Cilvēks – daļa no dabas
Vide un daba mums apkārt ietekmē mūs katru dienu, un ne jau tikai iespaidīgie dabas skati un ainavas, bet viss, kas ir mums apkārt, to skaitā koki, krūmi, puķes un zālājs. Lai arī neredzamas, taču saiknes starp vidi un mūsu labsajūtu patiešām pastāv.
“Cilvēks ir daļa no dabas, un mēs nevaram bez dabas iztikt. Ir dabas ieguvumi, kas ir tūlītēji redzami, un ir dabas ieguvumi, kas nav tik uzskatāmi redzami, bet kopumā mēs nevaram bez dabas,” pauda Dreimane.
Mūsdienās cilvēku un dabas attiecības ir ievērojami mainījušās, jo vēl pirms 100 un 50 gadiem ieguvumu ķēde bija daudz īsāka un līdz ar to arī – daudz skaidrāka.
“Cilvēkiem bija skaidrāks, kāpēc daba ir vajadzīga, ka tas ir atbalsts, ka tas ir resurss, ka tā ir lielā mērā drošība. Šobrīd ķēde ir kļuvusi garāka, ir daudz vairāk starpnieku, un tad ir tā, kā ar tiem pusaudžiem, kuriem “man tos vecākus vairs nevajag”. Bet ir tikai jātiek cauri tam pusaudžu vecumam, un tie pieaugušie tad saka – “ā, nē, tomēr – mammu, kā tā zupa bija jāvāra?”” skaidroja Dreimane.
Nozīmīgas ir pat mazas oāzes pilsētā
Lielā mērā šobrīd tāpat notiek ar dabas un cilvēka attiecībām. Liela daļa cilvēku par to nedomā un uzskata, ka dabas klātbūtne nav kaut kas svarīgs, bet patiesībā viņi vienkārši neredz to, cik ļoti tā viņiem ir vajadzīga. Kā skaidroja Ābeltiņa, šobrīd vairāk kā jebkad agrāk ir urbānās jeb apbūvētās vides. “Protams, ka mēs kā cilvēki pierodam pie jebkā, mēs pierodam pie labām lietām, mēs pierodam diemžēl arī pie sliktām lietām, un dažkārt mēs pierodam arī pie kaut kā, kas mums patiesībā nesniedz tādu pilnvērtīgu dzīvi un veselību,” norādīja Ābeltiņa.
Nereti cilvēki pat īsti neapzinās, kas ir tas, kā viņiem, dzīvojot pilsētā, pietrūkst, kamēr nenonāk pie atziņas, ka pašsajūtu krietni uzlabo atrašanās dabā.
“Arī pētījumi saka, ka gan mūsu fiziskā, gan mentālā veselība ir neiedomājama bez dabas, bez piekļuves dabai.
Pat ja mēs esam pilsētvidē, tām mazajām oāzītēm, kas ir skvēri, parki vai vientuļi, skaisti stāvoši koki, vai kāda maza dobe, ir nozīme,” skaidroja Ābeltiņa, piebilstot – pat tad, ja tie ir mazi fona elementi, šis fons ir ļoti, ļoti svarīgs.
Zūdot kokiem, zūdam arī mēs
Domājot par savām vajadzībām un dzīvi īstermiņā, cilvēki ir gatavi upurēt zaļās zonas pilsētā, taču tā vietā būtu svarīgi domāt ilgtermiņā – domāt par to, kas notiks pēc 10, 15 un vairāk gadiem.
“Dažkārt mēs ikdienas komforta, ātras peļņas vai varbūt kādu skaistu saukļu miglā nepamanām tās svarīgās lietas, ko mēs pazaudējam ilgtermiņā. Tas, ko es redzu, un jau gadu desmitiem tas apstiprinās arī zinātniskajos pētījumos –
mūsu mentālā veselība, mūsu nosliece uz depresiju, uz satraukšanos, uz pārlieku lielu stresu, ir saistīta ar samazinātu koku daudzumu,” atzina Ābeltiņa.
