Ārsts: Demence vispirms ietekmē tieši īstermiņa atmiņu, ir svarīgi to pamanīt

Pamanīšanas jautājums

Demence ir smadzeņu darbības traucējumi, kas izsauc neatgriezeniskus, pieaugošus un daudzpusīgus kognitīvo jeb prāta funkciju traucējumus. “Demence – tas ir tāds kopīgais vārds, ar ko apzīmē saslimšanu, sindromu, un tad tiek izdalītas dažādas slimības, kuru rezultātā rodas šī demence. Parasti vienmēr lieto šos divus vārdus kopā, piemēram, Alcheimera slimība un demence, kas radusies Alcheimera slimības dēļ,” norādīja Taube.

Alcheimera slimība ir biežākais iemesls demencei, bet var būt arī citi, piemēram, demence var būt vaskulāra jeb smadzeņu asinsrites traucējumu izraisīta.

Pirmais un svarīgākais uzdevums demences gadījumā ir vispirms to atpazīt. Tā nesākas vienā dienā vai vienā brīdī, bet gan ar viegliem kognitīviem traucējumiem, kas pakāpeniski attīstās, skaidroja Taube. 

Līdz ar to ir svarīgi demenci pamanīt pēc iespējas ātrāk, bet nereti tas tā nenotiek. 

“Runājot par simptomiem, viens no atslēgas vārdiem ir atmiņa. Ja nav atmiņas traucējumu, tad faktiski ir grūti runāt par demenci, jo tas ir numur viens diagnostiskajos kritērijos. Protams, ir jautājums, vai mēs to pamanām vai nepamanām,” atzina Taube.

Demence nav daļa no novecošanas

Demence vispirms ietekmē tieši īstermiņa atmiņu, norādīja Taube. To norāda arī paši pacienti, ka notikumus, kas norisinājās pirms daudziem gadiem, viņi atceras labi un skaidri, un var izstāstīt detaļās, bet ikdienā brīžiem sanāk aizmirst, ko viņi tikko ir teikuši vai kur pusstundu atpakaļ kaut ko ir nolikuši. 

“Protams, atmiņa nav vienīgais simptoms, ir arī citi kognitīvie traucējumi, kad pacientam kļūst grūtāk sevi apkopt, grūtāk orientēties kaut kādās sarežģītās situācijās, viņš sāk dusmoties, niķoties. Cilvēks jau arī sākumā drusku mana, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, bet to nav tik viegli atzīt, ka ir kaut kāda problēma, tāpēc nereti cilvēki to slēpj, aizbildinās, mēģina jokot par šo tēmu,” stāstīja Taube.

Turklāt arī tuvinieki bieži vien pirmos demences simptomus “noraksta” uz radinieka nogurumu, vecumu vai vēl kaut ko, un mēģina tam lieki nepievērst uzmanību. 

“Reizēm joprojām ir arī stereotips, ka demence jau ir visiem cilvēkiem, kas ir vecāka gadagājuma. Tā absolūti nav taisnība.

Ir demence kā problēma, kā slimība, un ir otra lieta – ir normāla mūsu novecošana, kad arī, jā, mums varbūt kļūst grūtāk kaut kādas sarežģītākas situācijas risināt. Bet absolūti mēs nedrīkstam teikt, ka tas jau tikai ir vecs cilvēks, demence, nu miers ar to,” uzsvēra Taube.

Taube vērtēja, ka bieži vien no saviem vecāka gadagājuma tuviniekiem esam atsvešinājušies un nemanām, kā viņi dzīvo un ar kādām problēmām saskaras ikdienā, tāpēc šī slimība, kas ir jārisina un jāārstē, tiek palaista garām. 

Atklājas arvien retākas demences formas

Priede norādīja, ka vidēji pasaulē precīzas demences diagnozes uzstādīšanas laiks ir 20 mēneši – divi gadi. Demenci nevar apstiprināt uzreiz pēc pirmās vizītes pie neirologa vai pie pirmajām sūdzībām par atmiņas, domāšanas vai uzvedības traucējumiem.

