ĪSUMĀ:
Jau ilgi skaļākos un klusākos toņos tiek runāts, ka Eiropai jākļūst militāri spēcīgākai. Vēl pirms Krievijas iebrukuma par to runāja gan ASV, gan Eiropas politiķi – it īpaši un vistiešāk ASV prezidents Donalds Tramps pēc ievēlēšanas 2016. gadā. Arī Latvijas augstākās amatpersonas par to runāja vēl pirms Krievijas pilna mēroga uzbrukuma Ukrainai, t.sk. 2020. gada Rīgas konferencē.
Bet tikai pirms trīs gadiem – 2022. gada 24. februārī – valstis patiešām sāka par to domāt. Ja 2016. gadā NATO izvirzīto 2% aizsardzībai mērķi izpildīja vien piecas valstis, tad 2024. gadā ir palikušas vien astoņas, kas to nedara.
Šajā rakstā skaidrošu, kāpēc ASV nostāja ir mainījusies, ar ko jārēķinās tuvākā un vidējā termiņā, un piedāvāšu ieteikumus, kā racionālāk likt lietā ievērojami pieaugošos ieguldījumus drošībā, lai panāktu pēc iespējas labāku rezultātu pēc iespējas īsākā laikā, t.sk. nodrošinātu Eiropai tiesības sēdēt pie sarunu galda.
Norietoša hegemonija un tās sekas
Lai kā mēs gribētu saglabāt esošo lietu stāvokli, nekas nestāv uz vietas. Un, lai arī par ASV norietu kā supervaru runā dažādās toņkārtās jau gandrīz 80 gadu, mēs nevaram ignorēt pasaulē notiekošās izmaiņas. Ja 1980. gadā ASV vienas pašas veidoja vairāk kā 21% no pasaules IKP, Eiropas Savienības (ES) teritorija 27% no pasaules IKP un Ķīna 2%, tad 2024. gadā ASV daļa no pasaules IKP ir vien 15%, Eiropas Savienībai 14,5%, bet Ķīnai 19%. Jāpiezīmē, ka 2024. gadā Krievija veidoja vien 3,5% no pasaules IKP. Dati par IKP sadalījumu gan atšķiras dažādos avotos, bet tendence ir nemainīga.
Vēl dramatiskāk pārmaiņas pasaulē var redzēt, pavērojot tērauda ražošanu, kas ir svarīgs posms dažāda veida bruņu tehnikas ražošanā. Pēc Otrā pasaules kara, 1947. gadā, ASV ražoja 77 miljonus tonnu tērauda, kamēr pārējā pasaule vien 57,5 miljonus tonnu. Starp tiem 13 miljonus tonnu PSRS un 12,9 miljonus tonnu Lielbritānijā. Bet, lai arī 2024. gadā ASV ražoja gandrīz tik pat – 79,5 miljonus tonnu tēraudu – Ķīnas apjomi pārsniedza 1005 miljonu tonnu un visas pasaules tērauda ražošana – 1881 miljonus tonnu.
Rezultātā nav pārsteidzoši, ka Ķīnas kuģu būvēšanas kapacitāte 223 reizes pārsniedz ASV kapacitāti. Un jau šobrīd Ķīnas jūras spēku skaitliskie apmēri apsteidz ASV jūras spēkus.
Šo procesu rezultātā veidojas tas, ko starptautiskās politikas pētnieks Roberts Gilpins sauc par līdzsvara trūkumu starptautiskajā sistēmā. Gilpina vārdiem, līdzsvara trūkums starptautiskajā sistēmā veidojas no pieaugošas disjunkcijas starp esošo sistēmas pārvaldi un jaunveidoto varas sadali sistēmā. Kaut arī hierarhijas prestižs, teritorijas sadalījumi, sistēmas noteikumi, un darba dalīšana turpina būt par labu tradicionālai, dominējošai varai vai varām, varas bāze, uz kuras gulstas sistēmas pārvalde ir sairusi dēļ valstu dažādajiem izaugsmes tempiem un attīstības līmeņu izmaiņām.
