Pie Skrundas pamatskolas pulcējas skolēni, lai dotos uz to vietu, uz kuru 1949. gada 25. martā veda liela daļa ne tikai Skrundas apkaimes, bet arī citu vietu iedzīvotāju ceļi. Tā ir Skrundas dzelzceļa stacija. Pateicoties tolaik sestklasnieka Elmāra Heniņa drosmei un aizrautībai ar fotografēšanu, mēs tagad zinām, ka te gaidīja vairāk nekā 30 vagoni, kuros uz Sibīriju aizveda ap 1400 cilvēku. Skrundas pamatskolai jau kļuvis par tradīciju doties šādā gājienā.
“Cilvēkus praktiski bez jebkādām apsūdzībām, pieņemsim, manu vecvecmāmiņa arī izsūtīja, bet viņai bija tikai seši gadi. Kā tu vari izlemt, ka tāds mazs bērns ir nodarījis kaut ko tik sliktu, ka viņš ir vienkārši jāiesēdina pazemojošajā vagonā un jāaizsūta kaut kur tūkstošiem kilometru prom no mājām?” pauda skolniece Emilia Behmane.
Skrundā piemin genocīda upurus Foto: Skrundas televīzija
1949. gada 25. martā uz šī perona kopā ar abiem brāļiem un māsu stāvēja arī Valdis Danenbergs. Viņam bija 3 gadi un seši mēneši. Viņš bija ģimenē jaunākais. Tēvs jau bija apcietināts gadu iepriekš, bet Valda mamma bijusi ar labu izglītību – zinājusi franču, vācu un krievu valodu.
“Mammai bija ļoti grūti no sākuma. Es atceros, ka mamma slauc govis. Un tad mamma teica, lai es paņemu krūzīti, ieslauc pienu krūzītē, padzerties. Es atceros, ka nebija ko ēst. Švakri.
Kartupeļu mizas ēdām, balandas, nātres, kas bija, mamma vārīja.
Pirmo ziemu vispār es nekur ārā [negāju], nebija nekādu drēbju, apavu nebija, dzīvoju tikai pa iekšu, arī nākamajā gadā tikai pa iekšu dzīvoju. Atceros, ka atkausēju logā tādu mazu punktiņu un saulīte spīdēja iekšā. Spēlējos ar tiem saules zaķīšiem,” atmiņas pārstāsta Valdis Danenbergs, viens no izsūtītajiem 1949. gada 25. martā.
25. martā Valdis šeit ir katru gadu. “Katru gadu, jā, to nevar aizmirst,” viņš piebilst.
