ĪSUMĀ no intervijā sacītā:
Laikā, kad par Latvijas Bankas prezidentu kļuva tagadējais tās prezidents Mārtiņš Kazāks, kā viens no kandidātiem bija Uldis Cērps, kuru toreiz neizdevās uzaicināt uz interviju Latvijas Radio, jo to neatļāva tā brīža darba devējs – Apvienoto Arābu Emirātu (AAE) Centrālā banka, kur viņš bija prezidenta padomnieks. No 1. oktobra viņš ir uzņēmies Finanšu nozares asociācijas vadītāja amatu.
Aidis Tomsons: Vai šoreiz neviens jūs nav uzrunājis kandidēt Latvijas Bankas vadītāja amatam?
Uldis Cērps: Vismaz tieši noteikti – nē, nav.
Bet ir bijusi netieša zondēšana?
Ir taču zināms, kāda Latvijā ir politiskā vide.
Un kāda tā būtu?
Tāda, ka cilvēki grib kaut ko “zondēt”. Nezinu, vai viņi vēlas esošos līderus saglabāt amatos, vai tomēr nevēlas. Un tāda tā vide ir. Bet katrā ziņā man šobrīd ir sapņu darbs, jo es esmu tiešām ārkārtīgi priecīgs, ka varu strādāt ar visiem finanšu sektora regulācijas jautājumiem, ar kuriem esmu strādājis pēdējos gandrīz 30 gadus. Šajā gadījumā – pārstāvot finanšu nozari kopumā, nevis atsevišķas bankas. Un, manuprāt, šis ir viens no Latvijā pašiem interesantākajiem darbiem, kāds vispār var būt.
Kas toreiz jūs uzrunāja kandidēt vadītāja amatam?
Man bija sarunas ar visiem politiskajiem spēkiem, bet tas arī bija pilnīgi cits periods, bija citādāki apstākļi. Latvijas Bankai bija ļoti smaga situācija saistībā ar toreizējā bankas prezidenta turēšanu aizdomās par dažādiem finanšu noziegumiem. Tas bija grūts laiks.
Toreiz šķita, ka esmu gatavs palīdzēt šo situāciju vērst par labu. Un tā nu sanācis, ka to vērsa par labu Mārtiņš Kazāks.
Viņš izdarīja fantastisku darbu, kopumā uzlabojot Latvijas Bankas reputāciju. Par to jāsaka Mārtiņam liels paldies.
Tā ka es domāju, vismaz daļu no maniem mērķiem, kurus es vēlējos sasniegt pirms pieciem gadiem, viņš ir ļoti labi sasniedzis.
Un tomēr kaut kas taču būtu citādi, ja Uldis būtu vadījis Latvijas Banku, nevis Mārtiņš?
Pirmkārt, Mārtiņam ir ļoti liels nopelns faktā, ka tika apvienota Latvijas Banku uzraudzības iestāde un Finanšu kapitāla tirgus komisija. Lieli ir nopelni kapitālajā remontā, mazinot naudas atmazgāšanas riskus, kas mūs visus padara drošākus. Daudz kas ir darīts patēriņa kreditēšanas veicināšanā ar vieglākām iespējām mainīt banku. Un tie ir visi procesi, kuros arī Finanšu nozares asociācija ir ļoti aktīvi piedalījusies.
Ja jūs jautātu, ko varētu darīt citādāk… Es esmu paudis publiski, ka tik mazā valstī kā Latvija mēs nevaram atļauties fragmentētu uzraudzības sistēmu. Mums jau tagad ir situācija, ko mēs nevaram mainīt.
Mums ir trīs lielākās bankas, kuras uzrauga tieši Eiropas Centrālā banka. Mums ir pārējās bankas, kuras uzrauga Latvijas Banka. Un tad mums ir pārrobežu pakalpojumu sniedzēji, kurus uzrauga tās iestādes Eiropas Savienībā (ES), kur tās ir reģistrētas. Tad mums ir viss patēriņa kredītu sektors, kas ir nebanku kreditētāji. Tos uzrauga Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC). Man liekas, ka tā situācija ar PTAC un Latvijas Banku ir pārāk fragmentēta.
