Pērn Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldē reģistrēti tuvu pie 1500 ģimenes konfliktiem. Tiesa noteica pagaidu aizsardzību pret vardarbību 177 gadījumos. Saistībā ar vardarbību ģimenē tika uzsākti 205 administratīvie pārkāpuma procesi un 70 kriminālprocesi. Tie ir skaitļi, aiz kuriem stāv tuvākā cilvēka nodarītas ciešanas, bailes un neziņa, kā no tā visa tikt ārā?
ĪSUMĀ:
Kādas citas sievietes rakstisks stāsts par piedzīvoto vardarbību attiecībās.
Pārlieku lielas rūpes, greizsirdība, kontrole – sākums vardarbīgām attiecībām
Ar savu sāpīgo pieredzi par to, kā gādīgs vīrs kļuva par varmāku, dalījās kāda sieviete Rēzeknē, nevēloties atklāt savu personību. Saukšu viņu par Zani.
Zane sāk stāstīt, ka viss sācies ar kontroli un pārlieku lielu greizsirdību: “Mums tas liekas kā rūpes vai greizsirdība, bet tās ir pirmās pazīmes. Jautājumi: uz kurieni tu iesi, kāpēc tu iesi? Kāpēc viņš uz tevi skatās? Ka ir tev vienīgais vīrietis, ka nedrīkst iet ar draudzenēm. Sāk izstumt tavus radiniekus, draugus, tuvus cilvēkus, lai tev nav neviena, kam pasūdzēties. Tāda kontrole sākas!”
Kontrole kļuvusi arvien stingrāka, tāpat kā dusmas un draudi.
“Kamēr es strādāju, man regulāri zvanīja pa telefonu. Prasīja, ko dari, kāpēc tur blakus smejas, kad tu būsi mājās? Tad pamanījās pie priekšniecības ierasties, vai te ir tāda vai nav?” stāsta Zane.
Vilšanās institūcijās, kurām jāsniedz atbalsts
Agresiju pastiprināja vīra atkarības problēmas. Tika iesaistīta gan policija, gan sociālais dienests. Tomēr Zanei ar šīm institūcijām nav laba pieredze.
“Ir pat ziņojumi, kas netiek piefiksēti, ierodas, izdara visu un aizbrauc, un vardarbība turpinās.
Un tad, kad ir nākamā, tad iepriekšējā protokola nav, jo nav reģistrēts. Un kā var pierādīt, ka tā vardarbība ir sistemātiska, ja nereģistrē protokolu?
Vai sociālajam dienestam padod ziņu, ka tur notiek vardarbība, un viņi vēršas pie varmākas ar jautājumu: Vai jūs darāt ģimenei pāri? Neviens neteiks: Jā, es daru! Viņš noliegs, cels sevi saulītē. Un vēl sados sievai un bērniem pa galvu, ka kāds ir ziņojis.” stāsta Zane.
Viņa arī pastāsta kādu gadījumu, kad vīrs zvanījis uz darbu un draudējis. Policija tika saukta vairākas reizes.
“Tur bija četri izsaukumi dienā, pie piektā viņi tikai sāka reaģēt. Viņš draudēja pa telefonu nosist, lai es nāku mājās. Saucu policiju, policija aizbrauca un lika iepūst trubiņā, viss – viņš ir adekvāts! Tad, kad bija bail iet mājās, sēdēju pie kaimiņiem, gaidīju policiju, policija atnāca, un tas secinājums bija, ka es esmu histēriķe, uzpūšu no mušas ziloni, pati esmu neadekvāta, māja esot bardakā.
Tad, kad tika pieminēts, ka ir iesaistītas narkotikas, tad vērsās pie varmākas, līdz tam vainīgs ir tikai upuris.
Jo policists ir vīrietis, viņš sievietes lomā neiejūtas, viņš skatās kā uz niecību. Tev domas iet čupā, jo gribi pateikt vienā teikumā visu. Balss tonis ir paaugstināts. Un beigās tu esi histēriķe,” ar savu pieredzi dalās Zane.
