Latvijas Televīzija (LTV) apmeklēja Ukrainas pozīcijas Zaporižjas apgabalā. Šeit līdz krievu ierakumiem ir aptuveni pieci kilometri. Te puišiem fronti noturēt palīdz ne tikai ieroči, bet arī mūzikas instrumenti.
Ukrainas karavīrs Bohdans Balema, izrādās, bijis Latvijā kājnieku apmācībās un atceras, kā Alūksnes novada muzejā spēlējis klavieres.
“Patika, ka instruments bija tik labi saglabāts un uzskaņots, kaut gan tam ir jau vairāk nekā 100 gadu,” atminējās Bohdans.
Mūziķi Ukrainas karā Foto: Odita Krenberga / Latvijas Televīzija
Viņš pastāstīja, ka esošie ierakumi ir svaigi, iepriekš viņš ar biedriem cīnījies dažu kilometru attālumā no ienaidnieka pozīcijām aiz Orihivas, pie ciematiem, kas bija okupēti.
“Tur izrakt kaut ko pat aptuveni līdzīgu šim nav iespējams, jo nemitīgi vai nu gandrīz atlido, vai pārlido pāri vai trāpa – vai artilērija vai kas. Tādēļ ka attīstās jaunās tehnoloģijas, kas nemitīgi vēro un nomet spridzekļus. Un, ja iebrauks kaut kāda tehnika, to jau pa gabalu ļoti labi pamana. Pat ja zaļā maskēšanās krāsā – tik un tā redzēs un iznīcinās. Nevaram riskēt ar cilvēkiem, lai tur raktu. Tādēļ nācās rakt te, kur ir daudzmaz mierīgi,” pastāstīja karavīrs. “Kaut gan arī te pastāvīgi lido, bet visu laiku ir maksimāli jāklausās, maksimāli jāuzmanās. Jo lido visu laiku.”
Maskavas patriarhāts te iznīcinājis ukraiņu baznīcu, viņš pastāstīja: “Absolūti skaidrs pierādījums tam, ka nav nekā svēta. Tur izpostīts viss, kas attiecas uz kultūru un reliģiju.”
Savukārt Ukrainas karavīrs Tarass norādīja, ka mūzika ir universāla lieta, kas vieno cilvēkus: “Īpaši kara apstākļos, kādus mēs šobrīd pārdzīvojam. Mūsu puiši, ieroču brāļi, ir pakļauti īpašam stresam. Es to sajutu jau pirmajās dienās, kad viss sākās..”
Tarasam par karu runāt ir grūti. Viņš ilgojas pēc meitas, kura tagad dzīvo Vācijā.
“Es viņu sen neesmu redzējis, es ar viņu sazinos. Mēs visu laiku runājam savā starpā, un viņa uztraucas par mani. Kādu dienu es viņu redzēšu. Kādu dienu ieraudzīšu,” sacīja Tarass, piebilstot, ka šāds traģisks liktenis piemeklējis ikvienu, kurš cīnās un aizstāvas pret iebrucējiem. “Nav neviena cilvēka, kam karš nenodarītu kaitējumu.”
Foto: Odita Krenberga / Latvijas Televīzija
Dmitro Ivanovs agrāk bija mūzikas pasniedzējs un vokālists. Ieguvis balvas starptautiskos un Ukrainas estrādes konkursos. Uz fronti viņu ilgi atteikušies ņemt redzes problēmu dēļ. Tomēr viņš panācis savu.
“Mana sirds mani aicināja šeit, jo es jutu, ka, lai gan mēs palīdzam tur, civilajā pasaulē, kur es biju brīvprātīgais, kur sniedzām labdarības koncertus, rīkojām pasākumus armijas atbalstam, sirds man teica, ka man ir jābūt te pie puišiem, jānes pozitīvs vēstījums, jāmēģina izskaidrot, ka mēs esam viņiem līdzās. Ka mēs visi esam kopā. Ar “mēs” es domāju ukraiņu tautu. Mēs esam mākslinieki, gleznotāji, traktoristi, šoferi un profesionāli militāristi. Mēs visi esam vajadzīgi šajā grūtajā laikā mūsu valstī,” sacīja Dmitro.
Palīdzēt sev un citiem karavīriem ar muzicēšanu frontē bijis karavīra Oleksandra Kobilecka ierosinājums.
“Jo kas ir karš? Karš ir pelēks, tumšs, auksts. Tā ir karā. Un tādā režīmā ir smagi. Es sapratu, ka aiz manis ir ģimene un tā tālāk. Es to visu sapratu. Un es negribēju, ka pēc kara viņiem būšu kā tāds smags akmens. Es gribēju palikt cilvēks,” skaidroja Oleksandrs. “Man labākais rādītājs ir, kad sanākam kopā un pārējie puiši sāk dziedāt līdz – tas ir mans mērķis. Tas ir rādītājs. Jo tas nozīmē, ka neatkarīgi no tā, cik brutāli viņi ir dzīvē, jo tieši tādi viņi tagad ir karā, savā dvēselē viņi ir labi, viņi ir cilvēki. Mans mērķis ir glābt dvēseles. Glābt dvēseles. Tas izdodas vai neizdodas – laiks rādīs.”
