ĪSUMĀ:
Vientulība sākas attiecībās ar sevi
Vientulība, sociālā izolētība un vienpatība ir atšķirīgi jēdzieni. Sociālā izolētība ir objektīva situācija, kurā cilvēks ir nošķirts no sabiedrības sava veselības stāvokļa, dzīvesvietas attāluma vai cita iemesla dēļ. Piemēram, kāds, kas dzīvo desmitiem kilometru no tuvākā veikala un simtiem kilometru no draugiem un ģimenes, pēkšņi piedzīvo interneta pārrāvumu, kas līdz tam nodrošinājis efektīvu saziņu ar tuvajiem un mīļajiem – arī tā ir īslaicīga sociālā izolētība, kas ne vienmēr nozīmē vientulības izjūtu.
Taču vientulība ir subjektīva iekšēja pieredze ar smagnēju pieskaņu – emocionāla atrautība no sabiedrības, kas var izpausties gan tad, ja cilvēks patiesi ir izolēts no sociālas komunikācijas, gan tad, ja var dižoties ar plašu draugu loku. Tā reizēm ir rūgtā pieredze: “Es jūtos vientuļš pūlī.” Tieši attiecību dziļuma un kvalitātes, nevis kvantitātes trūkums raksturo vientulību.
Ārste psihoterapeite Līga Lismane paskaidroja: “Savukārt vienpatība ir tā, kas nepieciešama katram cilvēkam sev raksturīgā daudzumā. Ir svarīgi pabūt vienam un atjaunoties. Ja vienpatība ir telpa un laiks sev, tad vientulība ne vienmēr saistās ar reālu vienatni, bet bieži vien un biežāk saistās ar nespēju veidot jēgpilnas attiecības ar otru cilvēku un arī ar sevi.
Domāju, visa pamatā ir spēja veidot jēgpilnas attiecības ar sevi un tad – ar otru cilvēku.”
Daktere norādīja, ka vientulības sajūta ir ļoti smaga. Tā bieži apaug ar dažādiem stāstiem un pārliecībām: “Esmu viens, jo neesmu vērtīgs. Neesmu nevienam vajadzīgs.” Droši vien tās ir bailes sastapties ar tālākajiem jautājumiem, kas var sekot – ar ko katram saistās vientulība un pamestība. Piemēram, lielākā vecumā cilvēkiem varbūt ir bail nomirt vieniem – tās patiesībā ir reālas, saprotamas bailes. Varbūt ir bail, ka nokritīs un nebūs neviena, kas palīdzēs.”
Skumjo zaudējumu laiks
Runājot par vientulību senioru vecumā, daktere Lismane norādīja, ka tā vienlaikus gan līdzinās citām vecuma grupām, gan ir atšķirīga savā būtībā: “Senioru vecums – tas ir laiks, kad cilvēks zaudē dzīves līdzgaitniekus. Varam runāt ne tikai par emocionālu vientulību, kad apkārt ir cilvēki, bet jūtamies vientuļi, jo nespējam veidot pilnvērtīgas attiecības. Senioriem patiešām apkārt kļūst mazāk cilvēku, ar kuriem ir kas kopīgs. Jo līdzīga vecuma draugi vai skolasbiedri aiziet mūžībā un palicēji burtiski top sociāli izolētāki. Pat ja seniors ir spējīgs veidot jēgpilnas attiecības ar saviem ģimenes locekļiem, tās tomēr ir dažādas paaudzes. Līdz ar to ir tēmas, ko viņi nespēj pārrunāt un nespēj saprast viens otru.”
Ārste psihoterapeite uzsvēra, ka arī sagaidāmas un pieaugšanai raksturīgas pārmaiņas ģimenē var iekrāsoties zaudējuma toņos – piemēram, bērnu pārvākšanās un dzīvošana atsevišķi, ja turpmāk vecāki tiek satikti pavisam reti, jo ģimeni nošķir fiziska distance un varbūt pat valstu robežas.
Vientulības ietekme uz veselības stāvokli
Nepietiekama sociālā mijiedarbība var radīt tikpat lielu vai lielāku kaitējumu veselībai kā, piemēram, pārmērīga alkohola lietošana, smēķēšana vai aptaukošanās. ASV galvenais ārsts Viveks Mērtijs (angļu val. – Surgeon General of the US, Dr. Vivek Murthy) pērn publicētā ziņojumā norādījis, ka sociālā izolācija var tikpat ievērojami palielināt mirstību kā 15 cigarešu izsmēķēšana dienā.
