Vai karstums ir ļaunākais, kas var ar darbiniekiem notikt mūsdienu pasaulē?
Tas noteikti ir viens no faktoriem, kas kļūs arvien vairāk izplatīts arī mūsu platuma grādos. Protams, pie karstuma var pierast, bet ir kaut kādas robežas, turklāt katram pietiekami atšķirīgas, kad tiešām ir par karstu. Tad sekas veselībai var būt diezgan straujas un reizēm arī ne pārāk patīkamas vai pat letālas.
Novērtē LSM.lv!
LSM.lv ik dienu cenšas uzlabot savu darbu un kļūt jums arvien noderīgāks. Tāpēc vēlamies uzzināt, kas jūs mudinātu biežāk atvērt mūsu vietni.
Lūdzu, novērtējiet LSM.lv , spiežot uz šīs “Norstat” saites.
Liela svīšana mūsu ķermeņa iekšējo vidi ļoti būtiski izmaina, tostarp zaudējam elektrolītus svīstot, jo sviedri ir sāļi. Protams, ķermenis ir ārkārtīgi izturīgs un tā rezerves ir pietiekami lielas, bet vienā brīdī tās var beigties.
Sākotnējās sekas var būt pārkaršana jeb saules dūriens, bet ļaunākie scenāriji ir rabdomiolīze, kas ir muskuļu sadalīšanās, nieru mazspēja, aknu mazspēja.
Tas ir tas [iemesls], kādēļ cilvēks faktiski reāli arī Latvijā var [no karstuma] vienkārši nomirt. Mēs zinām arī gadījumus ar dažiem skrējējiem-amatieriem, kad slodze karstumā var tiešām beigties ar sekām, kuras atstāj ietekmi uz visu atlikušo dzīvi, ja cilvēks izdzīvo. Arī mūsu militārpersonām ir pieredze, kad laikā nepadzeras vai neaprēķina savu izturības līmeni un tas tiešām beidzas ar slimnīcu, reanimāciju. Bieži vien diemžēl tur vairs īsti palīdzēt nevar, jo akūta nieru un aknu mazspēja ir ļoti tiešām bīstams stāvoklis.
Vai tiesa, ka nodrošināt puslīdz labus darba apstākļus -25 grādu salā ir vieglāk nekā +40 grādu karstumā?
Ķermenim ir jānotur tā iekšējā homeostāze – gan temperatūra, gan arī elektrolītu, lai tas viss funkcionētu, bet par to karstumu un aukstumu runājot, tur tomēr ir viena nianse.
Karstumā, pat ja ir +40 grādi, vairums cilvēku pusstundu, stundu, pusotru, visticamāk, spētu adaptēties un tikt galā. Ķermenis no tā neciestu ilgtermiņā. Pierašana pie aukstuma ir daudz grūtāka. Problēma ir tā, ka -25 grādi var radīt lokālus audu apsaldējumus 30, 60 vai 90 sekunžu laikā. Ja ir -25 grādi un vējš, tiešām pietiek ar dažām minūtēm, lai rastos pietiekami dziļš un pamatīgs audu bojājums. Tie ir ārkārtīgi nepatīkami, sāpīgi un grūti dzīstoši arī tad, ja nav letāli. Visi ir redzējuši filmas par alpīnistiem ar nosaldētiem pirkstu galiem. Līdz ar to es teiktu, ka abi šie ekstrēmi ir bīstami. Ķermenim – silts vai auksts, līst vai snieg – iekšējai temperatūrai ir jābūt praktiski konstantai. Tātad gan temperatūrai, gan elektrolītu līdzsvaram ir jābūt ārkārtīgi precīzam.
Karstumā svīstot, mēs zaudējam elektrolītus – magniju, kalciju, nātriju, kāliju un visus sāļus. Daļa no tiem ir ārprātīgi būtiski nervu audiem, nervu impulsu pārvadei.
Ja mums sirds muskulī, teiksim, nervu impulss nevar tikt pārvadīts tāpēc, ka trūkst kālija vai kādā cita elementa, tad sirds vienkārši var apstāties vai sākas krampji kādā ķermeņa daļā. Tad ir problēma, un tas ir ārkārtīgi būtiski. Par elektrolītiem runājot, viena no mūsu biežākajām kļūdām ir tā, ka mēs dzeram tikai ūdeni.
Ūdeni var dzert stundu, pusotru, divas, bet, ja tu svīsti ilgāk un strādā profesionāli karstajā vidē, tad ir jādzer minerālūdens ar pievienotiem sāļiem.
