Diemžēl Latvijā katru gadu ir cilvēki, kas nolemj izbeigt savu dzīvi, turklāt statistiski biežāk pašnāvības izdara vīrieši. Vīriešu mentālās veselības problēmu atpazīšana un spēja palīdzēt ir svarīga visai sabiedrībai, jo bieži vien vīrieši izvēlas nerunāt par to, kam iet cauri, tieši sabiedrībā valdošo stereotipu un uzskatu iespaidā, kas pie mums dažādu iemeslu dēļ joprojām ir aktuāli.
Pūliņš-Cinis norādīja, ka, viņaprāt, uz šo jautājumu jāraugās vairākos līmeņos. Viens no līmeņiem – mēs sava vēsturiskā mantojuma dēļ aizvien neesam tik tuvu eiropeiskiem standartiem, kad ir lielāka līdzvērtības tendence. “Klasiskā autoritārā režīmā vīrietis tiešām ir tas stiprais, visu varošais, un mūsu politiskā vēsture tāda ir, ka mēs šobrīd šeit vēl joprojām esam diezgan šķelti, ka vīrietis noteikti ir tas, kurš ies karā, bet māte ir tā, kas paliks mājās ar bērniem,” viņš vērtēja.
Analizējot vēl dziļākā līmenī, arī tīri evolucionāri vīriešu loma bijusi ļoti konkrēta – senatnē vīrietis bija tas, kuram vajadzēja doties medīt un sagādāt iztiku ģimenei tīri savu fizisko priekšrocību dēļ.
“Šodien mūsdienās vairs gluži tā nav. Gana daudz dzirdam, ka sievietes ir tās, kas nes to mamutu mājās, bet no vīrieša biežāk sāk prasīt emocionālās īpašības, tajā skaitā būt klātesošam un rūpēties par bērniem.
Šobrīd realitātē ir tā, ka vīrietis beidzot var runāt par to, kas ar viņu notiek, un atļaut sev ņemt nost tās maskas,” pauda Pūliņš-Cinis.
Līdz ar to jebkuru vīrieti kādā dzīves brīdī var piemeklēt eksistenciālas pārdomas – kas vēl man ir bez mana spēka? Bez mana darba? Bez statusa un maskas?
“Sāk parādīties dzīves jēgas meklējumi, un tad tur ir tās pusmūža krīzes jautājumi. Pabeigto suicīdu lielākais īpatsvars ir tieši vecumā nedaudz pēc 50. No mana skatupunkta tas arī ir tad, kad ārējās lietas ir sasniegtas – darbs ir bijis, karjera ir pabeigta, labākā mašīna nopirkta, māja uzbūvēta, – ko tad vairs darīt? Tad ir eksistenciālā krīze,” skaidroja ārsts-psihoterapeits.
Par stereotipu esamību ir atbildīga sabiedrība pati, tostarp atbildība jāuzņemas arī pašiem vīriešiem – vai vīrieši ar šiem stereotipiem identificējas. Tas nozīmē, piemēram, atteikties no stereotipa, ka vīrietim vienmēr jābūt tam spēcīgajam un visas jūtas jāpatur sevī. Tā vietā var sākt runāt par saviem pārdzīvojumiem.
Ne vienmēr tas ir viegli izdarāms, tāpēc šādos brīžos svarīga apkārtējo vērība. Ja tiek pamanītas izmaiņas uzvedībā, apkārtējiem cilvēkiem ir jāinteresējas par sava brāļa, tēva, drauga, kolēģa vai komandas biedra emocionālo stāvokli.
“Pārsvarā lielākā daļa simptomu depresijai un trauksmes traucējumiem ir tieši tādi paši abiem dzimumiem – tā var būt nomāktība, noslēgtība, pēkšņa agresīvāka braukšana vai nespēja iekļauties darba grafikos.
Jebkuras izmaiņas, kas notiek, ir ievērības vērtas. Tad ir tādi vienkārši jautājumi – kā tu jūties? Parasti ar to vien nepietiek. Ja cilvēks pasaka, ka “okej, labi”, jājautā – “bet kā tu patiešām jūties?” Jāuzdod jautājums vēlreiz, atkārtoti, lai parādītu, ka tev ir interese,” ieteica Pūliņš-Cinis.
Ja jautājumi tiek uzdoti atkārtoti, otrs saprot, ka tas netiek darīts pieklājības pēc, bet tiešām tāpēc, ka ir vēlme aprunāties. Tas palielina iespēju, ka cilvēks atklāsies. Vienlaikus jāsaprot, ka uzspiest atklātību un emocionalitāti nevienam nav iespējams, ja otrs to nevēlas.
“Es gribu uzsvērt vēl vienu ļoti svarīgu aspektu. Mēs gana daudz runājam par sabiedrības uzspiestajiem stereotipiem, par sabiedrības uzspiesto atbildību, par to, kādas sekas bērnība ir atstājusi uz mums ar to frāzi “vīrieši neraud” un tā tālāk, bet šodien katram vīrietim, paraugoties uz sevi, ir jāuzņemas atbildība pašam par sevi.
Tev ir jābūt tai kaut vai mazajai iniciatīvai aiziet ar kādu parunāt, aiziet paprasīt palīdzību. Iniciatīvai galu galā ir jānāk no paša,” uzsvēra Pūliņš-Cinis.
Tā diemžēl ir izplatītākā problēma, viņš atzina, ka cilvēki paši pilnīgi nekur un nekā nevēršas pēc palīdzības, un neviens no apkārtējiem pat nevar iedomāties, ka, piemēram, smaidīgajam, komunikablajam kolēģim ir mentālās veselības problēmas.
“Pašiem ir ideja, ka maska ir jānotur, ka ir jātēlo stiprais un spēcīgais cilvēks, un tāpēc neaiziet pēc palīdzības,” iemesls savu pārdzīvojumu paturēšanai sevī ieskicēja ārsts.
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter , lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