Ārste psihoterapeite Līga Lismane piebilda: “Īstermiņā vientulības iespaidā var parādīties dažāda spektra somatoveģetatīvas sūdzības (piemēram, paātrināta sirdsdarbība, paaugstināts asinsspiediens, kuņģa un zarnu trakta sūdzības, svīšana, galvassāpes – aut.) ar [neapzinātu] sekundāru ieguvumu, lai piesaistītu radinieku uzmanību vai iegūtu aprūpi slimnīcās. Jo, esot stacionārā, cilvēks atkāpjas no ikdienas pienākumiem un raizēm. Sūdzības var būt jebkādas, taču bieži vien senioriem tās saistās ar sirdi. Ietverot zaudējumu lomu, “salūzusi sirds” simboliski saistās ar skumjām.”
Arī ilgtermiņā vientulības sajūta tiek asociēta ar sirds un asinsvadu slimībām. “Vientulības sajūta rada hroniska stresa stāvokli ķermenī, kas ietver stresa hormonu kaskādes, un tas veicina iekaisīgus procesus vai nespēju iekaisumu pilnvērtīgi regulēt. Primāri iekaist asinsvadi – tādēļ runājam par koronāru sirds slimību,” paskaidroja ārste. Turklāt gados vecākiem indivīdiem sociāla izolētība un vientulība paaugstina demences risku pat uz pusi, kā arī par teju trešdaļu – miokarda infarkta vai insulta iespējamību.
Līdz ar to ilgstošai un sāpīgai vientulības sajūtai ir veselību apdraudošs risks – negribēta vientulība paaugstina mirstību.
Interesanti, ka sakarība nepazūd arī pretējā virzienā: spēcīgu sociālu kontaktu klātesamība par 50% varētu paaugstināt iespēju dzīvot ilgāk. Tā noskaidrots kādā pirmspandēmijas laika pētījumā, aplūkojot 148 pētījumu datus par cilvēkiem ar vidējo vecumu tuvu 64 gadiem, kuri dzīvo dažādās pasaules daļās. Pētījumā iekļauta statistika par cilvēku dzīvi vidēji 7,5 gadu griezumā no pētniecības sākumpunkta.
Tāpat vientulības ietekme ir saistīta ar vientulības pakāpi – ja vientulības dziļums ir izteikti smags, tas izraisa citus traucējumus, piemēram, depresiju vai trauksmes spektra traucējumus.
Daktere Lismane piebilda, ka ieildzis depresijas stāvoklis var risināties dažādi – motivācijas tūkums, pazemināts garastāvoklis un interešu zudums veicina mazkustīgumu, kas var radīt virssvaru un aptaukošanos, tāpat arī grūtības sevi apkopt, kas, protams, izraisa tālākas problēmas. Tāpat depresijas gadījumā var pieaugt arī suicīda risks.
Vientulība un sēras – vienas monētas divas puses
Vientulība var būt saistīta gan ar tuva cilvēka reālu zaudējumu, gan fantāzijas zaudējumu. Ārste psihoterapeite: “Tā var būt zaudēta fantāzija par tuvām attiecībām ar saviem ģimenes locekļiem, pēkšņi apzinoties, ka attiecības nav ne tik tuvas, ne siltas, kā cerēts. Tas ir kaut kas neiegūts, savā ziņā pazaudēts, un iestājas sērošanas process.”
Vidēji sērošana ilgst aptuveni gadu, bet tas var būt garāks process, turklāt jāņem vērā kulturālas atšķirības – katra sabiedrība ievēro atšķirīgas sērošanas nerakstītus likumus. Vidēji līdz 10% cilvēku, kas saskaras ar sērām, piedzīvo komplicētas sēras. “Normālas sēras no patoloģiskas situācijas atšķiras ar to, ka kādā brīdī – ne uzreiz, bet gada ietvaros – dzīve vairs negrozās tikai ap zaudējumu. Tomēr sāpes pilnīgi neizzūd, mēs neaizmirstam savus tuvos cilvēkus. Arī pēc aktīva sērošanas procesa ir normāli, ka laiku pa laikam kādas situācijas atgādina par zudušo – teiksim, tuvojošies Ziemassvētki atgādina, ka esam zaudējuši kādu, kas tajos vairs nepiedalīsies. Tas ir absolūti normāli, ka tas pamodina skumjas un sēras,” izcēla daktere Lismane.