Dietologi skandina rītā un vakarā, ka ir jādzer ūdens, parasts krāna ūdens un viss būs labi. Tas ir pareizi, ja nav šī milzīgā papildu svīšana un fizisks darbs, jo tad ir jādzer minerālūdens ar sāļiem. To daudzi diemžēl aizmirst. Otra, praktiska problēma, ka to arī ir gana grūti nopirkt. Pasūtam uz būvniecības, kokapstrādes vai lauksaimniecības objektu dzeramo ūdeni, bet tas ir tiešām “pliks” ūdens – sāļu tur ir ārkārtīgi maz.
Pārkaršanas sekas būs bīstamākas, jo efekts iestāsies ilgākā laika posmā.
Jā, piezagsies nemanāmi. Ar dzeršanu karstajā laikā ir problēma, ka cilvēki dzer tad, kad sāk slāpt, bet tas ir apmēram stundu par vēlu. Ir jādzer reizi 15 līdz 20 minūtēs, vēl pirms mums ir slāpju sajūta vai sausa mute, jo tad jau ir par vēlu.
Katrs ir individuāls, bet pietiek zaudēt procentu vai divus no ķermeņa masas, lai sāktos fizioloģiskās izmaiņas.
Liekas, ka tas ir sīkums, bet, ja vidējs latviešu vīrietis, kurš ēd karbonādi un kartupeļus, sver ap centneru, ap simts kilogramiem, tad procents [svīšanā zaudētas ķermeņa masas] ir viens litrs, ko var izsvīst nepamanot.
Īpaši, ja vēl ir vējiņš, sviedri nožūst, mēs neko nejūtam. Tādā gadījumā stundas laikā jau būtu jāizdzer litrs, bet, ja viņš pēc trijām stundām sāk domāt, ka beidzot jāpadzeras, tad zudums jau ir divi, trīs procenti no ķermeņa masas un sākas iespējami potenciāli bīstamas izmaiņas.
Ja karstums ietekmē sirdi, tā vienkārši apstājas. Vai mēs varam izjust to, kā pārkaršana ietekmē nervu sistēmu, aknas un nieres?
Ja cieš centrālā nervu sistēma, pirmie simptomi ir neizteiksmīgi – vājuma sajūta, dezorientācija, atmiņas zudumi, traucējumi, nespēja koncentrēties. Pamatā tā ir galvas smadzeņu un muguras smadzeņu darbība. Cilvēks var domāt, ka vienkārši ir noguris un tāpēc ir tāds vājuma brīdis. Ar aknām un nierēm mehānisms ir atšķirīgs, pirmkārt, ir grūtāk strādāt, ja iekšējā temperatūra ir par augstu. Otrkārt, karstumā vienā brīdī muskuļu šūnas sāk mirt – notiek šūnu nekroze, šūnu bojāeja. Ķermenī sāk cirkulēt šūnu miršanas produkti, un aknām un nierēm ar šādiem procesiem jātiek galā. Šūnas mirst visu laiku, bet šādos apstākļos aknām kļūst par grūtu, jo ir vēl arī karsti, ūdens ir maz, asinis par biezu. Rezultāts ir aknu mazspēja. Aknām vienkārši ir par daudz darba, tās netiek galā tajā brīdī. To ir grūti apturēt, vairs nevar padzerties trīs litrus un domāt, ka viss būs kārtībā.
Darba vide nozīmē ne tikai cilvēkus, bet arī iekārtas. Vai cilvēkiem, kuri strādā īpaši karstos apstākļos – apkalpo elektrotīklus, būvē un labo ceļus vai ēkas – ir papildu riska faktori?
Noteikti. Ir klasiskās profesijas, kurās ļoti bieži nevar izvēlēties darba laiku un ir jāstrādā, kad radies bojājums. Otrkārt, pamata karstuma avots ir saule, bet, ja esam tuvumā karstai iekārtai, kas ir uzkarsusi līdz 100, 150 vai 200 grādiem, vai ceļa virsmai, uz kuras var būt 80, 90 grādu temperatūra, tad karstuma slodze faktiski ir dubulta vai pat trīskārša, jo [karstums nāk] gan no augšas, gan no apakšas. Tad, protams, svīšana un citi procesi, kurus pieminējām, ir daudz ātrāki. Tā tiešām ir problēma. Ja, ravējot dārzu, varam izvēlēties, darīt to rīta agrumā, kamēr ir rasa un ēna, saule vēl nav uzlēkusi vai ir pietiekami zemu, tad ir virkne profesiju, kur šīs izvēles iespējas diemžēl nav.