Hegemons vairs nav ne gribošs, ne spējīgs
Kaut arī starptautiskā varas sadale ir būtiski mainījusies, pārējās sistēmas sastāvdaļas ir palikušas relatīvi nemainīgas. No dominējošās varas perspektīvas, izmaksas, lai uzturētu starptautisko status quo ir pieaugušas, radot nopietnu neatbilstību starp spējām un saistībām. No augošo varu perspektīvas, izmaksas starptautiskās sistēmas izmaiņu panākšanai ir samazinājušās relatīvi pret potenciāliem ieguvumiem to darīt.
Jeb pārfrāzējot, līdzšinējais hegemons vairs nav ne gribošs, ne spējīgs uzturēt esošo kārtību, bet pieaugošu spēku ieguvušais saredz arvien sarūkošas izmaksas sistēmas maiņai.
Zīmīgi, ka Ķīnas gadījumā relatīvās izmaksas pret ieguvumiem ir daudz lielākas, jo Ķīnas attīstība, izaugsme un labklājība balstās tirdzniecībā ar pārējo pasauli esošās sistēmas ietvaros. Lai arī tai ir deklarētas intereses attiecībā uz Taivānu, Dienvidķīnas jūras kuģošanas ceļiem un Kluso okeānu, Ķīna vismaz pagaidām ievēro atturību no tiešas konfrontācijas.
Taču tas netraucē tai gan tieši, gan pastarpināti, caur Ziemeļkoreju, atbalstīt Krieviju tās centienos mest izaicinājumus starptautiskajam status quo. Dominējošai varai, zaudējot relatīvo dominanci, pieaug vēlme un spēja mest izaicinājumu perifērijā.
Simptomātiski mazākos apmēros to var redzēt Āfrikā, kur Francijai zaudējot ietekmi, Francijas spēkus aizstāja “Wagner” grupējums. Taču daudz dramatiskāk tas ir noticis Gruzijā 2008. gadā, un Ukrainā, sākot ar 2014. gadu, un kulminēja 2022. gadā, Krievijai metot izaicinājumu ASV vadītajai starptautiskajai kārtībai, veicot pilna apmēra iebrukumu Ukrainā.
Turklāt, ņemot vērā, ka caurvijošā tendence nav mainījusies, nav pamata uzskatīt, ka 2025. gadā ir sasniegts gala mērķis. Tieši pretēji – Krievija ir skaidri deklarējusi vēlmi atgriezties, kā minimums pie 1997. gada situācijas un pastarpināti – 1989. gada robežu aprisēm un distanci starp NATO spēkiem un Maskavu.
Publiski mazāk redzama ir Ķīnas, kā galvenās hegemonam izaicinājumu metošās varas, loma Krievijas rīcībā. Bet zīmīgi ir, ka īsi pirms 2022. gada februāra Krievijas un Ķīnas līderi deklarēja partnerību “bez robežām”.
Kaut arī tās aprises ir maz zināmas, var racionāli spekulēt, ka Ķīna nevēlas redzēt Krievijas sakāvi karā pret Ukrainu tikpat ļoti, cik Rietumi nevēlas redzēt Ukrainas sakāvi.
Galvenokārt dēļ Ķīnas stratēģiskajām bažām, ka stabilitāte un miers Eiropā atbrīvos ASV spējas vērsties pret Ķīnu. Izceļams ir arī apstāklis, ka kara gaitā, Krievijas spējām turpinot izsīkt un esot ekonomiskā izolācijā no pārējās pasaules, Krievija arvien dziļāk nonāk Ķīnas orbītā un atkarībā gan politiski, gan ekonomiski.