Vienlaikus mūsdienās, pateicoties medicīnas attīstībai, arvien precīzāk var noteikt demences veidu un cēloni. 

“Demences iemesli ir dažādi. Ja kādreiz teicām, ka 70% gadījumu ir Alcheimers, šobrīd procentuālais sadalījums mainās. Tas mazinās. Tātad mēs spējam atklāt retākas demences formas un iemeslus,” stāstīja Priede.

Laikus pamanīt demences simptomus un precīzi noteikt demences cēloni un veidu ir svarīgi, lai varētu piemeklēt atbilstošāko ārstēšanu un tālāko rīcību.

“Tas ir būtiski, lai mēs varētu jau laikus apsvērt ārstēšanas iespējas, blakusslimību ārstēšanas nepieciešamību, dot konkrētas rekomendācijas ģimenes ārstam, iesaistīt laicīgi arī sociālās aprūpes cilvēkus un plānot cilvēka nākotni, jo pacients ar demenci ir būtisks slogs ne tikai medicīnai, bet sociāli sabiedrībai kopumā,” skaidroja Priede.

Trūkst izpratnes gan sabiedrībai, gan tuviniekiem

Ģimenes asistente Inese Raisa-Reisa demenci pazīst ļoti labi, jo tā savulaik tika diagnosticēta viņas tētim. Viņa piekrita ārstu teiktajam, ka cilvēki ar demenci sākumā to neatzīst, un arī apkārtējie šo problēmu neakceptē. 

“Noliegšana ir gan tam slimniekam, gan piederīgajiem, taču kaut kur zemapziņā cilvēks saprot, ka problēma viņam ir, viņš vienkārši mēģina to slēpt,” atzina Raisa-Reisa.

Taču demenci noslēpt nav iespējams, ar laiku tā kļūst tikai arvien pamanāmāka, izteiktāka un rada izmisumu. Raisa-Reisa norādīja, ka ar savu tēvu izgāja cauri visām demences stadijām līdz pat pašai smagākajai. Esot viņam blakus, viņa ir izteikti izjutusi arī sabiedrības neizpratni un pat nicinājumu. 

“Varu teikt, ka mums sabiedrība vēl nav toleranta pieņemt slimus cilvēkus. Mēs kaut kā esam pieņēmuši invalīdus ratiņkrēslā, pieņēmuši bērnus, jā, pret viņiem mums ir cita attieksme – ir okei. Bet garīgi slimus cilvēkus, dementus cilvēku mēs noliedzam, viņi ir it kā ārpus sabiedrības, tiek it kā nošķirti,” vērtēja Raisa-Reisa.

Viņa uzsvēra, ka arī demences pacienta tuvinieki, ja nebūs informēti par demences pazīmēm, parametriem, izpausmēm un iespējamo tuvinieka uzvedību, nonāks īstā ellē. 

“Ir jāzina ļoti daudzas nianses par šo slimību. Ja jums tuvinieks ir ar demenci, jums šī slimība ir jāzina no A līdz Z. Tieši tuviniekiem.

Jums ir jāzina, ka dements cilvēks uz balta šķīvja pārtiku nesaredz. Ja jūs gribat ar viņu kāpt liftā, kur priekšā ir spogulis, viņš ieķersies durvīs un iekšā nekāps, jo viņam liksies, ka tas ir pārpildīts ar cilvēkiem, kaut gan tas ir viņa attēls spogulī. Jūs nevar mājās likt melnu paklāju vai iet, kur tepiķīši ir melni, jo cilvēkam tas izraisīs paniku un bailes, jo liksies, ka tur ir bedre. Demences slimība ļoti izmaina uztveri, smaržu, ožu, garšu, saprašanu, izprašanu. Piederīgajiem ir ļoti jāiepazīst šī slimība, lai spētu būt līdzās,” secināja Raisa-Reisa.

Viņa aicināja apgūt šīs nianses, censties izprast šo slimību un mīlēt saslimušo tuvinieku, lai arī cik daudz rūpes un raizes tas nesagādātu. Ir svarīgi vienkārši būt mīļiem.