Vēsturiskais fons un eigēnikas mācību stunda
ASV prezidents Donalds Tramps ne reizi vien izteicies par “labiem” un “sliktiem” gēniem, pastiprinot noraidošo attieksmi pret imigrantiem. Arī biznesmenis Īlons Masks savā retorikā izmanto ģenētiku, piemēram, stāstot kā “glābs pasauli” ar saviem gēniem, radot daudz pēcnācēju.
“No vienas puses, liekas, ka to ir vērts komentēt. No otras puses, šķiet, ka mēs jau šajā vietā vienreiz esam bijuši un mācību stunda sen ir noturēta. Vajadzētu domāt savādāk par šiem jautājumiem,” atzina Neiders.
“Labie” un “sliktie” gēni jau vēsturiski bijis trumpis valstu vadītāju retorikā, ko izmantot savu politisko vēstījumu popularizēšanā.
“Fons, ko tas uzreiz atgādina, ir apsēstība ar eigēniku 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, kad tiešām daudzās pasaules valstīs, tajā skaitā ASV, Vācijā, Zviedrijā, Kanādā, uzplauka eigēnikas idejas par to, ka vajag kaut kā regulēt jeb uzlabot sabiedrību, balstoties uz priekšstatiem par ģenētiku,” stāstīja Neiders.
Eigēnikas idejas vēstīja, ka ir kaut kādi gēni, kas piemīt cilvēkiem ar labām īpašībām, un tiem tāpēc vajadzētu vairāk vairoties, bet tiem, kuriem šo gēnu nav vai kuriem ir kaut kādi “sliktie” gēni, vai kuri ir “defektīvi”, vairoties nevajadzētu, skaidroja Neiders.
Šādā veidā jau tolaik tika pamatota un aizstāvēta vēršanās pret imigrantiem, citai rasei piederošiem cilvēkiem, nabadzīgiem cilvēkiem vai cilvēkiem ar dažādām garīgām saslimšanām.
“Tas jau tika īstenots valstiskā līmenī ASV pirms Otrā pasaules kara. Ja nemaldos, 20 štatos bija legalizēta piespiedu sterilizācija un vairāki desmiti tūkstoši sieviešu tika sterilizētas ASV vien. Protams, mēs par to vairāk zinām nacistiskās Vācijas kontekstā, kur šīs idejas tika novestas līdz līmenim, kas faktiski ir aizēnojis citu valstu praksi,” pauda Neiders.
Zinot šo vēsturisko fonu, ASV politiķu un biznesmeņu priekšvēlēšanu un arī pēdējā laika izteikumi šķiet ārkārtīgi absurdi un bīstami, atzina Neiders.
Ģenētikas vienkāršošana priekšvēlēšanu nolūkos
Šāda veida politiķu runās nereti atspoguļojas ļoti vienkāršots skats uz ģenētiku, kas turklāt ik pa laikam, pāris desmitgadēm vai pat gadsimtiem, atkārtojas. Tas ir piemērs tam, ka dažkārt vienkāršotas lietas līdz masu apziņai nonāk vieglāk un iedarbojas efektīvāk nekā zinātnieku skats uz to pašu jautājumu, atzina Rašals.
“Man pat ir grūti viennozīmīgi pateikt, vai Tramps pats tic tam, ko saka, vai ne. Man liekas, ka tic – [spriežot] pēc tā, ko viņš arī vēsturiski ir teicis. Ir tā saucamā sacīkšu zirgu teorija – ja jūs krustosit savstarpēji zirgus, kas labi parāda sevi sacīkstēs, arī viņu pēcnācējiem būs lielāka iespēja, ka viņi būs labi jājamzirgi,” analizēja Rašals.
Iespējams, ļoti daudziem tas liekas pieņemams veids, kā domāt par ģenētiku, neņemot vērā, ka patiesībā tās ir nesalīdzināmas lietas.
Krustojot spēcīgus zirgus, tiek saglabātas vai attīstītas konkrētas fiziskās pazīmes, kas pārmantojas salīdzinoši vienkārši, nevis sociālā uzvedība vai citas īpašības, kas tādā veidā pārmantotas netiek.
“Principā tā ir priekšvēlēšanu kampaņa, un tur varbūt nav svarīgi, lai visi tam tic. Pietiek ar kādu daļu, kas tam notic, lai dabūtu tās balsis, kas palīdz uzvarēt. Mēs taču redzam, ka viņš [Tramps] aizbrauc, teiksim, uz Minesotu un pasaka, ka jūs esat tie, kuriem ir “labie” gēni. Ja man kāds politiķis pateiktu, ka man ir ļoti labi gēni, noteikti es pēc tam par viņu nobalsotu ar abām rokām, ja nebūtu kādu citu iemeslu to nedarīt,” skaidroja Rašals.