“Centrs Marta” palīdzēja tikt no vardarbības ārā, Zane joprojām slēpjas
Zane sapratusi, ka vīrs nemainīsies un ir nepieciešams šķirties. Taču vienoties par kopdzīves izbeigšanu, turklāt, ja iesaistīti bērni, ir ļoti grūti.
Centrs “Marta” Rēzeknē Foto: Lāsma Zute – Vītola
“Tas nav tā, ka var pateikt, ka mūsu attiecības ir beigušās, šķiramies. Tur ir uzreiz – savu bērnu es tev neatdošu. Un bez manis tu esi nekas. Tādi draudi! Iespēja savākt mantiņas un aizlaisties nav, jo esi pilnīgi viena ar bērniem; tur ir bezizeja,” viņa saka.
Zane ar bērniem nonākusi krīzes centrā. Viņa to sauc par uzgaidāmo telpu, pēc kuras ir iespēja vai nu iet atpakaļ, vai virzīties tālāk.
Zane skaidri zinājusi, ka vēlas tikt prom no vardarbīgās vides. Taču, kur lai iet? Atcerējusies par “Centru Marta”. Zvanot un interesējoties, nonākusi “Centra Marta” Rēzeknes filiālē, kur sniegts emocionāls atbalsts un arī vieta, kur patverties, jo pēc krīzes centra nav bijis, kur doties.
Šobrīd laulības šķiršanas lieta ir procesā. Zane ir sākusi jaunu dzīvi Rēzeknē, atradusi darbu, nomainījusi gan telefona numuru, gan e-pastu, jo citādi emocionālā terorizēšana turpinātos.
“Mēs slēpjamies, nekādi dati netiek izpausti. Tagad ir viņš sabaidīts ar policiju, tad uz Rēzekni nerādās. Viņš zina, ka esam Rēzeknē, vairāk neko nezina. Kā jums liekas, kāpēc viņš tā dara? Viņš ir tāds cilvēks, un tādu ir ļoti daudz. Mēs tikai nezinām. Pirmais bija Rusiņš, tad sāka vairāk sociālais dienests pievērst uzmanību, tāpēc arī mēs tikām projām no turienes, jo pirms Rusiņa lietas sociālais dienests nereaģēja,” stāsta Zane.
Arvien vairāk sieviešu “Centrā Marta” vēršas pēc palīdzības
Un šādu līdzīgu stāstu kā Zanei ir vēl daudz. Sieviešu tiesību aizstāvības organizācijā “Centrs Marta” apliecina, ka arvien vairāk sieviešu pie viņiem vēršas pēc palīdzības, pagājušajā gadā kopumā vairāk nekā 700 personas.
Arī Rēzeknes filiālei ar katru gadu klientu kļūst vairāk. Piemēram, pērn Rēzeknes filiālē sniedza 2858 konsultācijas. Un tas ir trīs reizes vairāk nekā gadu iepriekš.
“Centra Marta” Rēzeknes filiāles vadītāja Alīse Potaša stāsta: “Vidējais vecums mūsu klientēm ir 38 gadi – jaunākā kliente ir 19 gadi un vecākā 62 gadi. Vardarbības veicējs parasti ir vai nu vīrs, civilvīrs vai partneris. Visbiežāk mūsu klientes ir ar vienu, diviem, trīs bērniem. Vidēji tie ir divi bērni.”
“Par vardarbības veidu – ir emocionālā, fiziskā, seksuālā un ekonomiskā, un tas viss ir kopā, nav viena veida vardarbība vienam klientam. Tas sākas pakāpeniski,
vispirms ir emocionālā vardarbība, pēc tam pāraug fiziskajā. Tā kā tāds melns mākonis lēnām velkas virs galvas arvien tumšāks un tumšāks.”
Izbeigt vardarbīgas attiecības sievietei bez palīdzības ir ļoti grūti. “Centrā Marta” katrai klientei ir pieejams tāds kā mentors, kurš palīdz sākt jaunu dzīvi, saprast, kā to labāk izdarīt. Ir psihologa un arī jurista konsultācijas.