Manuprāt, tā būtu viena no lietām, lai patērētājam nodrošinātu vienādu pieredzi, pērkot finanšu pakalpojumus – lai nebūtu tā, ka uzraudzība tiek minēta kā viens no iemesliem, kāpēc šādus produktus nevar vispār reklamēt. Kas attiecas uz patērētāju kredītiem un patēriņa kredītiem – es domāju, ka tā būtu viena no lietām, par kurām būtu jādomā.
Otra lieta, par kuru jādomā, ir uzraudzības izmaksas, jo mēs visi gribam būt vēl konkurētspējīgāki. Tas ir jautājums, par ko droši vien Latvijas Bankai nāksies turpmāk domāt, kaut arī izmaksas būtiski samazinās. Latvijas Bankas prezidentam ir liels nopelns, padarot šo banku par efektīvāku iestādi.
Jādomā arī par to, kā labāk pozicionēt Latviju kā vietu, kurā var veikt drošu finanšu biznesu, tai skaitā jaunuzņēmumiem vai fintech, jo mēs šobrīd kā valsts atpaliekam gaismas gadus no Igaunijas un Lietuvas.
Nav tā, ka Igaunijā un Lietuvā viss ir izdarīts pareizi, bet katrā ziņā fintech sektora attīstībā mēs objektīvi atpaliekam.
Ir vēl virkne jautājumu, kuros var iedziļināties, – cik efektīvi tiek pārvaldītas Latvijas valūtas rezerves? Vai varēja zaudēt mazāk naudas, nekā mēs zaudējām? Bet es neesmu iedziļinājies pietiekami un to es negribētu komentēt. Kopumā jāsaka, ka Mārtiņš Kazāks bija ļoti cienījams Latvijas Bankas prezidents.
Bet mēs redzam, ka šobrīd jautājums par to, vai par viņu tiks balsots, ir atklāts. Tas nozīmē, ka ļoti daudziem politiskajā vidē ir šaubas. Vai jums ir skaidrs, kas tad ir tāds, par ko varētu šaubīties attiecībā uz Kazāku?
Pat ja ņem vērā manis noskaitītos faktorus par to, ko varētu darīt labāk, es uzskatu, ka tas nav pietiekams iemesls, kāpēc Mārtiņu nepārvēlēt.
Domāju, ka būtu jāpārrunā ekspektācijas – kas būtu jādara labāk un citādāk nākamos piecus gadus. Tā ka man īstenībā nav līdz galam skaidrs, kāpēc politiķi nav nākuši klajā ar skaidru vīziju par to, kuram šī iestāde būtu jāvada.
Es saprotu, ka viņiem ir ļoti sarežģīts periods. Nupat beigušās budžeta diskusijas, un tās nav bijušas vieglas. Droši vien ir arī ļoti daudzi citi smagi jautājumi, kas ir jārisina. Bet es ceru, ka šis jautājums tuvākajā laikā atrisināsies.
Pietrūkst īstas diskusijas par šiem jautājumiem, kas īsti neapmierina politiķus šī brīža Latvijas Bankas vadītājā?
Man ir ļoti žēl, ka izveidojusies šāda situācija.
Šādu diskusiju vajadzētu?
Pilnīgi noteikti jebkuras iestādes darbu var izvērtēt un to vajag izvērtēt. Parasti iestādes ir ļoti priecīgas, ka to darbu izvērtē. Mēs kopumā redzam, ka Latvijas Banka ir strādājusi pozitīvi, tad tai nevajadzētu baidīties no šāda izvērtējuma.
Droši vien, ka ir daudzas lietas, ko var darīt vēl labāk, un es jau pieminēju dažas, kas varbūt nav tieši Latvijas Bankas kompetencē. Bet dažas no tām ir. Šī diskusija būtu tāda, no kā mēs visi varam iegūt.