Cilvēkiem ir ērtāk domāt vienkāršoti
Neiders norādīja, ka, lai gan teorētiski visi zina, cik eigēnikas idejas ir bīstamas, un pasaules vēsturē ir piemēri, kad to rezultātā bojā iet miljoniem nevainīgu cilvēku, nav grūti izskaidrot, kāpēc šīs idejas tik un tā iegūst popularitāti un daudziem liekas pievilcīgas.
“Kognitīvajās zinātnēs ir tāds konsensus, ka mūsu domāšanu raksturo tas, ko sauc par psiholoģisko esenciālismu (Psychological essentialism). Proti, mums patīk domāt esencēs. Mēs dabiski domājam, ka, teiksim, visiem kaķiem ir kaut kāda kopīga kaķu daba, kas atšķiras no citas, piemēram, suņu dabas,” skaidroja Neiders.
Tieši tāpat mēs domājam arī par cilvēkiem, ka noteiktām sabiedrības grupām visām ir kaut kas kopējs. Teiksim, visiem melnādainiem cilvēkiem vai aziātiem.
“Šādā veidā mums domāt ir savā ziņā dabiski, tā mēs sliecamies piedēvēt dažādām lietām esences. Dažādi pētījumi rāda, ka ļoti labi šo esences izskaidrojuma lomu pilda tieši ģenētika. Ja mēs pasakām, piemēram, ka mentālai saslimšanai ir kāds ģenētisks pamats, ka tā ir pārmantojama, tad mums dabiski liekas domāt, ka tā ir nopietnāka saslimšana, un mēs pret to izturamies nopietnāk,” skaidroja Neiders.
Līdzīgi arī kādi bioloģiski izskaidrojumi sabiedrībai liekas nopietnāki un pelnījuši lielāku vērību. Teiksim, ja cilvēkiem ar depresiju tiek noteiktas izmaiņas smadzenēs, sabiedrībai tā uzreiz sāk šķist kā nopietna slimība, nevis kaut kas, kas notiek tikai cilvēku prātos.
“Lūk, un tieši šādā veidā ģenētisks skaidrojums gūst atbalstu tajā, kādā veidā mēs domājam par cilvēku grupām. Lai gan no zinātnes viedokļa mēs ģenētiski rasu atšķirības īsti neskaidrojam, tas konsensus, cik es saprotu, mūsdienās ir tāds, ka atšķirības vienas tā saucamās rases ietvaros ir daudz lielākas, nekā starp rasēm.
Līdz ar to rases jēdziens ir drīzāk sociāls, tas nav izskaidrojams no ģenētikas viedokļa,” norādīja Neiders.
Taču, ja sabiedrība domā par rasēm vai citām cilvēku grupām kā par iedalījumu, kas ir balstīts ģenētikā, tad veidojas un aktīvi strādā dažādi stereotipi.
“Te, protams, ir jautājums, kā mēs par ģenētiku runājam, kā paši zinātnieki runā par ģenētiku, kā šie zinātniskie pētījumi tiek pasniegti. Te, iespējams, ir daudz problēmu. Viena lieta, ko varētu darīt, ir daudz rūpīgāk ziņot par dažādu pētījumu rezultātiem, lai nerodas cilvēkiem priekšstats, ka ir kaut kāds geju gēns vai vēl kaut kas,” pauda Neiders.
Ģenētika gadu gaitā krietni attīstījusies
Uzskats, ka ar gēniem iespējams pamatot teju visas cilvēkiem piemītošās īpašības, ir sen novecojis, piekrita Rašals.
“Tāda ir ģenētikas attīstības līnija. Ja sāksim ar [Gregoru] Mendeli, tad viņš skaidri parādīja, ka ir septiņas konkrētas pazīmes zirņiem, kuras nosaka konkrēti gēni. Ja tas zirnis ir zaļš, tad viņš ir zaļš. Ja tas tā nebūtu, tad būtu tajā laikā grūti nonākt pie tiem pirmsākumiem,” skaidroja Rašals.
Taču ar laiku zinātnieki nonāca pie secinājuma, ka ne tikai ģenētiskie faktori, bet arī ārējā vide, ko mūsdienās sauc par genotipu, spēlē būtisku lomu gēnu attīstībā.
“Tas nāca pakāpeniski, kad jau kaut kādi pamati bija nostabilizējušies, – tas, ka iedzimtības process nav tik vienkāršs. Jau 40. gados bija skaidrs, ka ontoģenēzē gēni var darboties atšķirīgi atkarībā no ārējās vides, ka var būt viss kas, kas ietekmē gēnu darbību, bet atrodas ārpus pašiem gēniem,” norādīja Rašals.
Mūsdienās ir pat atsevišķa zinātnes nozare – epiģenētika, kas pēta gēnu funkciju realizācijas atšķirības, kad neizmainās pat DNS, un gēnus ietekmējošus faktorus, kas sniedzas tālāk par ģenētisko kodu.
