Viņa skaidroja – jau vidusskolas laikā zinājusi, ka mācīsies filozofiju un gribēs izmācīties līdz doktora līmenim. “Bet kāpēc? Es pati brīnos, ka es zināju, ka kaut kā nojautu to, ko es to gribēšu darīt,” sprieda Sauka.
Un tā bez liekas un ilgas domāšanas Anne Sauka pēc Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas pabeigšanas iestājās filozofos. No mammas un vecmāmiņas puses, kas Anni uzaudzināja, nav bijuši iebildumi.
“Tas, ko es studēšu, bija vairāk vai mazāk mana izvēle. Nebija nekāda spiediena. Varbūt tā ir tā pozitīvā vecāku ietekme, ka viņi mani neietekmēja ņemt kaut ko izdevīgāku vai ienesīgāku, vai kaut ko tālāk no zinātnes, no fundamentālajām zinātnēm, un ļāva man izvēlēties filozofiju,” viņa norādīja.
Anne visai drīz arī pati sākusi strādāt fakultātē, kurā studējusi. Savā pētniecībā viņa pievērsusies ķermeņa un vides filozofijai.
Viņa stāsta, ka ikdienā ļoti noder 1. ģimnāzijā iegūtās labās matemātikas zināšanas.
“Es pat teiktu, ka tā ir tāda nesaraujama trijotne, kaut kādā mērā mūzika, filozofija un matemātika. Filozofijā ir kaut kas no mūzikas un poētikas. Filozofijā ir arī diezgan daudz no matemātikas, no loģiskās domāšanas, no kritiskās domāšanas, analīzes, argumentācijas un tā joprojām. Līdz ar to matemātiska domāšana patiesībā ļoti palīdz,” viņa norādīja.
Kolēģi Anni Sauku raksturo kā ļoti enerģisku, uzņēmīgu un jaudīgu cilvēku, kas spēj iedvesmot citus. Viņa arī ar prieku uzņemas darbus, kurus vairums veic tikai ar piespiešanos, tādējādi ļoti atvieglojot pārējo pētnieku ikdienu.
LU Humanitāro zinātņu fakultātes pētniece Līva Rotkale norādīja: “Anne izstrādā projektus, raksta publikācijas, veido sadarbības, viņa iesaistās arī populārzinātniskās lekcijās un pasākumos. Ar to es gribu teikt, ka Anne ir ļoti piemērota mūsdienu akadēmiskajai industrijai, kur pētniekam, akadēmiķim ir jābūt ne tikai pasniedzējam, jāstrādā ar studentiem, bet arī jāvada pētniecības projekti, jāsadarbojas ar visdažādāko citu nozaru pārstāvjiem.”
Paralēli saviem pētījumiem Anne Sauka arī pasniedz lekcijas studentiem.
Viņa norādīja: “Domāju, ka ir diezgan grūti nosaukt kādu vienu lietu, kas man patīk manā profesijā. Droši vien tas ir vairāk tāds, varētu pat teikt, zināmā mērā aicinājums. Kaut kas tāds, ko es nevaru nedarīt.”
