Veids, kā novērst uzmanību un domas
“Tāda sevis pašsagraušana jeb pašdestruktīva uzvedība ir veids, kā cilvēki mēģina atbrīvoties, piemēram, no negatīvām sajūtām vai negatīvām domām, vai negatīviem stāvokļiem – emocionāli grūti izturamiem,” norādīja Melne.
Bieži vien pašdestruktīva uzvedība nostrādā kā aizsardzības mehānisms, kas palīdz novērst uzmanību no konkrētās situācijas vai emocijām.
“Visbiežāk tas varētu būt saistīts ar piedzīvoto stresu jeb emocionālajiem stāvokļiem, kurus jau minēju. Ja cilvēkam ir grūtības atpazīt savas emocijas un tās regulēt, tad, piedzīvojot grūtākus emocionālos brīžus, lai es mazāk par tiem domātu, man kaut kā ir sava uzmanība jānovērš,” skaidroja Melne.
Sajusties citādāk var dažādos veidos. Tā var būt gan apzināta, gan neapzināta uzvedība, kuras laikā cilvēki sev nodara pāri.
“Lai to novērstu, svarīgi mēģināt atpazīt, kas tad ar mani notiek, mēģināt sevi noķert tajā apzinātajā stāvoklī un darīt kaut kādas citas lietas, nevis mēģināt nodarīt sev pāri fiziski vai emocionāli,” uzsvēra Melne.
Izpaužas ļoti dažādās formas
Pašdestruktīva uzvedība var izpausties dažādi – kā alkohola un narkotisko vielu lietošana, pārēšanās, riskanta seksuāla uzvedība, paškaitējums fiziskā veidā, bezatbildīga naudas tērēšana. Tāpat pie pašdestruktīvas uzvedības var pieskaitīt hronisku izvairīšanos no kādām darbībām vai uzdevumiem.
“Dažkārt šī pašdestruktīvā uzvedība var attiekties arī uz to, ka mēs paliekam attiecībās ar, teiksim, tādu emocionāli varmācīgu cilvēku, ka mēs neko nemainām,” skaidroja speciāliste.
Tāpat pie pašdestruktīvas uzvedības pieskaitāma iekšēja negatīva attieksme pašam pret sevi, izolēšanās no apkārtējiem, prokrastinācija un arī pārstrādāšanās, kas mūsdienās ir īpaši aktuāla, atzina psiholoģe.
“Mans novērojums ir tāds, ka cilvēki ļoti bieži savā darbā, dzīvē mēdz pārstrādāties tieši tādēļ, ka viņi nāk no ļoti strādīgām ģimenēm. Tas ir viens. Otra lieta ir, ka pārstrādāšanās ir kaut kas, ko viņi kā bērni ir novērojuši savā ģimenē. Tad, protams, ir visas šīs domas par to, kā vajag, kā jābūt, kā ir pareizi, ka vajag būt labam darbiniekam, ka jāpaveic darbi laicīgi, un – jo tu vairāk darīsi, jo par tevi labāk domās,” norādīja Melne.
Viņasprāt, mūsdienās cilvēkiem arvien biežāk jāmācās nepārstrādāties, bet tas nav viegli, jo cilvēki darbaspējas nereti saista ar savu pašvērtējumu: jo vairāk cilvēks strādā, jo noderīgāks, veiksmīgāks un vajadzīgāks jūtas.
“Tas prasa apņemšanos, motivāciju un spēju saskatīt jēgu tam, kāpēc es kaut ko gribu mainīt. Ļoti bieži pārstrādāšanās vainagojas ar nopietnām saslimšanām – gan fiziskām, gan mentālām. Ja mēs nevēlamies līdz tam nokļūt, ir labi laikus ar kādu izrunāties, parunāties vai, iespējams, atrast kādu labu literatūru, kurā uzzināt vairāk par to,” ieteica Melne.
Nešķiro pēc vecuma
Pusaudžiem un jauniešiem, atšķirībā no pieaugušajiem, kas varbūt biežāk “izvēlas” pārstrādāties, nereti raksturīgas zināmā mērā dramatiskākas pašdestruktīvās uzvedības formas, piemēram, pašievainošanās jeb pašsakropļošanās.
Vienlaikus svarīgi ņemt vērā, ka šāda uzvedība sastopama ne tikai jauniem cilvēkiem, bet arī jau pieaugušā vecumā.
“No pašsagraujošas uzvedības var ciest jebkurš cilvēks jebkurā vecumā. Nav tā, ka ar to cieš tikai pusaudži vai tikai bērni. Ar to var ciest arī pieauguši cilvēki, jaunieši un vecāka gadagājuma cilvēki,” uzsvēra Melne.
Zināma saistība pastāv starp to, ka cilvēkiem ar jau esošām mentālām saslimšanām pašdestruktīva uzvedība var būt aktuālāka un izpausties biežāk, jo viņi jau atrodas ievainojamā stāvoklī, taču tas nenozīmē, ka tie cilvēki, kuriem nav saslimšanu, nevarētu sākt šādu uzvedību aktualizēt savā ikdienā.
“Tie cilvēki, kas cieš no depresijas, posttraumatiskā stresa sindroma vai no trauksmes –, viņiem ir iespējama tendence biežāk saskarties ar šāda tipa pašdestruktīvu uzvedību. Tajā pašā laikā arī, teiksim, kauna izjūta ir spēcīga emocija, kas var veicināt šo pašsagraujošo uzvedību,” norādīja Melne.
Sauciens pēc palīdzības
Iemesli pašdestruktīvai uzvedībai var būt dažādi. To, ka cilvēks sāk darīt sev pāri, var veicināt arī bezspēcības izjūta vai nonākšana situācijā, kas liekas bezcerīga.
“Lai varētu saņemt kaut kādu adrenalīnu vai, kā mūsdienās saka, ātro dopamīnu, lai varētu nomainīt to bildi vai to sajūtu, cilvēki mēdz aizrauties ar dažādām uzvedībām, kas uz īsu mirkli pamaina šo pašsajūtu. Bet problēma ir tajā, ka nākamajā rītā vai nākamajā stundā pēc tam, kad esam šo uzvedību veikuši, mēs atgriežamies turpat, kur mēs bijām,” skaidroja Melne.
Līdz ar to parādās arī vēlme šo uzvedību atkārtot, lai atkal un atkal liktu sev justies citādāk – labāk, interesantāk, pozitīvāk, košāk.
Vienlaikus vienmēr jāatceras, ka tas var būt arī sauciens pēc palīdzības. Tas var būt mēģinājums pievērst uzmanību problēmām, par kurām konkrētais cilvēks nejūtas droši runāt.
“Dažkārt cilvēki tādēļ nodarbojas ar šīm uzvedībām, jo viņi tādā veidā mēģina pateikt, ka viņiem ir vajadzīga palīdzība. Protams, kādam no malas var šķist, ka tas ir jocīgs veids, kā to darīt, taču cilvēki mēdz uzvesties un rīkoties dažādi, un veidi, kā viņi meklē šo palīdzību, dažkārt var izpausties kaut vai caur šo graizīšanos. Pret to ir jāizturas nopietni, un vienmēr ir vērts pajautāt cilvēkam – vai es varu tev kā palīdzēt?” uzsvēra Melne.
Redzot kādu, kas cieš no pašdestruktīvas uzvedības, svarīgi nestāvēt malā, bet dalīties ar informāciju un veidiem, kur un kā saņemt palīdzību.
“Vai tas ir normāli?”
Vairāk
