Lielākā daļa Eiropas ir lauki, un tieši lauku attīstībai un revitalizācijai pēc diviem mēnešiem iecerēts liels kongress Rīgā, kurā ar saviem pētījumiem pulcēsies pētnieki no 48 valstīm.
Pagājušā gada nogalē Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors Māris Bērziņš raidījumā pauda, ka pēdējos gados Latvijā novērojama tendence pārcelties no lielākiem apdzīvojuma centriem uz mazākiem.
Vai tas nozīmē, ka lauki kā dzīvesvieta cilvēkiem kļūst pievilcīgāki?
“Man liekas, ka tas ir ļoti komplekss fenomens, uz kuru nevar vienkārši atbildēt. Ja mēs mēģinām vienkāršu atbildi pateikt, ka, nezinu, ar laukiem tagad pēkšņi viss ir labi vai viss ir slikti, ka tad patiesībā mēs pazaudējam iespēju tiešām palīdzēt tām teritorijām, kurām varbūt ir grūti, bet neapšaubāmi ir kaut kādas vietas, kas ir izbaudījušas to, ka parādās cilvēki, kuri to var atļauties un kuriem ir resursi, lai dzīvotu ārpus Rīgas,” norādīja Grīviņš.
Jāņem vērā, ka dzīve ārpus Rīgas paredz pavisam citus modeļus un citas investīcijas ikdienā, uzsvēra Grīviņš, jo pie mazāka iedzīvotāju blīvuma visi sociālie pakalpojumi kļūst dārgāki gan naudas, gan laika izteiksmē.
“Tad, ja tu esi ekonomiski nodrošināts un strādā kaut kur, kur var nopelnīt daudz, bet dzīvo savā zaļajā, attālajā vietā, tad mēs, protams, varam tikai priecāties par to. No tā, ko es esmu lasījis,
tās vietas, kas izbauda šo migrāciju no cilvēkiem, kuri ir turīgi, – to ir salīdzinoši nedaudz un tie ir konkrēti reģioni,” skaidroja Grīviņš.
Kas kopīgs vietām, uz kurieni cilvēki pārceļas?
Atbildot uz jautājumu par to, vai ir kaut kas, kas šiem populārajiem reģioniem ir kopīgs, Grīviņš atzina, ka cilvēku vēlmes, vajadzības un iemesli pārcelties uz vienu vai otru vietu var būt ļoti dažādi, bet zināmas kopsakarības tomēr ir vērojamas.
“Jau pirms pāris gadiem, man liekas, bija pētījumi, kas rādīja, ka mēs varam likt kaudzi ar dažādiem faktoriem uz papīra, bet beigu beigās infrastruktūra, konkrēti pieejamība, vai tu vari tur nokļūt, ir tas, kas izsaka, vai cilvēki būs gatavi uz turieni doties vai ne. Attiecīgi ir pat ļoti skaidrs, ka tā ir pirmā lieta, kas ir jāsakārto,” pauda Grīviņš.
Vienlaikus, pakāpjoties soli atpakaļ, Grīviņš atzina, ka mums ir jābūt arī godīgiem par to, ka iedzīvotāju skaits Latvijas teritorijā ir mazs un nav iespējams sakārtot infrastruktūru pilnīgi visur.
“Jo mēs ātrāk sapratīsim, kuras ir tās vietas, kuras mēs gribam sakārtot, jo mēs labāk varēsim to naudu, kas mums ir infrastruktūrai, iztērēt pēc iespējas efektīvāk.
Lai cik tas skaudri neizklausītos, man liekas, pēc pāris gadiem vēlme dzīvot kaut kur tālāk no infrastruktūras būs diezgan elitāra lieta, par ko tad pašam būs jāmaksā diezgan daudz,” norādīja Grīviņš.
Skatoties uz Latvijas demogrāfijas procesiem, nevaram cerēt, ka infrastruktūra ārpus lielajām pilsētām pēkšņi uzlabosies. Tieši otrādi – tā, visticamāk, nespēs sevi atpelnīt, atzina Grīviņš, piebilstot, ka citus scenārijus īsti neredz.
“Ja mēs atkāpjamies no tās infrastruktūras, tad, man liekas, sākas kaut kādi preferenču jautājumi par to, kas tad cilvēkam patīk un ko cilvēks meklē. Mēs redzam, ka tie centri, kuri iegūst, principā jau ir vieni un tie paši, un tie ir tie, kas sevi ir veiksmīgi pārdevuši kā vietas, kuras ir patīkamas dzīvošanai un kurās nereti jau ir kaut kāda kopiena ar cilvēkiem, kuri jau ir pārvākušies un to vietu veido,” stāstīja Grīviņš.
Vēl viens faktors, kas ietekmē cilvēku izvēli, uz kurieni pārvākties, ir konkrētas vēlmes, kad cilvēki skaidri zina, ko vēlas no dabas. Šajos gadījumos cilvēki lielākoties nepapildina apdzīvotas vietas, bet meklē vienpatību, un kopējā statistikā to noķert ir grūti.
Eiropas banāns
Grīviņš skaidroja, ka lauku revitalizācija ir problēma pilnīgi visur, bet, protams, no demogrāfijas viedokļa raugoties, situācija pat Eiropas kontekstā starp valstīm ir krietni atšķirīga.
“Ir tas, kas saucas Eiropas mugurkauls vai Eiropas banāns. Ja jūs apskatīsieties Eiropas apdzīvotības karti, ir viena tāda līka līnija pa vidu, kas ir superapdzīvota. Tur ietilpst Beļģija, Nīderlande, Dānija, Francija, Vācijas viens stūris un Itālija, un tur tālāk var vilkt to līniju, bet,
ja skatās pa malām, tad mēs, protams, esam stipri atšķirīgi no tā Eiropas banāna ar to, ka mums ir pilsēta, bet, tiklīdz mēs izejam no pilsētas, – kurmjus ir vairāk iespēju satikt nekā cilvēkus,” norādīja Grīviņš.
Protams, jo tālāk uz ziemeļiem, jo izteiktāka tendence, ka iedzīvotāju blīvums uz kvadrātkilometru krītas, bet vienlaikus tas pats notiek arī Eiropas dienvidos.
“Ja mēs izkāpjam ārā no lielajām pilsētām un sākam skatīties Spānijā vai Portugālē uz kaut ko, kas nav urbānie centri, tur apdzīvotības līmenis arī ir stipri zemāks. Attiecīgi realitāte ir tāda, ka ir viena strīpa vidū Eiropai, kur ir ļoti augsts iedzīvotāju blīvums, un pārējās daļās ir vērojama cilvēku koncentrācija pilsētās vai ap tūrisma objektiem,” stāstīja Grīviņš.
Attiecīgi visās šajās vietās tās problēmas ir salīdzinoši līdzīgas, un galvenais jautājums joprojām ir un būs par to, kā savilkt un radīt infrastruktūru ārpus pilsētām, lai nodrošinātu cilvēkiem lauku teritorijās visu, kas nepieciešams.