Sērošana ir ieilgusi un problemātiska, ja cilvēka dzīve gadiem – arī pēc sēru perioda – pakļaujas zaudējuma dinamikai un cilvēks neatgriežas savā sociālajā dzīvē.
Ārste psihoterapeite: “Nereti dažādas krīzes situācijas, veiksmīgi tām atrisinoties, rada izaugsmi, piemēram, zaudējot vecākus, cilvēks var emocionāli sagrūt vai pieaugt, ieņemot jaunu lomu, kļūstot par vecāko dzimtas pārstāvi. Problēma rodas, ja sēras ir komplicētas un tās nav iespējams izsērot, cilvēks zaudē dzīves jēgu, ieslīgst depresijā.”
Kā pamanīt seniora vientulību?
Reizēm cilvēki lielākā vecumā paceļ telefonu un saka “kāpēc tu man nezvani?” tā vietā, lai priecātos par sarunu, novērtētu otra klātbūtni vai, sajūtoties vientuļiem, uzaicinātu ciemos. Daktere Lismane uzskata, ka šāda komunikācija ir pasīvas agresijas nesēja: “Veidojas interesants apburtais loks – cilvēki negrib būt vientuļi, bet neredz, kā viņu uzvedība rada situācijas, kad citi vairs negrib zvanīt. Gandarījuma vietā ir pārmetumi: “Tu jau man nekad nezvani!” Protams, otram cilvēkam vairs negribas zvanīt, jo viņš zina, ka saskarsies ar pārmetumiem.”
“Šāda komunikācija ir par aizvainojumu un paša seniora nespēju silti tuvoties otram,” turpināja daktere Lismane. “Iespējams, ja jaunākais radinieks vai draugs nezvana, ir kāds iemesls komunikācijā. Varbūt cilvēks nepamana, kā viņš komunicē ar otru un kādēļ atraida citus no sevis. Krājot aizvainojumu, nemēģinot pašam tuvoties, ar pārliecību, ka citiem ir jārūpējas, nevis pašam ir jāmeklē kādi risinājumi savā dzīvē – aizvainojums iznāk gan šādā komunikācijā, gan citās situācijās. Beigās neviens negrib tuvoties šim cilvēkam, un tas ir skumji.”
Ja bērni jautā senioram, vai tuvinieks izjūt vientulību, ne vienmēr vecākais cilvēks atbildēs un atbildēs godīgi, kā arī seniors ne obligāti sapratīs pats, ka jūtas vientuļi. Ārste psihoterapeite: “Noteikti pasīvi agresīva komunikācija (“Tu jau man nezvani!”) ir mēģinājums tuvoties, kam dziļākajā būtībā motīvs nav pārmest, bet gan tuvoties, vienīgi tas notiek caur pārmetošiem vārdiem.”
“Cits vientulības vēstnesis var būt bieža slimošana, kas kļūst par leģitīmu iemeslu piezvanīt vai likt atbraukt – tas ir veids, kā iemantot uzmanību. Vai nu uzmanība tiek dabūta caur verbālu komunikāciju, vai ķermenisku,” viņa norādīja.
“Protams, reizēm var redzēt, ka cilvēks ieslīgst depresijā, mazāk rūpējas par sevi vai samazina savus sociālos kontaktus. Var jautāt: kas īsti notiek? Tad var domāt par vientulību, par cilvēka spēju un iespējām socializēties un mērķtiecīgi meklēt izeju no šīs stāvokļa,” stāstīja daktere Lismane.
Vai rūpes par vecākiem ir bērnu pienākums?
Ja seniors vai apkārtējie pamana, ka komunikācija kļūst arvien sarežģītāka – vai ir iespēja to mainīt?
“Rigiditāte ir kaut kas, kas parādās ar vecumu, bet negribētos piekrist, ka vecumā nevar mainīt uzvedību. Mēs nerunājam par personības dziļākām izmaiņām, bet par uzvedības maiņu. Savā darbā pieredzu, ka arī vecāki cilvēki maina uzvedību, ja viņi ir motivēti veidot un noturēt attiecības. Problēma bieži vien ir tāda, ka viņi nenovēro savu uzvedību, neredz, kādu iespaidu tas atstāj uz otru. Tad jaunākajam – varbūt bērnam – ir svarīgi maigā veidā runāt par to, ka tas nav pieņemami un kāda būtu tā mijiedarbība, kas būtu patīkama abiem.”