Tiesiskumā un noteikumos balstītas starptautiskās kārtības sardzē
Pēc Otrā pasaules kara ASV rīcību raupji var definēt divos uzdevumos. Viens uzdevums ir nodrošināt, ka Eiropā neatgriežas karš starp Eiropas valstīm. Pēc vairāk kā 300 000 ASV pilsoņu zaudēšanas Eiropas teritorijā abos pasaules karos ASV izvietoja pastāvīgas bāzes, galvenokārt Vācijā, lai darbotos kā drošības garants un mazinātu vajadzību Vācijai bruņoties.
Vienlaikus tika īstenota Eiropas ekonomiskā atjaunošanas programma jeb Māršala plāns, veicināta sadraudzība starp Francijas un Vācijas tautām, kā arī atbalstīta Ogļu un tērauda kopienas izveide. Kaut arī kopienas pamatmērķis bija nodrošināt caurspīdīgumu ražošanas apmēros un tādējādi mazināt bažas par apbruņošanos, ar laiku tā pārauga par to Eiropas Savienību, kādu mēs to pazīstam šodien.
Uz šiem – ASV garantētas drošības – pamatiem Eiropa, neieguldot savā drošībā, 80 gadu laikā spēja izveidot ne tikai spēcīgu ekonomiku, bet arī sociālās labklājības telpu, kas ievērojami apsteidz ASV cilvēkiem sniegtās sociālās garantijas.
Otrs uzdevums pēc Otrā pasaules kara ASV bija un ir nodrošināt, lai nekad vairs nav iespējams atkārtot uzbrukumu Pērlhārborai, un tas nozīmē pilnīgu kontroli pār Kluso okeānu. To ASV panāca, izveidojot pastāvīgas bāzes Japānā, Dienvidkorejā, kā arī veidojot būtisku klātbūtni Filipīnās, Indonēzijā un citās Klusā okeāna reģiona valstīs, t.sk. iesaistoties karos pret komunismu Vjetnamā un Korejas pussalā. Arī šajā reģionā ir zīmīgi, ka ASV drošības garantijas pavēnī, valstis visu uzmanību veltīja ekonomikas attīstīšanai, kā rezultātā Japāna kļuva par 4. lielāko ekonomiku pasaulē un Dienvidkoreja no mazattīstītas valsts kļuva par augsti attīstītu valsti ar 12.-14. lielāko ekonomiku pasaulē.
Rietumu pasaules perifērijai ir jākļūst spēcīgākai
Šī veiksmīgā attīstība ir novedusi pie iepriekš aprakstītās situācijas, kurā, dominējošās varas vērtējumā, izmaksas, lai uzturētu starptautisko status quo ir pieaugušas, radot nopietnu neatbilstību starp spējām un saistībām. Starptautisko attiecību teorija un arī Gilpins gan skaidri norāda, ka dominējošai varai nav jābūt vienai. Dominējošām varām nav arī jābūt savstarpēji pretnostatītām. Esošās dominējošās varas, kuru reizēm sauc par Rietumu pasauli, perifērijai ir gan iespējas, gan vajadzība kļūt tik spēcīgai, lai tā spētu kopīgi dot pretsparu izaicinājuma metējiem un nodrošināt varas spēka līdzsvaru.
Neatkarīgi no tā, vai hegemoniskā Rietumu kopiena kļūtu par policistu un arbitru, kas caur starptautiskām organizācijām nodrošinātu noteikumos balstītas starptautiskās kārtības ievērošanu, vai notiktu atkrišana varas līdzsvara politikas pamatos, ceļš uz šo mērķu sasniegšanu ir viens –spēcīgāku bruņoto spēku veidošana.
Indijas un Klusā okeāna reģionā šo tendenci var novērot jau kādu laiku. Piemēram, Dienvidkoreja ir kļuvusi par 10. lielāko ieroču eksportētāju pasaulē un mērķē iekļūt starp četriem lielākajiem ieroču ražotājiem pasaulē. Dienvidkoreja savā aizsardzībā iegulda 2,8% no IKP, veidojot 11. lielāko aizsardzības budžetu pasaulē. Nākotnē plānots ik gadu palielināt aizsardzības budžetu par 11%, ievērojami apsteidzot 2% ekonomiskās izaugsmes prognozi.