“Ir gan krimināllietas, gan laulības šķiršanas, gan saskarsmes jautājumi. Šis ceļš ir gana garš un komplicēts. Un reizēm tas ievelkas pat gadiem,” stāsta centra pārstāve.
“Centra Marta” atbalsts ir gan konsultācijas, gan līdz pusgadam un pat ilgāk patvēruma nodrošināšana
Klients pēc nepieciešamības var saņemt līdz pat 120 dažādas konsultācijas. Tāpat arī tiek bez maksas nodrošināta vieta, kur sievietei kopā ar bērniem dzīvot, krīzes dzīvokļa patvērumā var uzturēties līdz pat sešiem mēnešiem un reizēm pat ilgāk.
Šobrīd Rēzeknē to izmanto trīs sievietes un pieci bērni. “Centrs Marta” Rēzeknes filiālē palīdz sievietēm no visas Latgales un ne tikai, jo ir gadījumi, ka cietušajai drošāk atrasties citā reģionā, tālāk no varmākas.
Informatīvie materiāli centrā “Marta” Rēzeknē Foto: Lāsma Zute – Vītola
Uz jautājumu, kā vērtē institūciju sniegto atbalstu vardarbības gadījumos, Rēzeknes filiāles vadītāja min, ka trūkst plašāka skatījuma – katra institūcija vēl joprojām skatās tikai no savas prizmas.
“Ceru, ka mēs visi kopā strādāsim tādā ciešā sazobē un centrā būs upuris. Nevis upuris tiks nosodīts un aplikts vēl ar dažādiem pienākumiem. Šobrīd tas tā neviļus sanāk,” saka Alīse Potaša.
Piemēram, ja sieviete ir pārtraukusi vardarbīgas attiecības, nav strādājusi, mācījusies un ir bez ienākumiem, tad skaidrojot, kur dzīvos bērni, sievietei ir grūti konkurēt ar vīrieti, pat ja viņš ir bijis vardarbīgs.
“Un visbiežāk vardarbības veicējs ir strādājošs, viņam ir īpašums, respektīvi, ir šī materiālā bāze. Sievietei nav nekā. Un bērna labākās intereses tiek saskatītas materiālajās vērtībās,” skaidro Alīse Potaša.
Tāpat ir vairāk jāpievērš uzmanība arī darbam ar varmāku. Kā veiksmīgu piemēru viņa min, kā tas notiek Norvēģijā. Latvijā šobrīd tiek piedāvāti valsts apmaksāti sociālās rehabilitācijas pakalpojumi, kas ir 16 konsultācijas.
“Es jautāju, cik ilgā laikā viņiem [Norvēģijā] notiek šīs rehabilitācijas process, un viņu atbilde bija tāda, ka tik ilgi, kamēr viņš saprot, ka viņš ir vardarbības veicējs un spēj to atzīt. Tad es jautāju par laika rāmi aptuveni. Viņi teica, kā minimums, trīs gadi, mums ir 16 konsultācijas…”
Nereti cilvēki uzskata, ka kliegšana, trauku plēšana, pazemošana – tas ir pieļaujams
Aizvadītajā gadā Valsts policijas Latgales reģiona pārvalde sociālajiem dienestiem ir nosūtījusi vairāk nekā 600 ziņojumiem, kad policija ir izvērtējusi, ka ģimenei nepieciešama sociālo darbinieku palīdzība vardarbības gadījumos.
Rēzeknes pašvaldības Sociālajā dienestā apliecina, ka konkrēti Rēzeknes statistika rāda, ka vardarbībā cietušo personu skaits gadu no gada pieaug.
Kļūst vairāk arī klientu, kuriem sniedz atbalstu. Turklāt Rēzeknes Sociālā dienesta Atbalsta nodaļas vadītāja Anita Batare secina, ka diemžēl cilvēki neizprot, ka vardarbība ir ļoti dažāda.
“Visvairāk ir gadījumu ar emocionālo vardarbību, un cilvēki uzskata, ka pazemošana, iebiedēšana – tā ir normāla komunikācija, manipulācijas ģimenes dzīvē arī uztveramas, ka tā ir norma. Tas jau tikai tā, viņš uzbļāva un tajās dusmās šķīvjus sasita. Vienā dienā tas ir šķīvis, otrā dienā tās ir durvis. Un trešā dienā – pati sieviete,” norāda Anita Batare.
