Domājot par pašnāvības cēloņiem, jāņem vērā, ka ir cilvēku grupas, kuras varētu būt ievainojamākas un biežāk ciest no domām par pašnāvību. Pirmkārt, tie ir jaunieši.
“Tas ir saistīts ar priekšējās pieres daivas attīstību, ar tādu melnbaltu domāšanu – ja ir slikta atzīme vai nelaimīga mīlestība, tas ir pasaules gals. Tā jau ir tāda pasaule melnbaltās krāsās, plus vēl hormonālās izmaiņas, pieaugšana.
Tas ir tiešām izteikti stresains laika posms, kurā mēs kā vecāki, kā līdzcilvēki varam būt līdzās un atbalstīt,” pauda Laimiņa.
Vēl viena riska grupa ir vīrieši vecumā no aptuveni 35 līdz 40 gadiem, kā arī vecākā gada gājuma ļaudis – ap 75, 80 gadiem. Vienlaikus pašnāvnieciskas domas var piemeklēt ikvienu, un cēloņi tām var būt visdažādākie.
Laimiņa nosauca vairākus iespējamos riska faktorus, piemēram, zaudējums ģimenē, kāds traumatisks notikums, nelabvēlīga vide, kurā netiek saņemts atbalsts, nabadzība, sociālie faktori, arī grūtniecība, īpaši pusaudžu grūtniecība. Tāpat kā riska faktoru var izdalīt dažāda veida atkarības – narkotisko vielu atkarība, alkohols, azartspēles.
Nereti līdz domām par pašnāvību vai pat pašnāvībai noved depresija vai citas psihiskās saslimšanas. Protams, tas nenozīmē, ka visi, kas saskaras ar psiholoģiskām problēmām, domās par pašnāvību.
“Mēs nedrīkstam vilkt tādu taisnu līniju un teikt, ja ir A, tad ir B. Bet tomēr ievainojamība ir. Mēs varam domāt, – jo smagāka mentālā saslimšana, jo lielāki izaicinājumi, jo lielāka iespējamība, ka cilvēkam ir [domas par pašnāvību],” atzina Laimiņa.
Bet tā tas nenotiek vienmēr. Atrodot aizsargājošus faktorus sabiedrībā, ģimenē vai kopienā, iegūstot kaut vienu atbalsta punktu, cilvēks var izkļūt no šīm tumšajām domām vai līdz tām nemaz nenonākt.
“Ne tikai jauniešiem ir jābūt vismaz vienam cilvēkam, ar ko izrunāties, bet arī pieaugušajiem. Mēs ļoti bieži aizmirstam par pieaugušajiem.
Mēs stāstām, ka ir ļoti labi, ka pusaudzim ir viena uzticamā persona, ar ko izrunāties, bet mēs tiešām ļoti bieži aizmirstam par pieaugušajiem. Šķiet, ka tas pieaugušais taču pats var tikt ar sevi galā, bet īstenībā – nē, un arī viņam savā mikrovidē ir jābūt vismaz vienam cilvēkam, ar ko viņš var izrunāties,” uzsvēra Laimiņa.
Biedrības “Ogle” brīvprātīgā Aļona Aleksejeva piekrita, norādot, ka lielākoties pašnāvības pieaugušā vecumā izdara vīrieši, un šeit var vilkt paralēles ar to, ka vīriešiem biežāk ir bail runāt par savām jūtām, viņi izjūt kaunu, jo šķiet, ka tas nav pieņemami.
“Tas viss iekšā krājas gadiem ilgi, līdz vienkārši nonāk kaut kādā vienā punktā. Bet es arī piekrītu tam, ka nevar automātiski savilkt kopā – ja cilvēkam ir depresija, tad viņš ies un darīs sev pāri. Mēdz būt dažādi. Dažreiz ir arī tā, ka pašnāvība nav ilgstošs lēmums, pie kura cilvēks ir nonācis. Dažkārt tās mēdz notikt ļoti spontāni,” norādīja Aleksejeva.
Lielākoties gan cilvēki, kuri apsver pašnāvību vai gatavojas to izdarīt, izrāda kaut kādas pazīmes vai brīdinājuma signālus, uzsvēra Laimiņa.
Nereti to traucē ieraudzīt dažādi mīti, kas sabiedrībā ir iesakņojušies.
Mīts: Ja cilvēks saka, ka izdarīs pašnāvību, tad to noteikti neizdarīs.
“Tas noteikti ir mīts, kas ir ļoti stipri iesakņojies mūsos, kura dēļ tas netiek uztverts nopietni un netiek meklēta palīdzība šim cilvēkam,” norādīja Aleksejeva.
Patiesībā ir tieši pretēji – ja cilvēks runā par pašnāvību, tā ir galvenā zīme un signāls, ka ir laiks meklēt palīdzību.
“Te vēl ir jāsaprot, kā cilvēki to saka. Bieži vien var izmantot latviešu valodas daiļumu, epitetus un tamlīdzīgi, var kaut kā mākslinieciski to pateikt. Nevis, ka “es vēlos nomirt” vai “vēlos veikt pašnāvību”, bet teikt – “es gribu aiziet”, “es gribu atvadīties”.
Tā ka ir jāklausās. Mums kā sabiedrībai ir jāmācās klausīties,” uzsvēra Laimiņa.
Tāpat ir jāmācās vērot savu reakciju uz dzirdēto – ir jāsaprot, vai varu otram palīdzēt pats vai ir jāpiesaista trešā persona, kas būs spējīga to uzņemties. Galvenais ir nepaslaucīt dzirdēto zem paklāja kā kaut ko nebijušu.
Mīts: Pieminot pašnāvību, cilvēka apziņā tiek iesēta ideja par to.
Vēl viens sabiedrībā labi iesakņojies mīts ir par to, ka pašnāvību nedrīkst pieminēt, jo citādi cilvēkam, kurš ir nonācis grūtībās, galvā tiek iesēta ideja par to.
“Te mēs vienmēr atgādinām, ka ir ļoti liela atšķirība, vai mēs kā atbalsts runājam par pašnāvību, vai mēs mēģinām viņu novest līdz pašnāvībai un sakām – lec. Tās ir divas pilnīgi diametrāli pretējas lietas, no kurām par vienu draud kriminālatbildība,” norādīja Laimiņa.
Daudzi tā vietā, lai palīdzētu otram un atklāti pajautātu par iespējamajām pašnāvnieciskajām domām, izvairās no šī vārda, domājot, ka tas ir kaut kas, ko var iesēt otra cilvēka apziņā. Patiesībā tieši nerunāšana ir tā, kas līdz tam noved.
“Vai tas ir normāli?”
Vairāk
