Mākoņi – vissenākie laika ziņu vēstneši
No svina pelēkā “vāka” ziemas dienās līdz sapņainiem gubu mākoņiem vasarās – mākoņi debesīs mēdz izkārtoties neiedomājos rakstos un formās, un katra no tām mums kaut ko vēsta par laikapstākļiem, kas gaidāmi.
“Mākoņi jau izsenis bijis vienkāršākais indikators par to, kas mums ir gaidāms, jo bez lietus vai gluži pretēji – bez saules nav iespējami daudzi mūsu ikdienas procesi. Arī mūsdienās mēs esam atkarīgi no lauksaimniecības, no saražotā, un tieši laikapstākļi ir tie, kas nosaka ražu,” skaidroja Vīksna.
Vienlaikus mākoņi vēsta ne tikai par to, kas gaidāms pāris tuvākajās stundās, bet arī par ilgtermiņa procesiem un norisēm klimatā.
“Mākoņi ir lieli, tāpēc ļoti var ietekmēt to, kas ilgtermiņā notiks. Tie var uzkrāt siltumu un ielaist to no saules vairāk atmosfērā vai tieši otrādi – pasargāt mūs no tā, ka siltums ātri aiziet prom. Tas mums palīdz globālu siltumu noturēt, pētīt un saprast, kas tālāk var notikt,” skaidroja Spustaka.
Vērts atcerēties ticējumus
Mākoņu pētīšana un vērošana iepriekšējā vakarā pirms gaidāmajiem darbiem noteikti nav tikai mūsu senču māņticība. Patiesībā arī daudzi no mūsu ticējumiem, kuros iesaistīti mākoņi, zināmā mērā atbilst realitātei.
“Vēl joprojām spēkā ir ticējums – ja saule noriet sarkanās debesīs, tad rītā būs lietus.
Protams, tas nenozīmē, ka 100% rīt būs lietus, bet tas nozīmē, ka atmosfērā ir palielināts mitruma daudzums, jo palielinās biezie mākoņi, tie kļūst biezāki, un saule tā kā noriet jau aiz mākoņiem. Tas visbiežāk nozīmē, ka tuvojas atmosfēras fronte, kas, visticamāk, nesīs lietu,” skaidroja Vīksna.
Šādu novērojumu ir ļoti daudz. Lai arī klimats mūsdienās var būt visai mainīgs, fizika un tās pamati nemainās, līdz ar to daudzi senču ticējumi ir spēkā arī vēl šobaltdien, pauda Vīksna.
Kā top mākoņi?
Lai labāk saprastu mākoņu veidošanos atmosfērā, Spustaka skaidroja, ka gaisu var salīdzināt ar tādu kā virtuves sūklīti, jo tas sevī spēj uzturēt noteiktu daudzumu ūdens.
“Jo siltāks gaiss, jo vairāk ūdens tas var akumulēt. Attiecīgi, gaisam atdziestot, tas vairs to ūdeni nevar noturēt, un veidojas kondensācija – ūdens tvaiki pārveidojas par pilieniņiem – tie veido to mākoni,” skaidroja Spustaka, piebilstot, ka tieši tāpat veidojas arī migla, ko var saukt par vienu no mākoņu veidiem.
Tāpat rodas arī gubu mākoņi – zemei sasilstot, ūdens tvaiko un ceļas uz augšu, taču tālu netiek, jo, apmēram kilometru paceļoties atmosfērā, gaiss atdziest par apmēram 10 grādiem. Gaisam atdziestot, rodas mākoņi.
“Kāpēc mākoņi atšķiras? Balti gubu mākoņi nozīmē to, ka ūdens pilieni vēl nav pārāk lieli un gaisma pret tiem ļoti labi atstarojas. Tad, kad pilieni kļūst lielāki, ūdens gaismu absorbē, kļūst mazāk gaismas, tāpēc mēs tos redzam pelēkus,” skaidroja Spustaka.
Protams, mākoņu tapšanu ietekmē arī citi atmosfēras procesi – vējš, gaisa temperatūra, spiediens, mitruma daudzums, saules daudzums.