Tāpēc viņa uzskata, ka vairāk jāizglīto sabiedrība jau skolas vecumā par to, kas ir normālas attiecības un kas tajās nav pieļaujams.
Arī policijā ir vērojams cilvēciskais faktors un personīgā attieksme
“Visur arī tas cilvēciskais faktors gan policijā, gan sociālajā dienestā – viņu personīgā attieksme. Protams, ir tā profesionālā, bet ir arī personīgā attieksme,” atzīst Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Prevencijas grupas galvenā inspektore Inese Snarska.
“Es zinu ļoti daudzus policijas darbiniekus, kuri ar sirdi un dvēseli vēlas palīdzēt un dara visu maksimāli iespējamo, lai palīdzētu šiem cilvēkiem,” viņa uzsver.
Inese Snarska stāsta, ka policistiem notiek apmācības, lai, ierodoties uz izsaukumu, spētu pamanīt, ka kaut kas nav kārtībā, jo, esot blakus varmākam, sieviete var baidīties teikt taisnību un vardarbību noliegt.
Apmācības un izmaiņas likumdošanā ir ierosinājis arī Jēkabpils puses gadījums, kad Leons Rusiņš ar cirvi nogalināja savu bijušo dzīvesbiedri un divu bērnu mammu Ivetu.
“Normatīvie akti tiek mainīti, grozīti, uzlaboti, lai kaut ko vairāk mēs varētu darīt lietas labā. Kaut vai runājot par lēmumu par nošķiršanu – agrāk bija vajadzīgs upura pieteikums, lai nošķiršanu veiktu, bet tagad jau bez upura piekrišanas policijas darbinieks, novērtējot situāciju, pats var pieņemt šo lēmumu veikt nošķiršanu. Jo tik tiešām citreiz gadījās, ka, atbraucot uz to notikuma vietu, tas cietušais ir tik iebiedēts un viņš atsakās,” stāsta Inese Snarska.
Taču grūti esot pamanīt un saprast, ja ģimenē notiek emocionālā vardarbība.
“Tai nav acīmredzamu pierādījumu, kad atbrauc uz notikuma vietu, bet, protams, policijas darbiniekam ir jāmēģina iedziļināties, jābūt psihologiem kaut kādā ziņā,” viņa norāda.
Un šādos gadījumos, protams, liela nozīme ir katra policista personībai, spējai būt empātiskiem un redzēt to, kas vārdiem netiek pateikts. Šobrīd tiek pievērsta uzmanība arī tām ģimenēm, kur uz ģimenes konfliktiem notiek atkārtoti izsaukumi.
Sabiedrība pamazām kļūst aktīvāka ziņojot par vardarbību
Būtiska ir arī sabiedrības iesaiste, redzot un zinot par notiekošu vardarbību. Sabiedrība kļūst aktīvāka, to apliecina gan policijā, gan sociālajā dienestā.
Tomēr “Centrā Marta” secina, ka vien lēniem soļiem: “Tas nav tāds uzrāviens, ka mēs esam saprotoši, ka vardarbība ģimenē tā ir sabiedrības problēma kopumā, nevis katras ģimenes personīgā lieta, kas notiek aiz slēgtām durvīm. Man šķiet jocīgi – ja man uzbrūk uz ielas, tad mēs saprotam, ka tas ir uzbrukums, bet, ja man uzbrūk aiz slēgtām durvīm, tad tā ir mana problēma. Kāpēc?”
Kādi ir secinājumi?
Cietušās sievietes no atbildīgajām institūcijām sagaida vairāk empātijas, mazāk personīgu stereotipisku komentāru, kas mēdz vēl vairāk sāpināt. Tāpat jāuzsver, ka vardarbībai nav attaisnojama un sabiedrībai ir vairāk jāiesaistās un jāziņo, redzot, ka kādam tiek darīts pāri vai ir aizdomas par to.
