ĪSUMĀ:
Iekšzemes ūdeņos atrastas senas ezermītnes
Latvijas kartē skaidri redzam, ka esam bagāti ar daudz un dažādām ūdenstilpēm – lielākām un mazākām upēm un ezeriem, taču nojaust, ko šie iekšzemes ūdeņi slēpj, ir visai sarežģīti, jo zemūdens arheoloģija ir visai izaicinoša un arī dārga pētniecības nozare.
“Attiecīgi gan par iekšzemes ūdeņiem runājot, gan par jūru, apzinātā mantojuma objektu skaits nemaz nav tik liels Latvijā. Tas varbūt ir saistīts arī ar to, ka zemūdens arheoloģija nav bijusi populārākā un attīstītākā pētniecības joma, bet laika gaitā, protams, kaut kādi objekti ir atrasti un pamanīti,” norādīja Meinerts.
Latvijas iekšzemes ūdeņos slavenākie, pazīstamākie un arī vērtīgākie objekti, pirmkārt, ir Vidzemes augstienes ezermītnes – šobrīd zināmas veselas 10.
“Tās ir seno latgaļu apdzīvotas dzīvesvietas, kas ir ierīkotas, izveidojot tādas mākslīgas saliņas uz sēkļiem ezeros. Mēs runājam par laiku apmēram no 7. gadsimta beigām, 8. gadsimta līdz 10. un 11. gadsimta mijai. Tas ir tas vērtīgākais, kas mums iekšzemes ūdeņos ir zināms, bet, protams, ir daudz dažādu mazāku objektu, piemēram, tās var būt laivas – gan vienkoču, gan upju,” stāstīja Meinerts.
Runājot par šīm ezermītnēm un to, vai tās ir iedalāmas pie zemūdens arheoloģijas atradumiem, Meinerts uzsvēra, ka nav stingru robežu, kurā brīdī sākas zemūdens arheoloģija un kurā beidzas sauszemes arheoloģija, bet kad vispār būtu jārunā par mitrāju arheoloģiju, kas būtu kaut kas pa vidu.
“Bieži vien jau ir tā, ka vienam un tam pašam arheoloģiskajam objektam kaut kāda daļa ir uz sauszemes, bet tad ezera ūdens ir cēlies, un daļa, piemēram, no senās apmetnes ir applūdusi, un tad tā otra puse ir ūdenī iekšā. Ar šīm ezermītnēm ir tas pats – kad cilvēki tur dzīvoja, tās atradās, protams, virs ūdens, bet tagad tās ir nokļuvušas zem ūdens,” skaidroja Meinerts.
Kultūras pieminekļu sarakstā iekļauti divi kuģu vraki
Arī Baltijas jūrā zemūdens arheoloģija vēsturiski nav notikusi plašos mērogos. Padomju okupācijas periodā arheologs Jānis Apals veica savu iespēju robežās iespējami plašu pētniecību piekrastē, bet jūrā tā nenotika.
“Lielākoties tas, ko mēs zinām par Latvijas teritoriālajiem jūras ūdeņiem, nāk no dažādiem ūdenslīdējiem un no jūras kartēm, kur ir kartēti jūras ceļi. Tie ir pamatā kuģu vraki, kas arī lielā mērā tuvāk nav pētīti,” norādīja Molls. Lai arī ir notikušas dažas pētniecības ekspedīcijas uz šiem vrakiem, tomēr tās lielākoties veikuši amatieri arheologi un ūdenslīdēji, kas var sniegt attēlus un uzmērījumus par šiem objektiem, bet ne tos pienācīgi interpretēt.
“Ir arī bijušas atsevišķas ekspedīcijas, kur mērķtiecīgi kaut ko meklē. Piemēram, 90. gados Latvijā bija ieradies viens zviedru pētniecības kuģis. Arī Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde pasūta dažādus pētījums, bet tas ir tā pamazām – solīti pa solītim,” pauda Molls.
Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā šobrīd ir divi kuģu vraki – viens pie Kolkas raga, otrs pretī Ventspilij. Procesā ir vēl divu kuģu vraku iekļaušana šajā sarakstā, un tie atrodas pie Daugavgrīvas un pretī Ragaciemam, Rīgas līcī.
“Mēs no mantojuma aizsardzības puses pamazām strādājam, lai arī šo zemūdens mantojumu pamazām, tā teikt, ar valsts iespējām aizsargātu,” norādīja Molls.
Apgūt un izpētīt Baltijas jūrā atrodamos kuģu vrakus, lai arī vismaz kartētajās jūras daļās ir zināms, aptuveni kur un cik dziļi tie atrodas, traucē arī fakts, ka tas var izrādīties dzīvībai bīstami.
“Liela daļa no šī zemūdens mantojuma, kas ir konkrēti kuģu vraki, ir militārie kuģi, kas Pirmajā un Otrajā pasaules karā nogrima, un liela daļa no tiem satur arī sprāgstvielas, kas ir dzīvībai bīstamas, tāpēc daļai no šiem vrakiem ir noteikti ierobežojumi niršanai, lai tie neapdraudētu cilvēku dzīvības,” skaidroja Molls.
Ir vēl daudz ko pētīt un meklēt
Arheologi nenoliedza, ka, iespējams, vēl ļoti daudzi arheoloģijas “dārgumi” Latvijas teritorijā varētu glabāties dziļi Baltijas jūrā vai iekšzemes ūdeņos un vienkārši vēl nav atklāti.
Piemēram, lai gan pie mums šajā jomā trūkst tiešu pētījumu, arheologi Lietuvā, Klaipēdas apkārtnē, Baltijas jūrā ir fiksējuši akmens laikmeta mezolīta liecības – senu ainavu, kas nokļuvusi zem ūdens, mainoties Baltijas jūras krasta līnijai.
“Tur ir konstatētas gan vairākas mezolīta apmetnes, gan meža paliekas. Tas pats arī Polijas piekrastē, arī Vācijas, Dānijas piekrastē. Varētu sagaidīt, ka kaut kas līdzīgs varētu atrasties Baltijas jūrā arī Latvijas piekrastē, tajā pašā dienvidu daļā – kaut kur apmēram līdz Liepājai. Tur būtu reāla iespēja tiešām kaut ko tādu atrast,” norādīja Meinerts.
Kā zināms, krasta līnijas Baltijas jūrai mainījušās vairākkārt, tāpēc no zemūdens arheoloģijas viedokļa ļoti perspektīvas un interesantas vietas varētu būt arī lagūnas tipa ezeri, piemēram, Liepājas, Tosmares un Engures.
“Tur arī varētu būt gana interesantas liecības gan attiecībā uz akmens laikmeta apdzīvotību gar šo lagūnu krastiem, gan arī kaut kas varbūt pašos ezeros, gan patiesībā arī uz salīdzinoši relatīvi nesenākiem laikiem. Ja mēs runājam par to pašu vikingu laikmetu, tad tās būtu tās vietas, kur varētu meklēt arī kaut kādus seno kuģu vrakus,” skaidroja Meinerts.
Meinerts uzsvēra, ka Latvijas zemūdens arheoloģijas nozarē atrast kādus vēlā dzelzs laikmeta vai vikingu laikmeta kuģu vrakus būtu kā atrast īstu dārgumu vai zelta lādi.
“Tas būtu kaut kas, par ko varētu krist no krēsliem, tas būtu absolūti unikāli, un es domāju, ka šāda iespēja noteikti pastāv. Kaut kur šiem vrakiem ir jābūt. No vēstures avotiem mēs zinām, ka gan kuršiem bija daudz šo kuģu, gan sāmsaliešiem, bet ne Igaunijā, ne Lietuvā, ne arī Latvijā nav atrasts neviens šāda kuģa vraks. Skaidrs, ka tiem kaut kur ir jābūt,” pauda Meinerts.
