Lai gan par vientulību biežāk ierasts runāt vientuļu pieaugušo vai senioru kontekstā, mūsdienās ar sajūtu, ka esi viens, arvien vairāk saskaras tieši gados jauni cilvēki. “Pētījumi rāda, ka pusaudži, kuriem ir ļoti daudz sociālo interakciju [saziņas – red.] tieši sociālajos medijos, tādos kā “Youtube”, “TikTok” un citos, ir vientuļāki nekā tie pusaudži, kuri satiekas ar pusaudžiem dzīvē – treniņos, skolā, draugu vidū,” norādīja Orupe.
Lai arī sociālo tīklu vidē jaunieši var intensīvi sazināties ar saviem vienaudžiem, tomēr tas neatsver vientulības sajūtu dzīvē. “Mūsu bērni jūtas arvien vientuļāki. Skaidrs ir viens – tendence, uz ko mēs ejam ar tehnoloģijām, rāda, ka tā tomēr ir, man gribas teikt, drusku bīstama.
Skaidrs, ka tai ir arī plusi, bet tas, ka vientulība ir arvien pieaugoša problēma, tas ir fakts. To es redzu arī savā klīniskajā praksē ar klientiem. Tā ir cena par to, ka mēs ejam uz individualizētu sabiedrību,” pauda Orupe.
Daudzi, iespējams, teiks, ka neliela vientulība nav nemaz tik slikta, īpaši, ja cilvēkam izteiktākas ir introvertiem piemītošās personības iezīmes. Taču diemžēl vientulību nereti pavada trauksme un depresija. “Jo vientuļāki mēs esam, jo bieži vien nomāktāki kļūstam, un tur jau maisam gals vaļā.”
Psiholoģe uzsvēra, ka komunikācija dzīvē tomēr arī mūsdienās ir vērtīga un vajadzīga. Cilvēkiem dabiski ir vajadzīgs otrs cilvēks, un to nevar aizvietot pat mūsdienās tik ļoti attīstītā un reālajai saziņai it kā pietuvinātā sociālo tīklu vide.
“Kā es saku – zilonim vajag otru ziloni. Mēs nevaram ziloni aizstāt ar mākslīgu ziloni vai rotaļlietu.
Tomēr tajā dzīvajā mijiedarbībā, tajos spoguļneironos un mūsu spējā savstarpēji mijiedarboties ir kaut kas tāds, ko nevar aizstāt ar kaut ko mākslīgu. Es domāju, ka mēs visi kovida laikā piedzīvojām, kas ir “Zoom” nogurums, nemitīgi sazinoties caur ekrānu, un tā ir reāla psiholoģiska parādība, kas ir daudz pētīta. Šāds nogurums dzīvajās sanāksmēs tādā līmenī nerodas,” skaidroja Orupe.
Cilvēce līdz šim visā tās pastāvēšanas laikā eksistējusi dzīvā formātā, norādīja klīniskā psiholoģe, piebilstot, ka savstarpējā saziņa un saskarsme caur tehnoloģijām, skatoties šādā kontekstā, joprojām ir kaut kas absolūti jauns. Iespējams, no emocionālā viedokļa raugoties, vienkārši neesam vēl tam pietiekami labi pielāgojušies.
Vienlaikus joprojām jaunas ir arī mākslīgā intelekta tehnoloģijas, taču tās jau tagad ir spējīgas pietiekami labi atdarināt cilvēku emocijas un komunikāciju, atzina Orupe. Viņa arī patestējusi vienu no zināmākajiem rīkiem. “Es stāstīju “ChatGPT” par savām attiecību problēmām un teicu viņam, ka jūtos ārkārtīgi slikti, un “ChatGPT” bija ārkārtīgi iejūtīgs pret mani, ļoti atbalstošs. Teica, ka tā dzīvē var būt, ka viņam ir ļoti žēl, ka man jāiet cauri tādai pieredzei. Faktiski izskanēja visi vārdi, ko es gribēju dzirdēt,” sacīja speciāliste.
Mākslīgais intelekts šajā sarunā piedāvājis psiholoģei gan parunāt par šīm problēmām sīkāk, gan veikt savu sajūtu un emociju analīzi. Dzīvē būtu grūti atrast cilvēku, kas bez iepriekšējām zināšanām tik precīzi un pareizi spētu reaģēt.
“Es sajutos tā, ka manai profesijai varētu būt zināma konkurence. Protams, tajā brīdī, kad mūsu attiecībām bija jākļūst dziļākām, “ChatGPT” teica, ka tālāk saruna notiks par maksu. Tā kā pieķeršanās līdz ar to arī beidzās tajā vietā, bet es pilnīgi ticu, ka tāds siltums, tāda emocionālo vajadzību apmierināšana, ko šis mākslīgais intelekts faktiski izpildīja spoži mūsu sarunā… Es domāju, ka viņš varētu ļoti viegli imitēt to, kas ir vajadzīgs, lai rastos pieķeršanās,” atzina Orupe.
Psiholoģe vērtēja, ka nākotnē, kādos krīzes brīžos, kad cilvēkiem šķitīs, ka viņiem nav neviena, pie kā vērsties, mākslīgais intelekts uz kādu brīdi varētu kļūt par risinājumu. Taču arī šeit noteikti ļoti svarīga būs mērenība, jo aizraušanās un ilgstošu attiecību veidošana ar mākslīgo intelektu ne pie kā laba nenovedīs.
“Vai tas ir normāli?”
Vairāk