Vai tieši otrādi – ja koku ir vairāk, ja tiem ir skaisti, kopti, lieli vainagi, nevis tikai teju stumbrs vien, cilvēki ne tikai labāk jūtas, bet kļūst arī produktīvāki un retāk slimo, uzsvēra Ābeltiņa.
“Ir ļoti daudz pētījumu. Ir tādi, kas ir unikāli sava mēroga dēļ. Es atceros vienu pētījumu, kur 30 gadus Amerikā, Portlendā, pētīja, kā koku stādīšana vai koku pazušana no apkaimēm ietekmē veselību un mirstību, un tie secinājumi bija tādi, kurus, man liekas, nedrīkst ignorēt – tur, kur ir vairāk koku, kur tos arī stāda un atjauno, tur cilvēku mirstība ir zemāka nekā tur, kur koki izzūd. Es teiktu tā, ka ļoti skumji, bet poētiski sanāk – zūdot kokiem, zūdam arī mēs,” pauda Ābeltiņa.
Psiholoģe uzsvēra, ka koki apkārtējā vidē ļauj cilvēkiem ilgtermiņā justies un būt veselākiem gan mentālajā ziņā, gan fiziskajā, piemēram, runājot par sirds un asinsvadu saslimšanām. Tas skaidrojams ar to, ka koki pilsētvidē cīnās ar gaisa, gaismas, vizuālo un pat skaņas piesārņojumu.
Arī dabā būt ir jāmāk
Cilvēku un dabas attiecību formas var būt ļoti dažādas – darīt kaut ko dabā, rūpēties par dabu, vienkārši būt dabā vai veidot saikni ar darbu. “Ir tādi cilvēki, kas aiziet pie dabas, viņus tā iepriecina, viņi grib nofilmēt un padalīties ar to. Tad tā bauda ir vairāk kā trofejas ieguve – kurš pirmais vizbulītes atradīs vai tamlīdzīgi. Bet ir arī tāda bauda, kura ir vairāk kā saiknes veidošana ar dabu, kas sākas ar to, ka es to vēroju, ka es ļaujos tiem procesiem dabā. Tā ir tā saikne, kura cilvēkiem ir mazāk pazīstama,” norādīja Dreimane.
Ābeltiņa atklāja, ka tad, kad esam kopā ar sev tuviem cilvēkiem un izjūtam patiesu piederības un kopābūšanas mieru, mūsu ķermenī izdalās tā dēvētais mīlestības hormons jeb oksitocīns, un interesanti, bet šo pašu sajūtu iespējams gūt arī, esot dabā, taču tam ir vajadzīgs laiks.
“Lai patiešām ieslēgtos šī nomierināšanās sistēma, ir vajadzīgs laiks un bieži vien arī piepūle, un tāds apzinātības moments, kas ar mani notiek un ko es tagad daru. Dažkārt būšana pie dabas notiek ļoti ātrā tempā, kurā ieslēdzas jau automatizētas reakcijas. Tā, kas tagad zied, ā, sniegpulkstenītes – jānobildē. Ā, pienenes – jā, visi skrienam pieneņu laukā. Ā, rapši, jā… Beigās mēs patiešām aizmirstam par to, ka varam arī apstāties un izelpot, izbaudīt mirkli, būt klātesoši,” skaidroja Ābeltiņa.
Dreimane ieteica, dodoties dabā, piemēram, pastaigājoties mežā, iet pēc iespējas lēnāk, cik lēni vien ir iespējams.
Tāpat svarīgi mežam pieskarties – uzvērt meža zemenes uz zāles stiebra, atbalstīties pret koka stumbru, uzkāpt uz apsūnojuša akmens, pacelt čiekuru, pakošļāt smilgas stiebru.
Vislabāk ir, ja atrodas laiks mežā pabūt uz vietas, ielūkoties krāsās un ieklausīties skaņās. Vienkārši 10 minūtes pasēdēt mežā – bez podkāstiem, bez sarunām, bez cigaretēm, bez kafijas vai tējas – un ļaut sev dabu izjust ar visām maņām, ieteica Dreimane.
Pārgājienu idejas – smelies idejas būšanai dabā gan pilsētās, gan ārpus tām
