Raidsabiedrības NBC materiāls, kurā vēstīts par Baltā nama saimnieka Donalda Trampa ieceri saistīt atbalstu NATO ar tās dalībvalstu izdevumiem aizsardzībai, ir raisījis plašu rezonansi. Intervēts Baltijas Aizsardzības koledžas rīkotās konferences par Krieviju laikā, Toms Rostoks norādīja, – Tramps jau iepriekš uzsvēris, ka vēlas redzēt sabiedrotos vairāk līdzekļu atvēlam izdevumiem aizsardzībai.
Sarunas laikā drošības jautājumu eksperts norādīja uz kopumā trim galvenajām problēmām.
Toms Rostoks: ASV prezidents Donalds Tramps ir iepriekš ļoti uzsvēris, ka vēlas, lai NATO sabiedrotie vairāk līdzekļu atvēlētu aizsardzības vajadzībām. Tāpēc šāda prasība ir bijusi jau iepriekš. Tagad tā tiek noformulēta ļoti konkrētā veidā un ļoti tiek formalizēta.
Kopumā ziņa ir diezgan pozitīva tādā veidā, ka Amerikas Savienotās Valstis NATO un 5. pantu uztver diezgan nopietni un vēlas, lai tikpat nopietni to uztvertu arī NATO sabiedrotie.
Potenciālās problēmas varētu būt, pirmkārt, ka šajā Vašingtonas līguma pārskatīšanas procesā NATO dalībvalstīm varētu neizdoties panākt vienprātību. Un attiecīgi tad rastos jautājums par to, kuras valstis paliek NATO aliansē un uz kurām tad tie līguma nosacījumi tiek attiecināti. Šeit konkrēti domājot par ASV garantētu aizsardzību militāra uzbrukuma gadījumā.
Cita potenciāla problēma – kā starptautiskās drošības situācija varētu mainīties nākotnē, jo šobrīd ir milzīgs entuziasms saistībā ar lielākiem aizsardzības izdevumiem, bet NATO pastāv jau ilgāk nekā 75 gadus un attiecīgi pēc kādiem gadiem 10, 20 vai 30 tik lieli aizsardzības izdevumi varētu nebūt nepieciešami.
Ar to ir jārēķinās, un tad būtu situācija, ka faktiski atkal būtu jāmaina Ziemeļatlantijas līgums, lai aizsardzības izdevumus samazinātu. Bet, protams, tas arī ir izdarāms.
Un vēl viena potenciālā problēma ir tāda, ka, ja tiek prasīts konkrēts aizsardzības izdevumu apjoms, tad tas rada pārdomas par to, cik efektīvi šie līdzekļi tiks izlietoti. Jo, ja ir jāsasniedz konkrēts slieksnis, tad varētu būt mēģinājumi, teiksim, kaut ko palielināt, nodrošināt šos vajadzīgos izdevumus, teiksim, uz personāla darba samaksas rēķina, nevis uz militāro spēju attīstīšanas rēķina. Tad
varētu būt kārdinājums aizsardzības budžetā iekļaut lietas, kas ir ļoti perifēras un varbūt arī nav saistītas ar aizsardzību. Mums arī Latvijā uzreiz pēc iestāšanās NATO bija aizsardzības budžetā lietas, kurām tur faktiski nebija jābūt.
Tāpēc ir virkne jautājumu, kas saistās ar šiem lielajiem aizsardzības izdevumiem. Un ir saprotams arī, ka virknei NATO dalībvalstu aizsardzības izdevumi varētu arī netikt palielināti. Šeit varētu būt virkne valstu Eiropas rietumu daļā, kur aizsardzības izdevumu palielināšana īsti nav prioritāte un viņi uz draudiem no Krievijas skatās drusciņ savādāk. Krievija viņiem nerada tiešu militāru apdraudējumu.
Rihards Millers: Kā vērtēt Francijas prezidenta uzrunā izteikto ieceri izmantot šīs valsts kodolarsenālu kā līdzekli Eiropas aizsardzībai no Krievijas draudiem?
Francijas pārstāvji diezgan ilgstoši runājuši par to, ka Francijas kodolarsenālam ir Eiropas dimensija. Taču tā Eiropas dimensija nekad tā arī nav bijusi precīzi noformulēta. Līdz ar to ir pozitīvi, ka Eiropas ietvaros šādas sarunas notiek, jo mēs labi zinām, ka Krievija ļoti aktīvi izmanto kodolieroču pieminēšanu savā ārējā komunikācijā ar citām valstīm, izmantojot arī draudus. Tāpēc ir normāli, ka šādas diskusijas notiek arī Eiropā.
