Kas ir mākslas terapija?
Mākslas terapija apvieno četras specializācijas un ietver vizuāli plastiskās mākslas terapiju, drāmas terapiju, deju un kustību terapiju, kā arī mūzikas terapiju, skaidroja Meluškāne. Latvijā mākslas terapeiti darbojas jau vairāk nekā 20 gadus.
“Šo gadu laikā mēs arvien stabilāk ieņemam vietu psihiatriskajās komandās un rehabilitācijas komandās. Tie ir tie divi galvenie novirzieni, kuros Latvijā specializējas mākslas terapija – psihiatrija un rehabilitācija,” stāstīja Meluškāne.
Citur pasaulē mākslas terapija tiek izmantota arī izglītības vidē, cietumos, sociālajā rehabilitācijā un citur, jo iespējas, kā to izmantot, ir plašas.
“Nu jau arvien vairāk psihiatriskajos centros multidisciplinārā komanda nav iedomājama bez mākslas terapeitiem.
Gandrīz katrā intervijā mūsu vadošie valsts psihiatri uzsver to, cik tas ir nozīmīgi, ka komandā var būt mākslas terapeiti, un cik nozīmīgs ir to pienesums,” pauda Meluškāne. Viņa uzsvēra, ka jebkura no mākslas terapijas specializācijām ļoti efektīvi var palīdzēt gan trauksmes, gan depresijas, gan daudzos citos gadījumos.
Izlikt sevi uz āru
Caur mākslas terapiju iespējams izpaust uz āru un atklāt savas iekšējās sajūtas vai pārdzīvojumus. Tādā veidā iespējams pašam un arī terapeitam saskatīt, kāds ir pacienta patiesais emocionālais stāvoklis, skaidroja Serga.
“Ir palīdzoši to, it kā radoši izpaužot no sevis, izlikt uz āru. Tas ir mirklis, kad mēs, terapeits kopā ar pacientu, ieraugām, kā tas izskatās.
Tas nenotiek tikai terapeita kabinetā. Tas ir kaut kāds domāšanas, uzvedības, sevis izpausmes veids, kas pacientam ir raksturīgs arī citās dzīves situācijās,” Serga turpināja.
Šajā procesā iespējams pamanīt konkrētas grūtības vai domāšanas modeļus, kuros attiecīgi tālāk kopā ar terapeitu iespējams veikt korekcijas.
“Dažkārt es terapeitisko procesu mākslas terapijā salīdzinu ar arheoloģiskajiem izrakumiem, kad arheologam ir nojauta, ka kaut kas tur zem smiltīm ir, bet, lai tur tiktu, mēs neejam tajā iekšā ar ekskavatoriem. Tas ir ārkārtīgi uzmanīgs, rūpīgs, juvelierisks darbs, kurā tiešām [tiek strādāts] tikai tā kā ar mazu otiņu, lai tas, kas ir apakšā, nebūtu biedējošs,” skaidroja Serga.
Mākslas terapija muzejā
Serga atklāja, ka mākslas terapija var notikt arī reālā mākslas muzejā, taču Latvijā tas vēl ir jaunums, kas aizsākās ar viņas maģistra darba pētījumu.
“Tas sākās ar manu maģistra darba pētījumu, kura nodoms bija mākslas terapijas programmas izveide muzejā personām ar demenci. Attiecīgi pētījuma ietvarā man bija divas grupas. Vienu grupu es vedu uz muzeju “Rīgas Birža”, un otrai grupai arī bija mākslas terapija, bet ne muzeja vidē. Nodoms bija paskatīties, izpētīt, vai muzeja vide dod kādas statistiski nozīmīgas izmaiņas šo personu subjektīvajā labizjūtā,” stāstīja Serga.
Balstoties pētījumos un daudzu pasaules vadošo muzeju pieredzē, kā arī sazinoties ar mākslas terapeitiem citās valstīs, 2017. gadā Serga cilvēkiem ar demenci izveidoja speciālo programmu, kura sastāvēja no trīs daļām: mākslas darbu vērošanas, diskusijas par tiem un mākslas darbu radīšanas pašiem.
“Man bija absolūta pārliecība: pie mūsu muzejiem, mākslas telpām un mākslas galerijām mums tādu arī vajag!” viņa uzsvēra, norādot, ka pasaulē daudzi pētījumi ir pierādījuši, ka mākslas terapijas programmas muzejos gan demences pacientiem, gan, piemēram, bērniem ar autismu vai Dauna sindromu sniedz tiešām vērā ņemamus rezultātus un uzlabojumus šo cilvēku dzīves kvalitātē un pašsajūtā. Tas apstiprinājās arī viņas maģistra darba pētījumā.
“Mana programma sastāvēja no 10 nodarbībām, mēs tikāmies reizi nedēļā, un labizjūtas mērījums notika, pirms mēs sākām un arī pēc tam. Viens no būtiskākajiem secinājumiem bija, ka emocionālā skala būtiski – statistiski nozīmīgi – paaugstinājās visiem astoņiem grupas dalībniekiem,” norādīja Serga.
Paskatīties uz sevi no malas
Meluškāne uzsvēra, ka mākslas terapija var efektīvi norisināties arī terapeita kabinetā vai dienas stacionārā.
“Dienas stacionārā mēs pacientu redzam mēnesi, kura laikā, ja paveicas, mums ir četras piecas individuālās konsultācijas un grupu nodarbības. Ir pacienti, kurus, iespējams, mēs satiekam tikai uz vienu konsultāciju vai vienu reizi grupā, bet arī tad, ja satikšanās ir tik īslaicīga, tai var būt pozitīvs efekts,” norādīja Meluškāne.
Mākslas terapijas laikā notiek kognitīvā aktivizēšanās, dalīšanās, apzināšanās, emociju izpaušana, un reizēm arī viena grupas vai individuālā sesija var dot pozitīvu pavērsienu turpmākajā pacienta rehabilitācijas procesā, uzsvēra Meluškāne.
Mākslas terapijā mēs caur objektiem, rekvizītiem un dažādām radošām izpausmēm palūkojamies uz kaut ko ar distanci, bet vienlaikus
tur ir tas paradokss, ka, palūkojoties no malas, mēs iekļūstam daudz dziļāk sevī, nekā reizēm gadiem psihoterapijā tikai runājot,” pauda Meluškāne.
Viņa skaidroja, ka tikai runājot, mūsu pašu prāts lieliski spēj radīt dažādus aizsargmehānismus un barjeras, kā neatklāties līdz galam, kā izvairīties no sāpīgajām tēmām un noslēpties.
“Aizsargmehānismi mums visiem var būt ļoti spēcīgi, bet mākslas terapijā, un to es varu teikt no savas pieredzes, lai arī kā tu gribētu noslēpties, nu tu nevari tajā mākslas terapijā to paveikt: jo vairāk tu slēpies, jo dziļāk tu vari kaut kur ietrāpīt,” norādīja Meluškāne.
Tāpat viņa norādīja, ka mākslas terapijas procesā bieži vien pacienti paši apmeklē teātra izrādes, mākslas galerijas vai noskatās kādu filmu un pēc tam kopā ar terapeitu pārrunā, kādus iespaidus tas atstāja un kādas pārdomas par sevi veicināja. Arī tā var būt daļa no mākslas terapijas.
“Vai tas ir normāli?”
Vairāk