Līdzīga tendence ir novērojama Japānā, kas ne tikai pārskata ieguldījumus aizsardzībā, bet arī Pašaizsardzības spēku izmantošanas doktrīnas.
Pieminēšanas vērta ir arī Japānas politiskās elites ideja par Āzijas NATO veidošanu, lai veicinātu reģiona drošību un novērstu vēsturiski veidojušos reģionālās sadarbības deficītus. Arī pirms diviem gadiem ASV organizētais trīspusējais samits starp ASV, Japānu un Dienvidkoreju bija vērsts uz reģionālās sadarbības veicināšanu.
Trīspusējā drošības sadarbība starp Lielbritāniju, Austrāliju un ASV jeb AUKUS, arī ir skatāma šajā kontekstā. Austrālijai attīstot savas zemūdens kapacitātes, kopā ar lielākajiem drošības partneriem tiek palielināta reģiona drošība, izmantojot reģionālos spēlētāju spēju pieaudzēšanu sadarbībā ar līdzšinējo hegemonu.
Taču objektīvi raugoties, Japānas un Dienvidkorejas potenciālās spējas stāties pretī Ķīnai Klusā okeāna reģionā, t.sk. ar Austrālijas atbalstu, ir daudz mazākas, nekā Eiropas potenciālās spējas stāties pretī Krievijai.
Tādēļ ir saprotams ASV uzstādījums un prasība Eiropai darīt daudz vairāk kā līdz šim, it īpaši, sava reģiona drošības veidošanā. Tas nenozīmē ASV iesaistes Eiropā mazināšanos, bet gan skaidri un atkāroti ASV formulētu nepieciešamību Eiropai uzņemties lielāku atbildību pieaugošā apdraudējuma apstākļos.
Kur dodieties, Eiropas bruņotie spēki?
Šajā vietā akadēmiķu un politiķu vidū bieži nonāk pie termina “Eiropas armija”, kas ap sevi pulcē gan karstus piekritējus, gan kategoriskus noraidītājus. Jāatzīst, ka šis termins ir kļuvis toksisks pats par sevi, jo joprojām nav izveidojusies vienota izpratne par to, ko tas īsti nozīmē – “Eiropas armija”.
Dažādi vēsturiski mēģinājumi Eiropas Savienības ietvaros organizēt militāras misijas, kas bieži ietvēra citus, ne kolektīvās aizsardzības, mērķus, vēl vairāk saduļķo izpratni par “Eiropas armiju”.
Viens šāds veidojums ir Francijas prezidenta Emanuela Makrona Eiropas intervences iniciatīva, kurai nesen pievienojās Norvēģija un Zviedrija, bet bieži tiek uzskatīta par Francijas, kā reģionāla hegemona, centieniem noturēt ietekmi Āfrikā. Cits veidojums ir ES kaujas grupas, kuru mērķis ir īstenot maza apmēra ES uzdevumus globālā skatuvē jeb spēja vienoti ātri reaģēt uz krīzēm vai terorismu. Interesants aspekts Eiropas armijas kontekstā ir Vācijas un Nīderlandes apvienotais armijas korpuss, kas ļāva uz Vācijas bruņoto spēku personāla trūkuma un Nīderlandes tanku trūkuma pamata, apvienot spēkus vienota tanka bataljona izveidei situācijā, kur tāds nebija ne vienai, ne otrai valstij.
Taču neatkarīgi no tā, kā mēs ko saucam, nemainīgi patiess ir apgalvojums, ka katrai valstij ir viens savu bruņoto spēku kopums. Arī tad, ja misiju īsteno NATO vai ANO spēki, to sastāvu veido individuālu valstu bruņotie spēki. Atšķiras vien juridiskie risinājumi pakļautībai, pavēles ķēdēm, misiju definēšanai, utt.