Jo līdz nesenam laikam kodolieroči – tā nebija gluži tabu tēma. Bet papildus tam, ka NATO ir kodolalianse, šis kodolelements netika uzsvērts. Tāpēc kopumā ir diezgan labi, ka šī saruna ir iesākusies. Jautājums, protams, ir drīzāk par to, pie kā šī saruna varētu novest.
Proti, ja mērķis ir panākt to, ka Francija īstenotu attālināto kodolatturēšanu, piemēram, nodrošinot Baltijas valstu drošību, tad šeit mēs nonākam tādā īpatnējā situācijā, ka
Francija izvēlējās pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados iegūt, ražot kodolieročus galvenokārt tā iemesla dēļ, ka viņi īsti neuzticējās ASV kodolgarantijām. Un šobrīd tad Francija būtu tā, kura nodrošinātu kodolgarantijas saviem Eiropas partneriem.
Te, protams, ir jautājums, cik lielā mērā Eiropas partneri tad varētu uzticēties Francijas kodolgarantijām. Vēl jo vairāk, ņemot vērā to, ka starp Francijas kodolarsenālu un Krievijas kodolarsenālu ir milzīga, milzīga atšķirība. Krievijai ir to kodolieroču 10 reizes vai pat vēl vairāk nekā Francijai.
Kā vērtēt izmaiņas ASV politikā pret militāro palīdzību Ukrainai?
No mūsu viedokļa Baltijas valstīs tas, protams, ir ļoti nepatīkami, ka Amerikas Savienotās Valstis ir apturējušas militāro palīdzību Ukrainai. Tā palīdzība Ukrainai ir ļoti vajadzīga, jo viņi cīnās pret Krievijas agresiju. Bet šobrīd tas lēmums, visticamāk, ir motivēts gan ar nesaskaņām, kādas bija starp Ukrainas prezidentu un ASV prezidentu, gan arī ar taktiskiem sarunu apsvērumiem, jo paralēli norisinās ASV un Krievijas sarunas gan par Ukrainas kara jautājumu, gan arī par daudziem citiem jautājumiem. Un tad acīmredzot šo sarunu kontekstā ASV puse ir izlēmusi, ka, lai nodrošinātu lielāku paklausību un gatavību izlīgumam ar Krieviju, tad uz Ukrainu tiek izdarīts šāda veida spiediens.
Bet tas, ka militārā palīdzība ir patlaban pārtraukta, tas nenozīmē, ka tā tas paliks mūžīgi un ka ASV vispār vairs nesniegs palīdzību Ukrainai. Un, ja mēs skatāmies uz dažādiem militārās palīdzības aspektiem, tad tur ir atsevišķas lietas, kur pārtraukto palīdzību Ukraina uzreiz varbūt neizjutīs.
Kas attiecas uz ASV izlūkošanas datu nesniegšanu Ukrainai, tad tur tas efekts, protams, ir tūlītējs, un tas ir ļoti nepatīkami. Bet, kas attiecas uz ieročiem un munīciju, tad tur, protams, to, ka ASV vairs nepiegādā šīs lietas, to Ukraina izjutīs ilgākā laikposmā.
Vai ir sagaidāms attiecību uzlabojums starp Kijivu un Vašingtonu īpaši pēc tik publiskas un nediplomātiskas sarunas starp Trampu un Zelenski?
Es domāju, ka no Ukrainas puses būs interese uzlabot attiecības ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Jautājums, protams, ir par kādu cenu tas tiks darīts un cik lielā mērā Amerikas Savienotās Valstis tad savās divpusējās sarunās ar Krieviju būs gatavas aizstāvēt Ukrainas intereses. Un tas ir kaut kas, ko mēs šobrīd īsti nezinām.
Vai Krievija šobrīd, ņemot vērā Amerikas pretimnākošo politiku pret Maskavu un nostājas maiņu attiecībā uz palīdzības sniegšanu Ukrainai, varētu izmantot iespēju un sākt aktīvāku karadarbību pret Ukrainu vai izmainīt to karadarbību, kādu jau tā tagad ved?
