Ja ir parādījies mirušais donors, tad mediķi uzreiz izvērtē, cik gēnu ar to sakrīt katram rindā gaidošajam cilvēkam – potenciālajam orgāna saņēmējam. Uz transplantāciju aicinās to, kuram būs vislielākā saderība, neatkarīgi no gaidīšanas rindā pavadītā laika – primārais ir gēnu saderība. Mūsdienās orgānu transplantācijā pat asins grupu nesakritība vairs nav problēma – nereti to ir iespējams pārvarēt. Svarīga ir gēnu saderība. Piemēram, vecākiem ar saviem bērniem automātiski sakrīt 50% gēnu, taču saderība var būt pat lielāka. “Ar brāļiem un māsām var būt tā, ka sakrīt 100%, 50% vai 25% [gēnu]. Bet var būt arī tā, ka nesakrīt vispār,” norādīja Ziediņa.
Pasaulē no dzīviem donoriem pārstāda daļu nieru, aknu, plaušu, aizkuņģa dziedzera un pat zarnu, taču Latvijā to dara tikai ar nierēm,
norādīja Latvijas Transplantācijas centra vadītājs Jānis Jušinskis.
“Dzīvs donors ir cilvēks, kurš dzīves laikā ziedo kādu no saviem orgāniem – pāra orgānu vai kāda orgāna daļu, lai kādu izglābtu. Vienu nieri visbiežāk ziedo vecāks savam bērnam,” skaidroja Jušinskis.
Cita aina ir ar mirušajiem donoriem, no kuriem iespējams transplantēt visus ķermeņa orgānus un audus. Ja kāds vēlas pēc savas nāves atvēlēt savu ķermeni citu dzīvības glābšanai, to var izdarīt tīmekļa vietnē e-veselība.
Lielu lomu orgānu transplantācijā spēlē donora kopējais veselības stāvoklis, vai cilvēks ir lietojis alkoholu, smēķējis un kādā stāvoklī ir viņa sirds. “Tas ietekmēs prognozi, kādu mēs varam dot konkrētajam orgānam, teiksim, nierei. Tāpat tas ietekmēs saņēmēja piemeklēšanu.
Ja orgāna dzīves kapacitāte, ko tas vēl varēs nostrādāt, ir maza, tad bērnam tādu nepiedāvājam.
Savukārt gados vecākam cilvēkam šo nieri var pārstādīt – ja viņa paredzamais dzīves ilgums sakrīt ar nieres paredzamo funkcionēšanas ilgumu,” skaidroja Jušinskis.
Vidēji nieres no donora uz saņēmēju ir jāpārstāda 20–24 stundu laikā, aknām šis laiks ir mazāks – aptuveni 12 stundas, sirdij – četras stundas. Protams, katrs gadījums ir individuāls, piemēram, ir izdevies sirdi veiksmīgi pārstādīt pat pēc sešām stundām, bet jārēķinās, ka prognozes ar katru nokavēto minūti pasliktinās.
“Nieres var nedaudz ilgāk izturēt stāvokli ārpus organisma, bet arī ļoti limitēti.
Mēs nevaram veidot nieru noliktavu, tiklīdz parādās donors, sākam uzreiz darīt visu paralēli – strādā laboratorija, ķirurgi, terapeiti. Visi kopā. Mums ir ātri jāpiemeklē recipients, ātri jāsāk gatavoties,” norādīja Jušinskis.
Pirms pārstādīšanas visi orgāni tiek uzglabāti kūstoša ledus temperatūrā un speciālā konservējošā šķidrumā, kas palīdz labāk tos saglabāt. Mūsdienās ir arī iekārtas, ar kuru palīdzību orgāns tiek pieslēgts mākslīgai asinsritei un tādā veidā turpina funkcionēt līdz pārstādīšanai.
