Herpes simplex vīruss, kas plašāk pazīstams kā aukstumpumpa, ir tikpat sens kā cilvēce, bet šis ir tikai viens no vairākiem herpes vīrusa veidiem. Arī hronisks nogurums var liecināt par minētā vīrusa klātbūtni.
“Ir zināms, ka herpes vīrusi ir veseli astoņi. Ja mēs tā godīgi skaitām, tad tagad jau ir zināmi deviņi, jo sestais cilvēka herpes vīruss ir iedalīts divās daļās – A un B, kas tiek uzskatīti par atsevišķiem vīrusiem.
A vīruss vairāk inficē nervu sistēmu, B vīruss atkal dara citas lietas – tas ir tas, ar ko bērni inficējas piecu gadu vecumā un kas tad saglabājas visas dzīves ilgumā,” stāstīja Murovska.
Vīruss ir lipīgs, un, ja reiz cilvēks ar to ir inficējies, tad no tā netiek vaļā līdz mūža galam. Kā ar šo vīrusu izdodas sadzīvot, tas ir atkarīgs no katra cilvēka imūnsistēmas, bet, attīstoties medicīnas zinātnei, attīstās arī pētījumi par šo vīrusu dabu un uzvedību cilvēka organismā.
“Principā visus herpes vīrusus varētu iedalīt trijās grupās. Vieni ir tādi, kas izraisa šūnu bojāeju un izsauc dažādas aukstumpumpas. Vieni ir tie, kas transformē, izmaina šūnu un var radīt arī ļaundabīgas slimības. Pārējie ir tādi, kas vienkārši dzīvo šūnā, un mēs vēl vispār nezinām īsti riktīgi, ko viņi vēl var darīt. Tas viss ir pētījumu līmenī,” skaidroja Murovska.
Aukstumpumpas izraisa tikai viens herpes vīruss – tā sauktais herpes simplex 1. Tas ir pirmais cilvēka herpes vīruss. Otrais cilvēka herpes vīruss arī izsauc līdzīgus izsitumus, bet ģenitālijās.
Tāpat ir skaidri zināms, ka divi no herpes vīrusiem ir saistīti ar onkoloģiskām slimībām. Tie ir ceturtais cilvēka herpes vīruss jeb tā sauktais Epšteina-Barra vīruss un astotais – Kapoši sarkomas vīruss.
“Tā ka, saslimstot ar aukstumpumpām, par onkoloģiju nav jāuztraucas, bet šis pirmā tipa herpes simplex vīruss inficē nervu sistēmas šūnas.
Tā ka varbūt ir bišķiņ jāskatās līdzi, kas tad mums ir ar to nervu sistēmu. Tas sliktākais ir tas, ka pirmā tipa cilvēka herpes vīrusu saista arī ar Alcheimera slimības attīstību,” sacīja Murovska, norādot, ka pagaidām tas ir pētījumu līmenī, taču ir norādes, ka tāda saistība varētu būt.
Lielākā daļa herpes vīrusu pēc pirmreizējās inficēšanās tā arī nepamet cilvēka organismu, bet tie var visu cilvēka dzīvi mierīgi “sēdēt” un neko sliktu nedarīt.
“Bet tad, ja jūs sastopaties ar faktoriem, kas varētu būt stress vai cita slimība, kuras dēļ jums dod imūnsupresīvas terapijas, vai arī ir kādi citi nelabvēlīgi apstākļi, vīruss var aktivēties. Tad, kad viņš aktivējas, var saistīties ar dažādām slimībām. Galvenokārt tos herpes vīrusus, kas aktivējas, mūsdienās saista ar hroniskām autoimūnām slimībām,” norādīja Murovska.
Tās varētu būt cukura diabēts vai reimatoīdais artrīts, vai hroniskais noguruma sindroms – maz izskaidrota slimība, kas ir ārkārtīgi aktuāla mūsdienās.
“Herpes vīruss sliktas lietas dara arī pēc kovida infekcijas, jo viņš diemžēl kovida infekcijas rezultātā aktivējas un rada šo long covid simptomātiku jeb ilgstošo kovidu – palīdz kovida vīrusam un kopā ar viņu rada dažādas komplikācijas,” skaidroja Murovska.
Ļoti būtisks herpes vīrusu aspekts ir tas, ka daži no tiem var pārmantoties no paaudzes paaudzē, jo tie saglabājas cilvēka genomā un var tikt nodoti bērnam no mātes vai no tēva.
“Vai šis bērns uzreiz saslims vai būs herpes vīrusa nēsātājs – tā ir tā sauktā integratīvā forma, bet tādas lietas notiek, un tas ir arī jāņem vērā,” norādīja Murovska.