Ja ar Eiropas armiju saprotam Eiropas Savienības armiju, kuru veido Eiropas Savienība patstāvīgi vai kolektivizējot nacionālos bruņotos spēkus, tad to nevar apsvērt esošajos apstākļos.
Tas prasītu dziļi fundamentālas izmaiņas Eiropas Savienības pamatlīgumos, kas parasti prasa desmitgadi vai vairāk izstrādē un apstiprināšanā. Turklāt bez garantēta iznākuma, ņemot vērā, ka ES valstu starpā būtiski atšķiras priekšstati par ES tālākās attīstības kursu. Esošos apdraudējuma apstākļos tam nav laika.
NATO jau ir gatava sadarbības struktūra
Tapāt jāņem vērā, ka ES budžets ir aptuveni 1% no ES IKP, kas ievērojami atpaliek gan no NATO aizsardzības izdevumu formālajiem mērķiem, gan faktiskajām vajadzībām. Taču pats būtiskākais – Eiropas demogrāfiskās attīstības tendences neļauj veidot paralēlus bruņoto spēku veidojumus, pat ja tiktu pārvarēti laika un naudas ierobežojumi. Turklāt šāds ES risinājums izslēdz Lielbritāniju kā būtisku militāru spēlētāju Eiropā, un Norvēģiju, kas ir stratēģiski svarīga Norvēģu jūras noslēgšanai.
ES ietvaros neskaidra būtu Austrijas un Īrijas kā konstitucionāli neitrālu valstu loma, kas padara ES par nepiemērotu institūciju Eiropas drošības izaicinājumu risināšanai.
Tajā pašā laikā NATO ir skaidra struktūra, komandķēde, lēmumu pieņemšanas kārtība, kā arī definēti kolektīvās aizsardzības plāni visai NATO teritorijai. Un NATO ietver sevī arī kritiski svarīgo Lielbritāniju un Norvēģiju.
Vienlaikus objektīvi neizbēgams ir fakts, ka Eiropas valstu deviņas lielākās armijas skaitliski ne tuvu nesniedzas līdz Krievijas armijas izmēriem. Eiropas valstu lielākā armija (Polija) ir četras reizes mazāka par Ukrainas šī brīža armiju. Ņemot vērā, ka ES, Norvēģijas un Lielbritānijas iedzīvotāju kopskaits pārsniedz 520 miljonus jeb ir 3,5 reizes lielāks par Krievijas iedzīvotāju skaitu. Jāatzīmē gan arī fakts, ka deviņu lielāko Eiropas bruņoto spēku skaitliskā sastāva kopējā summa – 1,25 miljoni – ir salīdzināma ar ASV bruņotajos spēkos 1,3 miljoniem aktīvi dienējošo skaitu. Skaitliski Eiropas bruņotie spēki neatpaliek tālu no Krievijas.
Reālos kaujas apstākļos problemātiskāk varētu būt lielā tanku, kaujas lidmašīnu un citu aprīkojumu dažādība, apgrūtinot spēku izsīkušu vienību apvienošanu ar mērķi – atjaunot to kaujas spējas. Turklāt plāni radīt Eiropas vienotas tanku un lidmašīnu platformas ir palikuši plānu līmenī.
Eiropai ir produkti, bet nav apjoma konkurētspējas nodrošināšanai.
Eiropas valstu bruņotiem spēkiem trūkst arī būtiskas spējas, kā lidmašīnu uzpilde gaisā, izlūkošanas spējas un citi stratēģiskie iespējotāji pilnvērtīgas kaujas darbības īstenošanai.
