Šā gada Nobela prēmija ekonomikā piešķirta Daronam Adžemoglu, Saimonam Džonsonam un Džeimsam Robinsonam par pētījumiem par labklājības atšķirībām starp valstīm. Šie trīs ekonomisti “ir pierādījuši, cik liela nozīme valsts labklājībā ir sabiedrības institūcijām”.
“Pirmkārt, viņi parādīja, kā institūciju veidošanās un sabiedrības iekļaušana ir veicinājusi valstu attīstību un labklājību. Otra daļa, par ko arī komiteja uzskata, ka šie laureāti būtu pelnījuši šo prēmiju, ir tas, ka viņi ir arī veidojuši metodoloģiju, kas ļautu šādus pētījumus veikt. Viņi ir nākuši klajā ar to, kā mērīt, kāda ir šo institūciju loma,” skaidroja Danusēvičs.
Runājot par pašu pētījuma būtību, pētnieki tajā pievērsās vēsturiskajiem datiem un novērojumiem. Viena no viņu pamata prizmām ir eiropiešu veiktā kolonizācija.
“Viņi mēģināja caur kolonizācijas procesiem saprast, kas notika. Viņi to uztvēra kā dabīgo eksperimentu, ka, lūk, bija valstis, kurās kolonizatori mainīja sistēmu, un valstis, kurās sistēmu nemainīja, un pagāja, rupji sakot, 500 gadi, un kāds tad beigās ir rezultāts.
Caur šo viņi mēģināja pateikt, ka tajās kolonijās, kurās eiropieši izveidoja iekļaujošas institūcijas, arī vēlāk šīs valstis attīstījās daudz veiksmīgāk,” skaidroja Danusēvičs.
Savukārt tajās teritorijās un kolonijās, kurās eiropieši veidoja ekspluatatīvās un izsmeļošās institūcijas, valstis nākotnē attīstījās ar mazāku izaugsmi.
“Kā piemērus viņi minēja to, ka ir bijušas kolonijas, kurās Eiropas kolonizatori bija lielā skaitā. Viņi ieradās kā liela populācija un līdz ar to bija ieinteresēti veidot institūcijas priekš sevis. It kā kopēt to, kas bija viņu dzimtenē Eiropā. Viņi veidoja institūcijas, kas viņus atbalstīja, attīstīja izglītību, kas bija vērstas uz īpašumtiesību nostiprināšanu un virkni citu šo aspektu,” stāstīja Danusēvičs.
Attiecīgi šī ir iekļaujošā pieeja, kurā institūcijas atbalsta un veicina iedzīvotāju tiesības, izglītību, aprūpi un konkurētspēju.
“Savukārt tajās valstīs, kur Eiropas kolonizatori bija mazākumā, kur pretī stāvēja liela vietējo iedzīvotāju populācija, viņiem īsti nebija motivācijas veidot priekš sevis kaut kādas iekļaujošas institūcijas. Viņi tur bija kā īslaicīgi iekarotāji. Īslaicīgi ekspluatatori. Tad viņi institūcijas veidoja ar mērķi vairāk izvilkt laukā resursus no tur esošajiem iedzīvotājiem, piespiedu darba, dabas resursiem. Tas vēsturiski tā arī palika, ka netapa šādas pozitīvas institūcijas,” skaidroja Danusēvičs.
Eiropiešu veiktā kolonizācija gan ir tikai viens no skatu punktiem, caur kuriem pētnieki meklēja atbildes uz jautājumiem, kas iepriekš nebija atbildēti.
“Pamata tēze ir ļoti vienkārša – ka demokrātija nes ekonomisko izaugsmi. Viens ir tam ticēt, otrs – to pierādīt, turklāt ar formālu, matemātisku ekonomikas modeli. Tieši par otro daļu, manuprāt, ir piešķirta šī Nobela prēmija,” pauda Saulītis.
Ja analizē zinātnieku veikumu, tad svarīgs aspekts ir tas, ka viņi kritiski apskatījās uz metodēm, kā līdz šim tas ir pierādīts, un to vietā radīja jaunas un daudz efektīvākas pieejas.
“Kā pierādīt, ka demokrātija tiešām ir kaut kas pozitīvs? It sevišķi, kad mēs apkārt dzirdam, ka autoritārās valstīs patiesībā ir daudz vienkāršāk pieņemt lēmumus un virzīties uz priekšu, jo tev nav jārēķinās ar sabiedrības grupām, kas varētu streikot un protestēt. Līdz ar to, teorētiski domājot, ir pilnīgi iespējams, ka varbūt demokrātija nemaz nav tas labākais pārvaldes modelis. Tā ir viņu prizma, sākuma punkts, no kā viņi sāk šķetināt šos jautājumus,” skaidroja Saulītis.
Piemēram, vienā no pētnieku zinātniskajām publikācijām, kas tā arī saucas – “Demokrātija rada izaugsmi”, viņi kritizē iepriekšējo pieeju, kā bieži tika vērtēta demokrātija, piedāvājot tās vietā vairākas citas.
“Okej, paņemam demokrātiju brīdī, kad tā ir radusies, nosaucam to par atskaites punktu un pieliekam klāt tādu pašu valsti, kurā ir autoritārisms. Viņi saka, ka tā nedrīkst darīt, jo, pirms valstī rodas demokrātija, tajā ir ekonomiskā lejupslīde. Tas tā ir dažādu iemeslu dēļ. Piemēram, bieži vien tās ir revolūcijas, kas izraisa demokrātiskās kustības. Līdz ar to viņi pasaka, ka šādi nedarām. Mums ir jālieto citi modeļi, mums ir jāmēģina citādāk veiksmīgi salīdzināt šīs valstis, ko viņi arī veiksmīgi izdara, un nevis tikai ar vienu variantu, bet veseliem trim,” stāstīja Saulītis.
Danusēvičs norādīja, ka demokrātijas termins šos pētījumus padarījis īpaši aktuālus, un, iespējams, tāpēc tieši šogad tie virzīti Nobela prēmijai, taču viņš atgādināja, ka visi procesi, par kuriem runā Nobela laureāti, ir ilglaicīgi.
“Man liekas, ka arī paši autori uzsver, ka te ir svarīgs ilglaicīgums. Mēs nevaram cerēt, ka, ja mums būs demokrātiska sabiedrība, mums būs efekts momentā.
Tie var būt 20, 25, 30 gadi, kamēr efekts parādās, jo institūciju veidošana un paaudžu maiņa prasa savu. Būtiskais, ko arī šie autori norādīja, ir, ka, ja mēs varam veidot politiskas demokrātiskās sistēmas, no tām izrietēs arī ekonomiskas sistēmas, kas vērstas uz izaugsmi. Tieši tās stimulēs biznesu veidošanu un inovāciju attīstību, kas bieži vien ir pretstats autoritārām sistēmām, kurās nebūs šīs motivācijas un vēlmes,” pauda Danusēvičs.
Saulītis savukārt uzsvēra, ka kopumā šī zinātnieku izstrādātā un ar Nobela prēmiju apbalvotā pētījuma un modeļa spējas nedrīkstam pārspīlēt. Ar to nav iespējams izskaidrot pilnīgi visu pasaulē notiekošo un pilnīgi katras valsts situāciju, taču tā ir spēcīga makroekonomikas līmeņa teorija, kas ir pelnījusi tai piešķirto atzinību.