“Nenoliedzami, ja vecāka cilvēka uzvedība ir ļoti disfunkcionāla, no viņa attālināsies ģimene – tas ir tikai saprotami. Mēs nevaram pārmest jaunajiem, ka viņi šādās situācijās grib attālināties.
Bet domāju, ka arī senioriem visa pamatā, lai nebūtu vientulības sāpju, ir pilnvērtīgas attiecības ar sevi. Tās ir rūpes par sevi arī tajā aspektā, ka “es negaidu, ka kāds rūpēsies par mani, bet es pats sāku rūpēties par sevi – gan atrodot cilvēkus, gan nodarbes”. Domāju, viena no problēmām lielākā vecumā ir tāda, ka emocionālā slodze un vientulības mazināšana tiek mērķēta uz vienu cilvēku, piemēram, bērnu. Vienam cilvēkam tas ir par daudz. Un varbūt vecumā cilvēki nemeklē veidus, kā būvēt attiecības, lai emocionālā slodze tiktu sadalīta starp daudziem cilvēkiem. Līdz ar to visa seniora dzīve un vajadzības netiek uzgrūstas savam bērnam, ko bērnam nav ne vajadzības, ne pienākuma uzņemties,” akcentēja daktere Lismane.
Protams, ir sarežģīti novērot savu uzvedību, mēģināt to analizēt, izturēt kritiku un mainīt uzvedību.
Būtiski ir veidot abpusēju komunikāciju par to, ko cilvēks vēlas un cik lielā mērā otrs varētu sadarboties, lai attiecības būtu dziļas, tuvas un atbalstošas. Ārste psihoterapeite norādīja: “Ja cilvēks nevar [koriģēt savu uzvedību un runāt par savām vajadzībām] šajā vecumā, visticamāk, viņš to nav darījis iepriekš. Tās ir jaunas zināšanas, kas ir jāievieš. Tur ir liela nozīme apkārt esošajiem – cik viņi var parādīt veselīgā, patīkamā, neuzbrūkošā veidā: “Nedari šādi, nepārmet man. Ja gribi ar mani runāties, vari piezvanīt arī tu.””
Vientulības izjūtas mazināšana – katram sava recepte
“Šajā vecumā ir daudz grūtāk iet un intensīvi meklēt citus kontaktus veselības dēļ – teiksim, ja seniors nevar iziet ārā no mājas. Tad kļūst grūti izmantot to, ko sabiedrība piedāvā – dienas centrus, nūjošanu un citas aktivitātes,” teica ārste.
Tādēļ seniors, kas ir sociāli izolēts un saskaras ar vientulības izjūtu, nonāk sarežģītās krustcelēs: kā mazināt vientulību sev ērtā un patīkamā veidā? Kā atrast, kas patiešām palīdz?
Lai izvairītos no prāta spēju sarukuma, “ir daudz iespēju saglabāt kognitīvo funkciju – piemēram, krustvārdu mīklas vai vijoles apgūšana vecumā,” atgādināja daktere Lismane.
2022. gadā publicētā pētījumu apskatā par vientulības un sociālas izolētības mazināšanu minēts, ka viena no prognostiski veiksmīgākajām taktikām ir dzīvnieku terapija, kā arī jaunu tehnoloģisku risinājumu apgūšana vai digitāla komunikācija ar tuviniekiem, ja seniors dzīvo ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās. Citas aplūkotās intervences bija fiziskas aktivitātes, psihoterapija, mūzikas terapija, dažādas kombinētas intervences un socializēšanās, kas demonstrēja atšķirīga mēroga vientulības samazināšanos.
Interesanti, ka jaunu sociālu kontaktu veidošana nebija viena no efektīvākajām tehnikām – tas varētu būt saistīts ar to, ka katram indivīdam ir nepieciešama atšķirīga pieeja, jo viena vecuma grupa, protams, nenozīmē identiskas intereses un patiku pret sociālām aktivitātēm. Daļai cilvēku socializēšanās ar nepazīstamiem cilvēkiem izraisa trauksmi, par spīti tam, ka sociālu kontaktu veidošana, ja rodas dziļas un nozīmīgas attiecības, mazina vientulību.
Tādēļ vienam senioram dzīves kvalitāte varētu uzlaboties, adoptējot mīļdzīvnieku, bet citam labāk derētu rokdarbu grupiņa dienas centrā vai tehnoloģiju apguve sev pieejamā apjomā.