Mēs vairs neesam krīzes situācijā, mums ir normāli strādājoša centrālā banka ar labu reputāciju. Tagad mēs varam uzdot jautājumus – ko mēs varam darīt citādāk? Ko mēs varam darīt labāk? Kā mēs varam pārvaldīt valūtas rezerves efektīvāk? Vai mēs varam organizēt nebanku kreditēšanu efektīvāk? Vai mēs varam samazināt uzraudzības izmaksas? Vai mēs varam samazināt administratīvo slogu uz finanšu iestādēm, kas tiek uzraudzītas? Vai mēs varam vēl vairāk veicināt konkurenci banku sektorā, un kam tas būtu jādara? Tie visi ir relevanti jautājumi, un tās ir visas ārkārtīgi pozitīvas diskusijas, kuras nevajadzētu nekādā ziņā dramatizēt.
Ko jūs uzskatāt par gala uzdevumu savā jaunajā amatā?
Es domāju, ka ir vairāki uzdevumi. Viens no tiem ir atjaunot labu dialogu starp politisko vidi un finanšu sektoru, jo ir izveidojies zināms paradokss… Vairāk nekā 60% iedzīvotāju atbild, ka viņiem ir pozitīvs viedoklis par to, savukārt, politiskā retorika bieži vien ir pretēja.
Finanšu sektors tiek saukts par pārāk pelnošu, arogantu un cilvēku dzīvi apgrūtinošu. Un šeit, manuprāt, būtu nepieciešams strādāt ar politikas veidotājiem un veidot kopēju izpratni par to, ka finanšu sektors ir viens no ekonomikas attīstības balstiem, viens no pamatiem un bez tā nav iespējama ekonomiskā attīstība.
Bez veiksmīgas ekonomikas nevar darboties finanšu sektors. Tā ka abas šīs lietas ir ļoti svarīgas.
Pirmkārt, es uzskatu par būtisku dialoga atjaunošanu. Otrkārt – [jāattīsta] viss, kas saistās un veicina Latvijas digitālo transformāciju. Tas ir ļoti svarīgi, lai mēs būtu digitālās transformācijas priekšgalā, nevis kaut kur pa vidu. Trešais – ir būtiski strādāt pie tā, lai klienti varētu saņemt vēl efektīvākus, labākus, drošākus finanšu pakalpojumus elektroniskajā vidē. Lai finanšu pakalpojumi kļūtu pieejamāki arī cilvēkiem ar dažādiem traucējumiem, lai bankas būtu atvērtas dialogam un spētu arī finansēt Latvijas ekonomikai būtiskus sektorus – tādus kā aizsardzība.
Jūs savulaik vadījāt Rīgas Fondu biržu. Pēdējos gados daudz tiek diskutēts par valsts uzņēmumu akciju kotēšanu biržā, sakot, ka tas ir tāds neizmantots potenciāls. Ko domājat jūs?
Es domāju, ka mums ir jādara viss, lai attīstītu vietējo kapitāla tirgu. Jo kopumā, ja mēs paskatāmies uz lielo ainu, tad kapitāla tirgus Eiropā ir daudz mazattīstītāks nekā Amerikā – sākot no [biznesa] eņģeļu investoriem, beidzot ar iespēju kapitālu, pensiju fondiem un ar individuāliem investoriem akcijās.
Šobrīd Eiropas Komisija (EK) ir izvirzījusi uzdevumu veicināt kapitāla tirgus konkurētspēju, un mums tas ir jādara.
Latvijā ir izveidota lieliska infrastruktūra, mums ir NASDAQ birža, ir depozitārijs. Infrastruktūra ir pasaules līmeņa, mums ir pieejami digitālie finanšu pakalpojumi, bet mums diemžēl ir ļoti maz emitentu.
Parāda kapitāla tirgus ir attīstījies ļoti veiksmīgi, bet akciju tirgus nav attīstījies. Iemesli tam varētu būt tādi, ka uzņēmēji nav līdz galam pārliecināti par to, vai šī lieta ir pietiekami caurspīdīga, vai tas būs pozitīvs papildinājums viņu reputācijai un konkurētspējai.
