Cilvēks ir visai nīkulīgs radījums, ja sastopas ar aukstumu – mums nav kažoka, nav spējas hibernēties vai izstrādāt pretaizsalšanas vielas, kā to dara kukaiņi. Par laimi, protam saģērbties un ieslēgt mājā apkuri. “Cilvēks ir gana sarežģīts organisms, un patiesībā – jo sarežģītāks ir organisms, jo grūtāk viņam ir panest ekstrēmas vides un ekstrēmas temperatūras uz augšu vai uz leju. Tāpēc gan cilvēkam, gan daudziem citiem dzīvniekiem ir grūti izturēt vai pielāgoties ļoti ekstrēmām vidēm,” stāstīja Liepiņš.
Savukārt, ja palūkojamies uz mikroorganismu pasauli, tajā var atrast daudzveidību – gan ļoti karstās vidēs dzīvojošus mikroorganismus, gan salīdzinoši ļoti aukstās.
“Izskatās, ka tāda aktīva dzīvība tieši “karstajā galā” ir pat lielāka nekā “aukstajā galā”. Tajā “aukstajā galā” ir pārsteidzoša vienveidība, un tam ir savi fizikālie iemesli, kāpēc tas ir tā,” norādīja Liepiņš.
Protam taupīt
Salīdzinot ar mikroorganismiem un arī mazajiem mugurkaulniekiem, cilvēks toties ir unikāls ar to, ka mūsu organismam ir visdaudzveidīgākie termoregulācijas mehānismi, norādīja Plakane, skaidrojot – lai arī mēs esam pieticīgi adaptācijā, tomēr ar fizisku aktivitāti, paceļot savu temperatūru, mums ir iespēja to ātrāk dabūt nost, lai nebūtu pārkaršanas riska.
Piemēram, sacenšoties ar kādu par mums ātrāku dzīvnieku, mēs varētu uzvarēt tieši uz termoregulācijas rēķina, jo cilvēka organisms tieši šajā jautājumā ir visattīstītākais no visiem.
“Visu laiku mums ir vairāki varianti, kā sevi dzesēt vai sildīt. Aukstuma gadījumā ir jāieslēdz apkure – ļoti vienkārši, bet otrs, ko mums arī sadzīviski māca, ir taupīt resursus. Cilvēks ir unikāls arīdzan uz taupīšanas variantiem,” norādīja Plakane.
Taupīt resursus šajā gadījumā nozīmē sargāt organisma iekšējās vides temperatūru un neatdot to apkārtējai videi.
“Te ir tā riskantā lieta, ka dažkārt mēs nonākam situācijā, kad organisma izvēle ir upurēt perifēros galus – deguna galus, ausu galus, pirkstu galus kājām un rokām, lai saglabātu vitāli svarīgos orgānus, kas mums ir ķermeņa centrā,” skaidroja Plakane. Tie vispirms ir smadzenes, sirds, nieres un aknas – to siltuma noturēšana organismam ir vissvarīgākā, lai uzturētu dzīvības procesus.
Protam paši sevi sasildīt
“Vēl ir arī endotermija – cilvēks ir endoterms dzīvnieks, viņš var mainīt siltuma produkcijas intensitāti, siltumu pats producējot,” stāstīja Plakane. Piemēram, cilvēka organisms konkrētos apstākļos ir spējīgs aktīvāk noārdīt iepriekš uzkrātās barības vielas, bet nevis ar mērķi tikai ražot enerģiju, bet lai radītu siltumu.
Otrs veids, kā cilvēka organisms spēj pats sevi sasildīt, ir trīcot – kad mums ir auksti un mēs sākam nekontrolēti trīcēt,
tas notiek tāpēc, ka mūsu organisms cenšas sevi sasildīt un ar nervu sistēmas starpniecību sūta muskuļiem komandu sākt “kustēties”.
“Trīcēšana nav mērķtiecīgas kustības, bet tieši ar muskuļu nelielo sasprindzinājumu – sīkām, ļoti augstas intensitātes kontrakcijām, ļoti strauji var pacelt iekšējās vides temperatūru pat par grādu, piemēram. Tas, varētu teikt, ir ātrākais veids, kā sasilt,” norādīja Plakane.
Ķermeņa iekšējās vides temperatūra cilvēka organismam ir 37,8 grādi, savukārt apvalka temperatūra tā saucamajai perifērijai – roku pirkstiem, kāju pirkstiem – var ļoti atšķirties un arī mainīties. “Ja, teiksim, roku pirkstiem ir kādi 28 grādi ādas temperatūra, tad kājām 31, bet plecos jau ir tā temperatūra, ko mēs padusītē mērām, kas ir 36,6,” norādīja Plakane.
Protam veidot uzkrājumus
Runājot par temperatūras robežu, pie kuras cilvēka organisms vairs nespēj nodrošināt savas funkcijas, jāsaprot, ka viens ir absolūtā temperatūra, ko nolasām uz kāda termometra skalas, bet pavisam kas cits – sajūtu temperatūra.
“Sajūtu temperatūru galvenie ietekmējošie blakusfaktori ir gaisa plūsmas ātrums jeb vējš, arīdzan gaisa mitrums un saules radiācija. Piemēram, ja mēs runājam par aukstumu un apsaldēšanās riskiem, ir ļoti svarīgi novērtēt vēja faktoru. Ja ir profesija, kas ir saistīta ar uzturēšanos āra vidē, vai kādi hobiji, piemēram, kalnos kāpšana, tad tas ir ārkārtīgi būtiski,” skaidroja Plakane.
Lielā vējā vai, piemēram, aukstā ūdenī pie zemām temperatūrām cilvēka organisms var nespēt pietiekami sevi sasildīt, jo no ārpuses vienkārši tiek pārāk strauji dzesēts.
“Tātad vienmēr ir robeža, un katram tā var būt citādāka. Tie, kuriem ir lielāka, kā saka, odere jeb zemādas tauku krājums, pilnīgi noteikti ir mazāk pakļauti šiem faktoriem. Tas ir ilgtermiņa viens no risinājumiem, kā pasargāt sevi no aukstuma ietekmes, – veidot lielākus uzkrājumus, lai būtu, ko kurināt siltuma producēšanai, bet arī būtu izolējošais slānis,” atzina Plakane.
Ne velti ziemā nereti cilvēki neapzināti uzaudzē savus enerģētiskos krājumus, lai gan mūsdienās, protams, tas vairs nav tik izteikti, jo apstākļi aiz loga mūs ietekmē arvien mazāk.
“Patiesībā mēs jau esam nenormāli kustīgi, jo nepārtraukti ceļojam dažādos klimatiskos apvidos, bet, ja salīdzina tos pamatiedzīvotājus no siltajiem kontinentiem dienvidu puslodē un, teiksim, inuītus ziemeļu puslodē kaut kur Arktikas apvidos, tad joprojām to novēro, ka tiešām vielmaiņa no tērēšanas uz uzkrāšanas pusi pagriežas saistībā ar gadalaiku ciklu,” norādīja Plakane.
