Šī gada februārī ASV zinātniskajā žurnālā “Science Advances” publicēts pētījums, ko sadarbībā ar citu valstu zinātniekiem īstenojusi Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Inta Dimante-Deimantoviča un citi pārstāvji no Latvijas, kurā Latvijas pētnieku komanda apstrīd pieņēmumu, ka mikroplastmasa var tikt izmantota kā antropocēna rādītājs.
“Šobrīd mēs dzīvojam tādā laikā, ko ģeologi ir oficiāli nosaukuši par holocēnu. Tas ir laika periods, ar ko mēs, rupji rēķinot, saprotam pēdējos 11 tūkstošus gadu. Lai varētu šādos hronostratigrāfiskos dalījumos aplūkot kaut kādu laika periodu, ir vajadzīgi uzticami indikatori, uzticami rādītāji, kas ļoti precīzi raksturo katru no šiem laika posmiem,” stāstīja Dimante-Deimantoviča.
Tie var būt augi, dzīvnieki un klimatiskie apstākļi, bet būtībā ar šo nodalījumu tiek runāts par ģeoloģiskajiem slāņiem, kurus var identificēt nevis tikai vizuāli, bet pēc konkrētām īpašībām.
“Arī holocēnam ir savi raksturīgie apstākļi, bet diskusijas ir raisījis fakts, ka kopš aptuveni 1950. gada ir sākusies ļoti strauja industriālā attīstība un tas viss diezgan būtiski nodala pēdējo holocēna laika posmu no visa pārējā. Tik ļoti, ka mēs vairs nevaram viņus īsti salīdzināt, tāpēc ir raisījušās diskusijas un pētnieki ir ierosinājuši šo laiku nosaukt par antropocēnu,” norādīja Dimante-Deimantoviča.
Ar antropocēnu tiek saprasts ģeoloģisks laika posms, kurā ir būtiska cilvēka darbības iejaukšanās. Kopš 1950. gada praktiski ir noticis viss tas, kas mūsdienās tiek dēvēts par antropogēno spiedienu no cilvēka puses – sākusies izteiktāka kurināšana ar ogļu resursiem, industriālās attīstības rezultātā ir mainījies klimats, radies piesārņojums. Tas viss parādās ģeoloģiskajos nogulumos.
“Tā kā mikroplastmasa, kas ir mūsu tiešais pētījumu objekts, arī ir viens no tādiem antropogēniem piesārņotājiem, kura izcelsme un masveida ražošana ir saistīta ar laika posmu, sākot no aptuveni 1950. gada, tad, protams, bija tikai loģiski, ka šis ir [antropocēna laikmeta] rādītājs, jo to var atrast nogulumos, jo mēs labi zinām, ka plastmasa nesadalās vai sadalās ļoti, ļoti lēni,” skaidroja Dimante-Deimantoviča.
Bet februārī publicētais pētījums ir viens no tiem gadījumiem, kad sākotnējā hipotēze neapstiprinās. Pētnieki tika paredzējuši, ka, ņemot urbumus ezera nogulumos, varēs redzēt skaidru līkni, ka no 1950. gada tajos parādās mikroplastmasas daļiņas, kuru koncentrācija turpina palielināties un mūsdienās sasniedz diezgan būtisku apjomu. Bet dati rādīja ko citu.
Izpētot trīs Latvijas ezeru (Usmas, Sekšu, Pinku) nogulumus, pētnieki secināja, ka mikroplastmasas daļiņu esamība konkrētā nogulumu slānī neraksturo laika posmu, kad tā tikusi ražota vai nonākusi vidē, jo mikroplastmasas daļiņām ir tendence pārvietoties dziļāk nogulumos.
“Sākotnēji bija tā sajūta, ka cilvēkiem ir tendence vēlēties apstiprināt to, ka mikroplastmasu var izmantot kā rādītāju – pirmie pētījumi, atradumi, kas liecināja par pretējo, tika uzskatīti par kļūdu. Jāsaka, ka [tā domājām] arī mēs, sākotnēji konstatējot, ka mums ir visos paraugos mikroplastmasa – arī tajos, kur tai pilnīgi noteikti nav jābūt pēc laika, piemēram, paraugos, kas ir datēti ar laiku 1800. gads – skaidrs, ka tad mikroplastmasas nebija,” skaidroja Dimante-Deimantoviča.
Taču veicot analīzes atkārtoti un ievācot paraugus atkal un atkal no jauna, pētnieki pamanīja, ka mikroplastmasa tomēr ir nogulsnējusies dziļāk par 1950. gadu.
“Mikroplastmasa patiešām ir visos ezera līmeņos, vismaz tik tālu, cik mēs to redzam. Mūsu urbumi bija tā saucamie īsie urbumi, kas ir 30–40 centimetrus dziļi, un nav neviena parauga, kurā mikroplastmasas nebūtu. Protams, tuvāk mūsdienu slāņiem, kas ir jaunāki, mikroplastmasas paliek arvien vairāk, savukārt dziļākos slāņos tās ir mazāk, taču, jo tā ir mazāka izmēra, jo tai ir tendence migrēt vai grimt dziļākos slāņos,” norādīja Dimante-Deimantoviča.
Mikroplastmasas daļiņas Latvijas ezeru nogulumos nonākušas līdz pat slāņiem, kuri veidojušies 18. gadsimtā. Līdz ar to tā nav veiksmīgs antropocēna jeb laikmeta, kurš sācies vien 1950. gados, rādītājs.
Dimante-Deimantoviča norādīja, ka pagaidām antropocēns joprojām nav apstiprināts kā oficiāls laikmets, jo tam ir nepieciešams atrast citus indikatorus.
“Vēl pavisam nesen par to ir bijis balsojums, jo ģeologu aprindās visi patiesībā gaidīja šī gada vasaru, kad vajadzēja būt balsojumam, kad šis kļūtu par tādu kā oficiālu terminu. Tomēr pēdējā ģeologu starptautiski atzītā ekspertu grupā ar ļoti garām diskusijām un kontroversiālu balsojumu tomēr tika pieņemts, ka šobrīd vēl viņš kā oficiāls laika posms ģeoloģijā netiek apstiprināts,” norādīja Dimante-Deimantoviča.
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter , lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
