Inovācijas slēpjas atkritumos
Pārtika pēdējos gados kļuvusi dārgāka, un tas vēl vairāk mudina gan ražotājus, gan tirgotājus, gan arī pašus pircējus domāt par to, kā samazināt pārtikas atkritumus.
Uz kopējā pasaules fona Latvija šajā jautājumā nav pats sliktākais piemērs, taču nav arī pats labākais, vērtēja pārtikas zinātnes doktore, uzturzinātniece un Eiropas inovāciju tehnoloģiju institūta pārstāvniecības Latvijā vadītāja Ilze Laukalēja-Broka. “Mēs kaut kur pa vidu eksistējam šobrīd. Jāsaka, ka lielie vaininieki tomēr ir mājsaimniecības, ka tie atkritumi visvairāk veidojas mūsu mājās, kad tie produkti nonāk pie mums, taču nevaram arī aizmirst, ka
viena trešdaļa no pārtikas produktiem nemaz nesasniedz veikalu plauktus, kur nu vēl mūsu ledusskapjus. Tā ir vēl viena problēma,” atzina Laukalēja-Broka.
Pētniece kā piemēru minēja zivsaimniecības nozari. Lielveikalos bieži vien nonāk tikai zivs fileja, bet viss pārējais tiek izmests atkritumos vēl pirms tam.
“Tā ir viena no lielākajām problēmām, ko šobrīd arī ļoti daudzi investori, viesojoties pie mums ciemos, vaicā – varbūt mēs kā zinātnieki varam palīdzēt viņiem ar šo problēmu, radīt kādu inovāciju? Ko mēs varam darīt ar šiem zivs atlikumiem? Jo tā ir daļa no pārtikas, kas burtiski tiek izmesta,” stāstīja Laukalēja-Broka.
Līdzīgi, protams, ir arī lauksaimniecības pusē – arī šajā nozarē ir produkti, kas nemaz nesasniedz lielveikalu plauktus.
“Šeit ir iespēja radīt inovācijas. Burtiski atkritumos slēpjas inovācijas. Tas, var teikt, ir viens no mūsu lielajiem izaicinājumiem, pie kā mēs strādājam,” stāstīja Laukalēja-Broka.
Latvijā aktīvi izmanto un pārstrādā izspiedas
Lauksaimniecības un pārtikas tehnoloģijas fakultātes prodekāne Liene Ozola norādīja, ka jau šobrīd rodas reāli risinājumi un inovācijas, kas palīdzētu un jau palīdz risināt pārtikas atkritumu rašanās problēmu. Turklāt daudzas no inovācijām nāk tieši no ražotājiem, kas ir ieinteresēti situāciju mainīt.
“Ražotāji tiešām ar to cīnās, ko iesākt ar to, kas paliek viņiem kā blakusprodukts tieši konkrētu produktu ražošanā.
Te bija piemērs par zivsaimniecību, bet arī augļu un dārzeņu pārstrādē – ja mēs taisām no savām izejvielām sulas un biezeņus, ļoti daudz veidojas blakusproduktu, visādu izspiedu,” stāstīja Ozola.
Lai šos sulu un biezeņu ražošanas blakusproduktus nebūtu jāizmet atkritumos, jau šobrīd daudzi ražotāji Latvijā radījuši inovatīvus izmantošanas veidus.
“Izspiedas tiek izmantotas bioaktīvo savienojumu saglabāšanā, piemēram, veidojot gaistošos savienojumus – tātad kaut ko tādu, kas labi smaržo un ko pēc tam mēs varam pievienot produktiem. Izspiedas mēdz arī izkaltēt vai sasaldēt un pievienot, piemēram, maizei, kurai tās dod papildu šķiedrvielas, garšu un krāsu,” stāstīja Ozola.
Tāpat Latvijā ir veiksmīgs piemērs par to, kā izmantot izspiedas, kas rodas tieši no upeņu pārstrādes. Ņemot vērā upeņu spilgto krāsu, pēc tam, kad no tām izspiesta sula, no to miziņām iespējams iegūt antociānu – pigmentu, kas nosaka zilo vai violeto krāsu. Šo dabisko pigmentu pēc tam iespējams izmantot tālāk ražošanā, stāstīja Ozola.
“Šie ir tādi relatīvi vienkārši piemēri, bet tie jau strādā. Noteikti tas ir kaut kas tāds, kur mēs varam rakt vēl, un mēs kā zinātnieki esam gatavi, tā teikt, rakt, skatīties un pētīt.
Patiesībā arī paši ražotāji nāk ar savām idejām un vēlmēm, ko viņi redz, un tad mēs mēģinām viņiem izpalīdzēt, cik vien varam,” norādīja Ozola.
Daļa produktu neizbēgami paliek arī uz lauka
Runājot par pārtikas atkritumiem no lauksaimniecības skatu punkta, Augsnes un augu zinātņu institūta asociētais tenūrprofesors Raimonds Kasparinskis vērtēja, ka šis jautājums jāskatās plašāk.
“Būtībā mēs jau lielu daļu pārtikas ievedam Latvijā no ārvalstīm. Jautājums ir par to, ko tad darīt ar šiem pārpalikumiem, ar kuriem nespējam tikt galā. Vai nebūtu jādomā vairāk par savu produkciju? Protams, no vienas puses, ir šī konvencionālā lauksaimniecība, bet, no otras puses, ir bioloģiskā, reģeneratīvā lauksaimniecība un tamlīdzīgi,” stāstīja Kasparinskis.
Viņš skaidroja, ka, piemēram, labas lauksaimniecības prakses nosacījumi augu atlikumus paredz atstāt uz lauka vai izmantot bezaršanas tehnoloģijas, šādā veidā bagātinot augsni.
Ozola gan atzina, ka ar bioloģisko lauksaimniecību viss nav tik vienkārši. Ja skaisti un lieli dārzeņi nonāk lielveikalos tiešā ceļā, bet vizuāli mazāk izskatīgi dārzeņi nonāk pārstrādē, tad iepuvušus vai grauzēju pabojātus dārzeņus, kas bioloģiskajā lauksaimniecībā nav retums, nav iespējams izmantot nekur. No tiem jāatbrīvojas pašiem lauksaimniekiem.
“Līdz ar to ir neliela daļa no mūsu pašu izaudzētā, bet tā tas būs jebkurā valstī, kas paliek uz lauka un nemaz nenonāk ne līdz pārstrādātājam, ne līdz veikalam,” skaidroja Ozola.
Runājot par tiem bioloģiski izaudzētajiem dārzeņiem, kas ne vienmēr izskatās vizuāli pievilcīgi, bet ir veseli un ēdami, Laukalēja-Broka pauda, ka sabiedrībā, un it īpaši jaunajā paaudzē, šobrīd vērojamas pārmaiņas.
Cilvēki arvien vairāk novērtē pārtikas produktu dabisko izcelsmi, nevis izskatu, un šis ir “trends”, kurš noteikti jāveicina, jo tas vismaz nelielā mērā mazina arī izmesto produktu daudzumu, secināja Laukalēja-Broka.
