Satelīti piedāvā mums skatu no augšas – tādu skatu punktu, ko daba devusi tikai putniem, nevis cilvēkiem, tikai satelīti atrodas vēl krietni augstāk. Līdz ar to satelīti novēro vietas, kurās paši nevaram nokļūt, un redz to, ko mēs paši nekad nespētu ieraudzīt, pauda Jakovels.
Turklāt ar satelītiem varam ne tikai redzēt, bet arī veikt dažnedažādus mērījumus un iegūt informāciju, bez kuras mūsdienās jau būtu diezgan grūti iztēloties mūsu ikdienu, papildināja Zandersons. Tāpēc to skaits turpina pieaugt.
“Satelītu skaits orbītā pieaug, un tā nav vienmērīga pieaugšana, bet kā progresija, varētu jau pat teikt – ģeometriska. Pieaugumu pēdējos gados ļoti ir veicinājis tieši “Starlink”, kas veido vairākumu satelītu. “Starlink” ir internets, ko piedāvā Īlona Maska uzņēmums,” stāstīja Jakovels.
Jakovels norādīja, ka šobrīd uzņēmumam “Starlink” virs mūsu galvām varētu būt ap septiņiem tūkstošiem satelītu.
“Tie rada problēmas cilvēkiem, kuriem patīk vērot zvaigznes. Naktī vairs nav brīvas debesis, tur bieži vien var gadīties satelītu strīpa, kas aizklāj skatu. Satelītu skaits orbītā sāk radīt arī dažādas citas bažas – sāk palielināties sadursmju iespēju skaits un kosmosa atkritumi, kas arī sāk kļūt par problēmu. Orbīta sāk kļūt piesātināta,” norādīja Jakovels.
Pašlaik satelīti vēl nesagādā pārāk lielas problēmas, arī to operēšana ir samērā droša, taču pēdējā pus gada laikā tai pašai “Starlink” satelītu flotei jau nācies veikt 60 tūkstošus manevru, lai izvairītos no sadursmēm, stāstīja Jakovels.
“Tas, manuprāt, ir diezgan liels skaits. Sadursmes arī notiek, vidēji gadā viens satelīts tiek izsists no ierindas šādā veidā, un kosmosa atkritumu skaits visu laiku pieaug. Daļai tiek regulāri sekots līdzi – tiem, kas ir lielāki par 10 centimetriem, un tādu ir aptuveni 40 tūkstoši. Bet ir vēl daudz, daudz vairāk mazāku atkritumu. Piemēram, tie, kas ir zem centimetra, ir mērāmi simtos miljonu, kuriem vienkārši izsekot nevar,” skaidroja Jakovels.
Varētu šķist, ka atkritumi, kas mazāki par centimetru, ir tik nelieli, ka nekādu postu nevar nodarīt, taču Jakovels skaidroja, ka nelielas daļiņas kosmosā lido ar ātrumu, kas ir vismaz septiņas reizes lielāks nekā lodei. Pēc būtības var iztēloties simtiem miljonu ložu, kas lido orbītā. Ja tām pa vidu trāpās kāds satelīts, tas var nopietni ciest un pats kļūt par nākamo atkritumu.
Satelītu skaits pieaug gan uz “Stralink”, gan citu interneta nodrošināšanai domāto satelītu rēķina, taču nevajadzētu aizmirst arī par novērošanas, telekomunikāciju, GPS un citiem satelītiem. Arī to tuvākajā nākotnē noteikti nepaliks mazāk, atzina Zandersons.
“Cilvēcei kopumā ir tendence, ka mums gribas vairāk izpētīt, gribas zināt vairāk, gribas redzēt vairāk. Līdzšinējiem satelītiem noteikti nav izsmelts pilnīgi viss, ko ar viņiem var izdarīt, viennozīmīgi. Tas gan arī nenozīmē, ka vajag iet uz to, ka mēs vairs nevaram uzstādīt jaunus sensorus,” analizēja Zandersons.
No vienas puses, jā, pētniekiem un zinātniekiem būtu plašāk un daudzpusīgāk jāizmanto to satelītu iespējas, kas jau atrodas orbītā, bet, no otras puses, zinātnes uzdevums ir nemitīgi iet uz priekšu un radīt jaunas inovācijas, tostarp jauna veida satelītus, kurus arī palaist kosmosā. It sevišķi, ja to pieprasa pati sabiedrība.
“Grozies kā gribi – satelītu skaits orbītā ir saistīts ar pieprasījumu. Neviens pēc būtības satelītus nelaiž ekonomiski nepamatoti.
Arī novērošanas satelītu skaitam apakšā parasti ir pieprasījums – ja ir vēlme novērot. Skaidrs, ka šobrīd daudzi no novērošanas satelītiem strādā uz drošības aspektiem,” skaidroja Jakovels.
Tāpat satelītu sniegtie dati tiek izmantoti, lai prognozētu un novērotu zemestrīču aktivitāti, kā arī iegūtu meteoroloģiskos datus un datus, piemēram, par tām pašām Sahāras smiltīm jeb putekļu mākoņiem, kas mēdz pārvietoties virs mūsu galvām.