Lai izkļūtu no vardarbīgām attiecībām, ir jābūt atsaucīgiem gan tiem, kuri palīdz, gan ieinteresētiem arī ko mainīt tiem, kuri no tās cieš. Tāpat ikviens var pajautāt sev līdzās esošam cilvēkam – vai tev viss patiešām ir kārtībā.
Kādas citas sievietes rakstisks stāsts par piedzīvoto vardarbību attiecībās
“Ir grūti sākt šo stāstu. Ir grūti runāt par to, kas iekšēji lauž, demolē un rada ciešanas. Diemžēl tāda ir mana ikdiena gadiem. Destruktīva, pilna ar stresu un nemitīgi cenšoties neizrādīt to visu uz āru. Ārēji vienmēr jābūt savāktai, starojošai, drosmīgai un bezbailīgai. Ir grūti. Brīžiem liekas, ka viss ir bezjēdzīgi. Ir bailes paust to, kas patiesībā visus šos gadus darās iekšā, jo vienkārši nesapratīs, neuzklausīs un visādi citādi “besīs” citus. Viss, uz ko ceru, ka mans stāsts ļaus citām meitenēm, sievietēm, vīriešiem un zēniem atvērt acis un paskatīties uz visu savādāk. Diemžēl pēc piedzīvotā ir ļoti grūti izveidot jaunas attiecības, uzticēties kādam, kur nu vēl skatīties uz visu dzīvi un pasauli ar tikpat uzticības pilnu skatienu.
Kā viss sākās? Viss sākās “kā filmās” – divi cilvēki viens otrā ieskatījās un šķietami iemīlējās. Pirms tam biju pieredzējusi ļoti toksisku pirmo mīlestību, kas, tagad saprotu, ir atstājusi rētas manā personībā un nespēju stāties pretī tam, kam nācās iet cauri. Attiecības risinājās strauji, kaislīgi un galvu reibinoši. Bija greznas dāvanas, aplidošana, skaisti vārdi, pompozs bildinājums pēc dažu mēnešu satikšanās. Laikam jebkurai sagrieztos galva no tādas “laimes”. Viss šķita labi, bija pa kādam strīdam, bet nu visi mēs strīdamies. Tā tajās attiecībās gadās. Ievēroju, ka ir problēma ar alkoholu. Likās, ka nu mana mīlestība visu spēs izlabot, arī viņš solījās mainīties.
Viņš vienmēr prata atrast īstos vārdus, rīcības un situācijas, lai vienmēr noticētu viņam un piedotu.
Pēc tik galvu reibinoša sākuma pieteicās bērns. Man tas bija gaidīts notikums, plānots un sen lolots sapnis. Viņš šķietami bija gatavs šim notikumam, bet arvien vairāk bija jūtama attālināšanās no manis. Pēc tam sekoja kāzas. Laikam tai ir jābūt laimīgākajai dienai katras sievietes dzīvē, bet tā diena bija diezgan smaga. Smaga, jo bija sajūta, ka kaut kas nav kārtībā. Pēc tam arī attieksme kļuva sliktāka, arvien vairāk alkohola bija ikdienā, tukši solījumi, pārmetumi. Strīdi. Daudz strīdu.
Strīdi, kur karstumā tika teikti bezgala sāpīgi vārdi, kuru laikā emocionāli tiku iztukšota. Joprojām ar šermuļiem atceros, kad raudāju, bet viņš smējās par to. Kad lielākoties biju viena, jo viņam bija svarīgi visi citi. Kad bija sajūta, ka esi viena.
Neviens neticēja tam, ka no tā mīlošā vīrieša ir palicis pāri vien indivīds, kurš dzer, kurš melo un kurš atļaujas morāli iznīcināt.
No sevī pārliecinātas, mirdzošām acīm un ticību labajam kļuvu par histēriķi. Viņam patika novest mani līdz izsīkumam, līdz paškaitējumam sev. Un tad… tad izlikties, ka viss ir kārtībā un pateikt, ka nebūs vairs tā.
Tā tas ilga vēl labu laiku, piedzima bērns. Līdz pienāca diena, kad bija izteikti draudi izrēķināties.
