Ar seksuālo uzmākšanos augstskolā saskaras katrs ceturtais
Aptaujā atbildes sniedza 3218 respondenti – studējošie un absolventi (2595), mācībspēki (401) un pārējais personāls (222). Dati liecina, ka visbiežāk uzmākšanās notikusi katras sociālās grupas ietvaros. Proti – students studentam un tamlīdzīgi. Kā notikuma vieta visvairāk minēta lekciju telpa (41%), bet kā konkrētā nepatīkamā pieredze – nepiemēroti skatieni, uzmācīgi, aizskaroši joki, nevēlama pieskaršanās, apskāvieni vai skūpsti.
Galvenās sabiedrības grupas, kas var tikt pakļautas seksuālās uzmākšanās riskam augstskolās, ir sievietes, LGBTQ+ kopienai piederīgie un ārvalstu studenti.
Aptaujas dati liecina, ka bieži vien seksuālās uzmākšanās upuri izvēlas neziņot par notikušo, jo neuzticas atbildīgajām institūcijām. Par seksuālo uzmākšanos ziņojuši vien 6%. Latvijas augstskolās lielākoties ir izstrādāti ētikas kodeksi (34 no 35) un/vai dzimumu līdztiesības plāni (22 no 35), tomēr tajos līdz šim bieži vien trūkst konkrētas informācijas vai definīcijas par seksuālo uzmākšanos, kas liecina par nepietiekamu uzmanības pievēršanu šai problēmai.
Lielākoties Latvijas augstskolās nav pieredzes seksuālās uzmākšanās gadījumu izskatīšanā, tomēr augstskolas uzskata, ka to ētikas komisijas varētu būt atbildīgas par šādu gadījumu vērtēšanu. Ētikas komisijas savā procesā var piesaistīt juristus un citus speciālistus, kas nodrošina juridisko atbilstību un kompetenci.
Tiesībsarga birojā uzsvēra, ka seksuālā uzmākšanās nav tikai individuāla pārkāpuma vai atsevišķu incidentu rezultāts – tā ir plašākas kultūras un institucionālās sistēmas izpausme, kurai raksturīga dzimumu nevienlīdzība, nepietiekama atbildība un bieži vien cietušo klusēšana. Tiesībsarga plašā izpēte atspoguļo ne tikai seksuālās uzmākšanās problēmu apmērus un specifiku Latvijas augstskolās, bet arī dziļākas strukturālās problēmas, kas skar Latvijas un Eiropas sabiedrību kopumā.
Kas ir seksuāla uzmākšanās? Ar ko tā atšķiras no flirta?
Seksuālā uzmākšanās ir nevēlama (respektīvi, vienai no pusēm nepatīkama) uzvedība, kas var būt gan verbāla, gan neverbāla, gan fiziska ar mērķi vai sekām aizskart cilvēka cieņu. Piemēram, nevēlami pieskārieni, apskāvieni, satveršana, skūpstīšana, kniebšana, masāža, seksuāli aizskarošas piezīmes, seksualizēti joki, komentāri par ārieni vai privāto dzīvi. Tā var izpausties arī kā dzimumakta imitēšana, atkailināšanās, skaņas, mīmika, erotisku vai pornogrāfisku attēlu demonstrēšana. Savukārt flirts ir abpusēju simpātiju izrādīšana (respektīvi, abām pusēm patīkama), piemēram, koķetēšana. Tātad, starp seksuālu uzmākšanos un flirtu nekādā gadījumā nav liekama vienlīdzības zīme.
Vide, kurā seksuālā uzmākšanās var izpausties, parasti ir tāda, kurā dominē varas ļaunprātīga izmantošana, zema atbildības sajūta un tāda sociālā dinamika, kas atbalsta vardarbību. Tiesībsarga birojā uzsvēra, ka, lai novērstu šādas situācijas, ir būtiski veidot iekļaujošas, emocionāli drošas vides, kurās aktīvi strādā pie apmācībām, vadlīniju ieviešanas jebkādas vardarbības gadījumā un pārkāpumu novēršanas.
Vai problēma pastāv tikai Latvijā?
Seksuālā uzmākšanās ir zināma arī citās valstīs, ko apliecina gan pētījumi, gan incidenti studiju vidē. Tomēr Eiropas Savienības prakse rāda, ka atšķiras izglītotības un informētības līmenis par to. Tradicionāli augstāks tas ir, piemēram, Zviedrijā, Dānijā, Lielbritānijā un Beļģijā, bet zemāks Portugālē, Rumānijā un Bulgārijā. Tāpat atšķirīgas ir sankcijas – no naudas soda līdz pat brīvības atņemšanai. Seksuālās uzmākšanās skandāli citu valstu augstskolās ir bijuši katalizatori, lai izveidotu drošāku vidi. Piemēram, ir noteiktas atbalsta personas vai izveidots ombuda institūcija konkrētā augstskolā, kas risina jautājumus, kuri skar seksuālo uzmākšanos. Ja cietusī puse izvēlas turpināt procesu, tad situācijas risināšanā iesaistās arī augstskolas ētikas komisija.
Kas noteic upura, varmākas un malā stāvētāja lomas?
Ikviens var kļūt par seksuālās uzmākšanās upuri. Faktori, kas veicina noslieci uz iekļūšanu upura lomā, pārsvarā ir tādi, kuros darba/studiju vidē priekšnieks vai pasniedzējs tiek idealizēts, kas apgrūtina pateikt stingru “nē” seksuālām attiecībām. Tā var būt arī autoritāra un represīva audzināšana upura bērnībā, kas pieaugot veicina pakļaušanās un pat atkarīgas personas tendences.
Savukārt varmākas portretu var iezīmēt tādi ģimenes faktori, kas var veicināt cilvēkā pārlieku neveselīga egoisma un narcisma izveidi un samazinātu iejūtības, empātijas un citu cilvēku personības cieņas izveidi. Tā var būt arī sociālā vide (vienaudžu ietekme, valstī esošās sociālās normas, likumdošana, literatūra, internets, mīti, kas saistīti ar seksuālo uzvedību) un pareiza piemēra trūkums.
Tikmēr malā stāvētājs ir tāds cilvēks, kas redz vardarbību vai ir liecinieks kādiem apstākļiem, kas veicina turpināt vardarbību. Malā stāvētājs nav tieši iesaistīts, bet var izvēlēties iejaukties, runāt vai kaut ko darīt lietas labā un tādējādi potenciāli spēj atturēt, novērst vai pārtraukt varmācību. “Malā stāvētāja efekts” – jo vairāk cilvēku zinās, jo mazāka iespēja, ka kāds no viņiem iejauksies.
KONTEKSTS:
Latvijas Televīzijas raidījums “Kultūršoks” 2024. gadā aktualizēja problēmu par uzmākšanos mācību iestādēs. Raidījuma rīcībā bija nonākušas septiņu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) studenšu liecības par atsevišķu pasniedzēju rīcību.
JVLMA par iespējamu seksuālu uzmākšanos studentēm tika atstādināti divi pasniedzēji – Māris Kupčs un Rolands Kronlaks. Abi turpina tiesāties. Skandāla rezultātā darbu atstāja arī akadēmijas rektors Guntars Prānis.
Tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere (“Jaunā Vienotība”) rosinājusi paredzēt kriminālatbildību par seksuālu uzmākšanos, tā ļaujot vardarbības upuriem saņemt nepieciešamo atbalstu un aizsardzību. Tikmēr Mūzikas akadēmijai, Mākslas akadēmijai un Kultūras akadēmijai piedāvā veidot kopīgu ombudu – uzticības personu studentiem un pasniedzējiem.
