daudzu gadu laikā tās varēja palikt neskartas.
Attēls: Ekrānuzņēmums no Facebook.
Dažās sociālajos medijos izplatītajās versijās šīs bildes pavada arī stāsti par laimīgo bērnību kolhozā. Tam pretstatītas mūsdienas. “Tagad – klusums, drupas un ķīmijām apsēta zeme, kas vairs pamatā nemaz nav mūsu. (..) It kā dzīvojam “modernā Eiropas Savienībā” ar daudz iespējām, bet patiesībā iespējas aizplūst prom tāpat kā cilvēki.”
Kā allaž šādos stāstos – neviena vārda par okupācijas sekām. Piemēram, par to, kā PSRS režīms atņēma privātīpašumu un tūkstošiem cilvēku izsūtīja uz Sibīriju.
Cits cilvēks, pārpublicējot šos attēlus, pievienojis saiti ar video krievu valodā. “Visa Latvijas attīstība, latviešu kultūras, latviešu rūpniecības, latviešu zinātnes – [notika] tikai PSRS rāmjos.”
Tajā prokremlisks propagandists Jakovs Kedmi melīgi apgalvo, ka viss Latvijā attīstījies, tikai pateicoties PSRS.
Iepriekšējā raidījumā “Re:Check” jau stāstīja par līdzīgiem prokremliskiem vēstījumiem, ka Pēteris I savulaik it kā nopircis un civilizējis Baltiju. Bet sliktā Eiropa tagad šīs zemes pārvēršot par poligonu.
Vēl viens piemērs. Nesen internetā publicēts ar mākslīgā interneta palīdzību radīts mūzikas klips. Dziesmā ironizē par to, ka visās Latvijas bēdās esot vainīgs Krievijas diktators Vladimirs Putins. Viņš pat esot sagrāvis mums no PSRS laikiem it kā atstāto rūpniecību.
PSRS it kā lielais ieguldījums Latvijas rūpniecībā un vēlākā tās sagraušana Eiropas vai pašu rokām jau gadiem ir populārs Kremļa naratīvs. Tas šoruden izskanēja arī kādā ierakstā, kur solīts Latvijas gals. Propagandas ierakstā krieviski stāstīta “instrukcija”, kā tas darāms: “Izšķērdējiet un izzodziet par velti iegūto bagātību. Izjauciet padomju rūpniecību, lauksaimniecību un zvejniecību ar privatizāciju bez jebkādas stratēģijas.”
Kā problēmu risinājums piedāvāta izstāšanās no Eiropas Savienības un NATO un ekonomisko saišu atjaunošana ar Baltkrieviju un Krieviju.
Arī šajā gadījumā ne vārda par padomju okupācijas sekām un to, ka tā sauktā bagātība nebūt nenāca “par velti”. Tāpat PSRS slavinošajos tekstos nekad netiek pateikts, ka plānveida ekonomikas uzturētā padomju rūpniecība nebija starptautiski konkurētspējīga. Tāpēc tās gals, Padomju Savienībai sabrūkot, bija likumsakarīgs.
Stāsti par ļauno Eiropu sasaucas ar biedēšanu Stambulas konvencijas sakarā. Eiropa mums uzspiežot konvenciju, savu ideoloģiju un “nepareizas” vērtības. Šādos stāstos gan noklusē, ka Latvija kā Eiropas Padomes dalībvalsts ir viena no Stambulas konvencijas autorēm.
Ne mazāk populāra ir biedēšana ar to, ka konvencija pavērs iespēju atvieglot dzimuma maiņu, kas arī tiek pasniegta kā Eiropas uzspiests ļaunums. Taču konvencijā nemaz nav pantu, kas paredzētu to regulēt. Valstis par šādiem jautājumiem lemj pašas.