Secinājumi un ieteikumi
Globālās ekonomiskās un militārās attīstības tendences liecina, ka Eiropa nevar turpināt kā līdz šim – bez termiņa dzīvot uz ASV sniegtās drošības rēķina. Galvenokārt dēļ relatīvi sarūkošās ASV dominances globāli, Eiropai ir jāuzņemas daudz lielāka atbildība Rietumu pasaules hegemonijas veidošanā neatkarīgi no uzdevuma – sargāt esošo starptautisko kārtību, vai balansēt izaicinājumu metošo varu.
Eiropas valstīm ir jākļūst spēcīgākām, ko racionāli būtu darīt kopā. Bet ne virzienā uz Eiropas armiju – vismaz tik ilgi, kamēr nav panākta vienošanās, kas ar šo terminu tiek saprasts un kādā laika rāmī tas ir īstenojams.
Autora vērtējumā ar Eiropas armiju būtu jāsaprot Eiropas valstu bruņoto spēku kopums, kas savstarpēji ir pilnībā savietojami, darbojas papildinoši un kuru rīcībā ir visas nepieciešamās spējas kaujas darbības īstenošanai bez ASV atbalsta.
Svarīgi būtu vienoties par vienotu izpratni, uz ko virzām Eiropas bruņotos spēkus. Optimāli to būtu veidot NATO ietvaros, kā kopīgi darboties spējīgu armiju, jo tas ļauj ASV būt līdzās un iesaistītai šo Eiropas spēju attīstībā. Attiecīgi veidojamas būtu arī NATO prasības Eiropas nacionālo spēku spējām.
Virzībai uz šādām spējām ir jābūt taustāmai, redzamai un skaidri definētai, lai ASV būtu saprotams, skaidrs un ticams laika ietvars, kādā notiek šo spēju attīstīšana un ieviešana. Šie ASV iedrošināšanas pasākumi demonstrētu Eiropas valstu uzticamību kā militāri spēcīgiem partneriem, uz kuriem var paļauties, tādējādi veicinot gan ASV iesaistes Eiropā saglabāšanu, gan lielāku ASV un esošai sistēmai izaicinājumus metošo valstu rēķināšanos ar Eiropu pie jebkura sarunu galda.
Eiropas Savienības lomai ir jābūt atbilstošai tās stiprajām pusēm – visaptveroša standartizācija un aizsardzības industrijas uzņēmumu integrācija vienotu kaujas platformu izstrādē un ražošanā, t.sk. sniedzot finansiālu atbalstu projektu attīstīšanā un neliekot šķēršļus aizsardzības nozares uzņēmumu apvienošanai Eiropas konglomerātos.
Svarīga ir arī ES loma, veidojot tādus valdību budžetu noteikumus, kas neliek šķēršļus straujam aizsardzības izdevumu pieaugumam, kā arī uzliekot aizsardzības industriju par prioritāti Eiropas Investīciju bankai.
Vienlaikus ir svarīgi, lai Eiropas aizsardzības industrijas attīstība notiktu caur pieprasījumu un atbalstu, bet ne protekcionismu, jo straujākai bruņoto spēku attīstībai ir svarīga piekļuve trešo valstu, kā ASV, Dienvidkorejas un Lielbritānijas, piegādātājiem, kas var piedāvāt tūlītējus gatavus risinājumus.
Nepieciešamības gadījumā ES ir jālemj arī par citu ES politiku maiņu, ja tās rada šķēršļus aizsardzības spēju veidošanai.
Piemēram, klimata mērķu sasniegšanai nepieciešamās investīcijas ir tiešs konkurents valdību finansējumam, kas varētu tikt novirzīts aizsardzībai.
Līdzīgi arī Eiropas nacionālām valdībām var nākties iegrožot sociālpolitiku, kas veidota uz ASV sniegtās drošības rēķina, lai varētu adekvāti ieguldīt drošībā. Bet, tikai veidojot kopīgi Eiropas bruņotos spēkus, kas ir spējīgi darboties, varam sasniegt rezultātu ar pēc iespējas mazāku ietekmi uz citām politikām.