“Atmosfēra nav tāda pilnīgi homogēna, tai ir diezgan haotiska struktūra, un tie procesi notiek vienlaicīgi. Šie procesi ir ārkārtīgi sarežģīti, un cilvēkiem pat var likties, ka tā ir savā ziņā cita fizika. Piemēram, cilvēki ir pieraduši, ka ūdens sasalst nulle grādos, bet mākoņos tās daļiņas ir tik smalkas, ka ūdens šķidrā stāvoklī var būt pat -20, -40 grādos,” stāstīja Vīksna.
Cik sver mākonis?
Mākoņi veidojas tad, kad gaisā ir pārāk daudz mitruma, bet tad, kad mitruma ir pārāk daudz arī pašā mākonī, no tā veidojas lietus pilieni vai ledus kristāli un uz zemes sāk līt vai snigt.
“Tipiski, lai veidotos process, kad tvaiks pārtop par smalkāku ūdens pilienu, tas izmērs, kuru mums apmēram vajag, ir kāda simtdaļa no mata, bet mākoņos tie parasti ir 0,2 mikrometri. Kad šo ūdens pilienu ir daudz un tie apvienojas, man šķiet, ka tipiska lietus lāse ir aptuveni divi milimetri, ko mēs jau spējam iedomāties un redzēt,” skaidroja Spustaka.
Tad, kad ūdens pilieni savstarpējās apvienošanās rezultātā ir palikuši pārāk smagi, tie vienkārši krīt uz leju.
“Tipisks mākonis sver apmēram 100 tonnas vai pat 500 tonnas – tādi lieli mākoņi. Sākumā gaiss aizņem lielu tilpumu, tāpēc ar vēja plūsmu un turbulenci tie pilieni turas gaisā. Kad tie savācas kopā, tie paliek smagāki un attiecīgi vairs nevar noturēties gaisā, tiem ir jākrīt lejā,” stāstīja Spustaka.
Lai gan to izskata dēļ mākoņus saistām ar kaut ko vieglu un gaisīgu, patiesībā katru dienu virs mūsu galvām, it sevišķi tad, kad debesis viscaur noklātas ar pelēkiem mākoņiem, atrodas simtiem un tūkstošiem tonnu.
“Milzīgs gubu lietus mākonis var svērt pat desmitiem miljonu tonnu, kas, jā, savā ziņā karājas virs mums, bet, protams, tas ir relatīvi,” pauda Vīksna.
Ziemā – kā purvs debesīs
Mākoņi var būt ārkārtīgi dažādi un atšķirīgi, un ārkārtīgi daudz ir arī mākoņu veidu, taču kopumā tos iedala četros tipos pēc to atrašanās augstuma.
“Ir zemie mākoņi – līdz diviem kilometriem. Ir vidējie mākoņi, kas ir augstie slāņu, spalvu mākoņi – no diviem līdz sešiem kilometriem, un tālāk no sešiem līdz 13 kilometriem ir vairāk spalvu tipa mākoņi. Atsevišķais, ceturtais lielais tips ir gubu mākoņi jeb vertikālās attīstības mākoņi,” skaidroja Vīksna.
To, kādus mākoņus redzam biežāk, ietekmē daudz un dažādi faktori, bet ir novērojama arī sezonalitāte. Ar zināmiem izņēmumiem, protams, bet vasarā vairāk novērojam skaistus, baltus gubu mākoņus, bet ziemā – pelēku blāķi virs galvas.
“Ziemā mums ir vairāk tāds kā purvs debesīs, kad ir slāņu mākoņi, lietus slāņu mākoņi un tikai līst un līst. Netiek tik daudz enerģijas pievadīts zemei un neveidojas tā sauktie konvektīvie procesi, kas ir vasarā, kad saule sasilda zemi un gaiss strauji ceļas augšā, atdziest un veido skaistos, efektīgos mākoņus,” skaidroja Vīksna.
Vienlaikus noteiktos apstākļos arī ziemā veidojas lieli gubu mākoņi – it sevišķi virs jūras, ja tā nav aizsalusi. Tad nereti rodas tā saucamais ezera efekts, kad šie lielie gubu mākoņi, kas veidojas virs jūras, nonākot virs sauszemes, rada ļoti stipru snigšanu piekrastes rajonos.