Es domāju, ka no Krievijas puses patiešām ir tāda sajūta, ka uzvara karā varbūt nav gluži aiz kalniem. Lai kā to uzvaru arī nodefinētu. Bet šeit liela nozīme būs pašas Krievijas spējai intensificēt karadarbību, jo tas, ko mēs zinām, ka Krievijas uzbrukumu Ukrainai kādu nedēļu ir vairāk, kādu nedēļu ir mazāk. Pēc tās ASV un Krievijas prezidentu telefonsarunas, tad tur tāds lielāks uzbrukums bija. Tā ka ir grūti spriest par to, vai Krievijai vispār būs kapacitāte kāpināt karadarbības intensitāti.
Un šeit ir jāmēģina arī nodalīt tūlītēju rīcību no tālākas rīcības. Piemēram, ja Krievija uzskata, ka patiešām viņai nepieciešama atelpa, tad varētu būt tā, ka tā kara darbības intensitāte samazinās. Un Krievija tad arī, pieņemsim, ir gatava pamieram, lai arī šobrīd īsti tādu pazīmju nav. Tā doma būtu, ka ilgākā laika posmā atkal Krievija varētu atsākt karadarbību.
Ja Krievijas mērķis ir turpināt karot bez pamiera, tad nav obligāti, ka viņi tuvākajā laikā kaut ko gribētu intensificēt. Jo tad viņi skatās vairāku mēnešu, pusgada vai pat gada griezumā ar domu, ka nav obligāti vairāk uzbrukt šobrīd,
ka tikpat labi to var darīt arī, teiksim, pēc dažām nedēļām vai dažiem mēnešiem.
Vai Eiropas valstu reakcija uz ASV atbalsta mazināšanu Ukrainai nav “mazliet nokavēta”?
Viņa ir ļoti nokavēta. Protams, mēs mīlam savus sabiedrotos, bet nokavēts ir ļoti, ļoti daudz. Ir bijuši tik daudz gadījumi, pēc kuriem vajadzēja rīkoties krietni izlēmīgāk, un tas netika darīts. Bet kas bijis, bijis. Tagad tiešām jācer, ka pašreizējā attiecību pasliktināšanās starp Eiropu un Amerikas Savienotajām Valstīm sapurinās mūsu sabiedrotos, kuri tad straujāk virzītos, piemēram, arvēlēt trīs procentu no IKP izdevumiem aizsardzībai.
Vai Eiropa tiešām pati varēs parūpēties par kontinenta drošību un palīdzību Ukrainai bez ASV atbalsta? Jo retorikā redzam apņēmību. Kā ar darbiem?
Ar darbiem varētu būt krietni grūtāk, protams. Tas arī nav pārsteigums. Ja Eiropas aizsardzības spējas būtu bijis viegli uzlabot, tad tas jau arī būtu ticis izdarīts, līdz ar to tas ir tāds sarežģīts pasākums gan iekšpolitisku apsvērumu dēļ, gan arī militārās industrijas kapacitātes dēļ, gan arī finansējuma pieejamības dēļ.
Bet šeit ir jānodala vairāki scenāriji, kuros Eiropai varētu būt lielākas vai mazākas iespējas nodrošināt pašai savu aizsardzību un jo īpaši – Baltijas valstu aizsardzību, kas mūs visvairāk interesē. Un šeit viens scenārijs būtu tāds, kur
Eiropas valstis var paļauties uz ASV atbalstu tādā ziņā, ka mēs varam izmantot ASV ieroču sistēmas, ka mēs varam saņemt rezerves daļas, kaut kādas daļu maiņas komponentus ieroču sistēmām,
ka mēs varam iegādāties un pirkt lietas no Amerikas Savienotajām Valstīm. Jo Eiropas valstu rīcībā, protams, ir ļoti daudz ASV ražotāju aizsardzības sistēmu, un tad sliktākais scenārijs, protams, ir tāds, ja Amerikas Savienotās Valstis Eiropai nenodrošina pieeju saviem militārajiem resursiem, militārās industrijas ražojumiem.
ASV aizsardzības ministrs bija izteicies, ka tas darījums varētu izskatīties tā, ka Eiropai jākļūst patstāvīgākai, bet ka ASV pārdos ieročus Eiropai, lai stiprinātu tās aizsardzības spējas. Bet mēs arī saprotam, ka šī nostāja var mainīties.