Savukārt tie uzņēmumi, kuri ir akciju tirgū un ir iegājuši tur pēdējo gadu laikā, apliecina, ka kotēšanās biržā ir devusi būtisku, pozitīvu devumu viņu uzņēmuma atpazīstamībai, reputācijai un korporatīvajai pārvaldībai.
Lielo uzņēmumu kotēšana biržā var attīstīt vietējo kapitāla tirgu, radīt līdz ar to arī potenciāli ieguldījumu objektus mūsu pensiju naudai. No mūsu pensiju naudas, kas ir uzkrāta otrajā līmenī, no tiem 8 miljardiem trešajā līmenī un viena miljarda, tikai ļoti neliela daļa strādā Latvijā.
Viens no iemesliem ir tas, ka Latvijā nav daudz kotēto uzņēmumu, kuros ieguldīt. Ja mēs radītu šādu iespēju, mēs varētu faktiski šos līdzekļus izmantot Latvijas ekonomikas sildīšanai un darīt to veidā, kas ir pilnībā savietojami ar Eiropā valdošo kapitāla pārvietošanās brīvību.
Tai pašā laikā ir vērojama skepse, jo, runājot par šo, tiek piesaukts vārds privatizācija, un visi atceras deviņdesmitos ar solījumiem valsts īpašumus neprivatizēt. Tā taču ir sava veida privatizācija?
Tā ir tiesa, jo šīs kompānijas var nonākt biržā tad, ja valsts pārdod akcijas privātajiem investoriem. Protams, ka tam procesam ir jābūt caurspīdīgam. Tai cenai, par kuru akcijas tiek pārdotas, ir jābūt atbilstošai. Un tas ir jāizdara veidā, kas nerada korupcijas risku.
Skatoties tagad uz visiem politiskiem procesiem, ir savi secinājumi?
Man ir viens secinājums, faktiski tāds ieteikums, jo skaidrs, ka politiskā vide Latvijā ir uzlabojusies laika gaitā un mēs esam kļuvuši par gandrīz normālu Eiropas demokrātiju – par labu Eiropas demokrātiju – ar savām problēmām.
Bet tas, kas mums ir nepieciešams, ir, ka politiskā vide piedāvā iedzīvotājiem ļoti skaidru redzējumu. Nerunāt par nākamo gadu vai nākamajiem trim, četriem gadiem, nerunāt par politisko ciklu, bet runāt par 40 gadiem.
Kas ir tā Latvija, kādu mēs vēlamies redzēt pēc 40 gadiem? Ko mēs darīsim ar tiem izaicinājumiem, kas mums objektīvi šobrīd eksistē attiecībā uz demogrāfiju un darba tirgu? Kā mēs tos risināsim?
Kā panākt, lai mēs būtu veiksmīga valsts pēc 40 gadiem? Es domāju, tas ir tas galvenais politiskais izaicinājums. Daudzas citas valstis to ir izdarījušas. Tā ka man nav iemesla domāt, kāpēc mēs to nevarētu izdarīt.
Mēs jau redzam, ko šodien nozīmē politiskā nestabilitāte. To parāda notikumi Eiropā, Francijā, Vācijā un visur citur. Tas nenozīmē, ka mēs nevaram mācīties no labākajiem, tas nemaz nenozīmē, ka mēs nevaram sākt domāt 20, 40 gadu horizontā.
Tas mums ir jāsāk darīt, un tas mums jāsāk darīt tagad. Tiem lēmumiem, ko mēs pieņemsim tagad, ir būtiska ietekme nākotnē. Arī lēmuma nepieņemšanai ir būtiska ietekme nākotnē.
Un tā ir atziņa, kas visiem ir jāsaprot – ja mēs tagad nesapratīsim, ko mēs stratēģiski gribam darīt, lai darba tirgus spētu nodrošināt izmaksas pirmā līmeņa pensionāriem pēc 20 un 30 gadiem, tad sekas mēs tāpat sajutīsim. Arī lēmumu nepieņemšana ir lēmumi.