Un tas bija pagrieziena punkts. Manī pamodās drosme un vēlme tikt prom. Par visām varītēm es aizgāju, par spīti nepatīkamiem vārdiem no viņa puses. Es aizgāju. Prom. Uz neatgriešanos.
Kopā ar savu bērnu sākām visu no baltas lapas. Bija grūti, terors turpinājās.
Naivumā tika dota vēl iespēja visu mainīt, bet tās iespējas tika izmantotas kā tādas kalendāra plēšamās lapas. Jutos salauzta, bet bija jāturas. Joprojām jāturas. Vērsos policijā, jo bija mēģinājums ielauzties mājā. Un tad sākās tā dzīves nodaļa, kurā vairs nebiju cilvēks, bet gan vienkārši dzīvs miesas gabals, par kuru ņirgājās tiesībsargājošās iestādes, likumdošana un viņš. Institūciju pazemojumi, dzēlīgās piezīmes, nemitīga pašapziņas graušana. Kādu laiku tā bija mana ikdiena. Kādu dienu interneta atradu rakstu par “Martas” centru. Sazinājos, pretī saņēmu laipnību un vēlmi palīdzēt. Kopā ar “Martas” speciālistiem sakārtoju juridisko pusi, sāku strādāt ar psihologiem un darboties atbalsta grupās. Var teikt, ka “Martas” centrā saņēmu to atbalstu, kas ļāva turpināt cīnīties un nepadoties. Tāpat arī mana ģimene un draugi man sniedza milzu atbalstu šajā cīņā. Paldies, ka bija blakus tad, kad šķita, ka ir klāt tumšākā stunda.
Kā tikt ārā no vardarbīgām attiecībām? Manuprāt, vienotas receptes nav. Diemžēl tā ir vesela notikumu ķēde, kas mūs tur ievelk. Tomēr mana dzīves pieredze aicina uzticēties sev tuviem cilvēkiem, censties visu sevi neizšķīdināt attiecībās un vienmēr būt gatavam tam, ka var pienākt brīdis, kad viss brūk.
Zinu, ka tas ir skarbi, bet šādas situācijas maina cilvēku. Dažkārt maina uz labāko, dažkārt salauž.
Mans ieteikums tiesībsargājošajām iestādēm, bāriņtiesu darbiniekiem, tiesu darbiniekiem, sociālajiem dienestiem un citām iestādēm – būt empātiskākām, paturēt savus 5 centus pie sevis, būt objektīviem. Pat ja varmāka ir, piemēram, kāda ministra dēls, meita vai brālis. Mēs visi esam cilvēki neatkarīgi no sociālā statusa, neatkarīgi no tā, ir vai nav mums sakari, nauda un tamlīdzīgi. Šo visu stāstīt ir ļoti grūti, jo tas prasa gremdēties tajās sāpēs, kas bija jāpiedzīvo, tajā, ko nevar stāstīt citiem, tajā, kas reiz salauza mani. Es ticu, ka reiz izdosies pārraut to apburto loku, es ticu, ka reiz sievietes, vīrieši, meitenes un zēni spēs savlaicīgi pārraut vardarbīgās attiecības. Ka reiz tie seno laiku uzskati, ka sievietes liktenis ir ciest vai, ja sit, tad mīl, beidzot izmirs. Ka izmirs arī tie, kas propagandē un atbalsta vardarbību. Es ceru, ka mans stāsts, lai arī saraustīts, bet tomēr ļaus saprast to, ka nekad nav jāsadzīvo ar to, kas tevi lauž.
Es ļoti vēlētos, ka reiz skolās būtu tāds mācību priekšmets, kuros stāstītu par to, kas ir veselīgas attiecības, ka nav jāpakļaujas kādam, ka nav jādara kaut kas pret tavu gribu.
Diemžēl arī daudzus brīžus no atmiņas apziņa ir izdzēsusi, laikam, lai pasaudzētu mani, bet es ticu, ka reiz taisnība uzvarēs un vardarbība tiks izskausta. Ļoti svarīgi ir kāda uzticības persona, kas var būt ģimene, draugi, draudzenes vai vienkārši krīzes tālruņa uzticības persona.”
