Maizes un konditorejas izstrādājumu uzņēmums “Liepkalni” jaunas ražotnes izveidē investē ap pieciem miljoniem eiro, tostarp pusotrs miljons ir Eiropas Lauksaimniecības fonda līdzfinansējums. Jaunā ražotne top Valmierā, kur būvniecība sākta jau pērn rudenī un to pabeigt plānots gada beigās, un tad daļu darbu ceptuvē varēs arī automatizēt.
Uzņēmuma vadītājs Dagnis Čākurs norādīja, ka jaunās ražotnes maksimālā jauda būs piecas reizes lielāka, nekā maiznīca kopumā saražo šobrīd (180 tonnas maizes mēnesī).
“Mēs visu laiku tā kā taupījām, taupījām, lai varētu kaut ko iekrāt. Jā, mērķtiecīgi. To es sapratu, ka tas sapnis, mērķis – vēl šo izdarīt, jo esošā vieta vairs neatbilst mūsdienu prasībām. Baltās maizes un kviešu miltu mīklas, tās jau iet pa līniju, tas ir vienkāršāk, bet tieši rudzu miltu maizēm mīkla ir specifiskāka. Tagad mums ir tā – katru to kukulīti, to gabaliņu mēs ņemam no katla, tad liekam uz svariem, pieci cilvēki sastājas ap galdu un tad viņi formē. Tad atkal liek uz tādām lentēm un krāsnī tā iekraušana – arī cilvēki divatā ceļ un tā ievelk, un tad ar lāpstu atkal visu ņem ārā. Tagad jau mēs skatāmies uz tādām iekārtām, kur samazināt roku darbu un kur vairāk automatizēt, protams, saglabājot maizes ražošanu pēc latviskajām tradīcijām un veicot ieraugus un plaucējumus. Jaunajā ēkā tas būs vairāk iespējams, jo tur būs atbilstošs griestu augstums un arī pārējais,” teica Čākurs.
Viņš norādīja: ja ražotni atvērtu jau šobrīd, tad maizi varētu saražot arī lētāk, bet to, kāda tieši ekonomiskā situācija būs vēl pēc gada, patlaban nevar prognozēt. Tāpat viņš secināja, ka kopumā pieprasījums pēc dažāda veida maizes šobrīd ir stabils, bet tradicionālo rudzu maizi pieprasa salīdzinoši mazāk.
“Liepkalni” strādā pie jaunu produktu radīšanas un līdz ar ražošanas jaudas palielināšanu plāno pakāpeniski attīstīt arī eksportu.
“Nav jau tik viegli tajā eksporta tirgū iekļauties vai ielauzties, jo mums jau tagad bija tā, ka ražošanas kapacitāte pat neatļāva saražot ļoti, ļoti daudz, lai mēs lielu apjomu eksportētu. Divas maiņas mums strādā Valmierā un, ja mums tagad būtu kaut kur liels apjoms plānots, mēs pat nespētu to saražot, tā ka mēs arī tik aktīvi nestrādājām uz tādu nopietnu eksporta tirgu, izņemot Igauniju, kura mums ir mīļa jau no seniem laikiem, un tā ir tepat blakus, un tur mēs no 2009. gada jau aktīvāk strādājām, bet, runājot par to piecas reizes lielāku jaudu, – tas ir tas, ko mēs varētu, bet, cik mēs darīsim, to jau parādīs laiks,” teica uzņēmuma vadītājs.
Lai arī uzņēmumam izdevies iekrāt un investēt attīstībā, Čākurs atzina, ka izaicinājumus rada nemitīgi mainīgās energoresursu, darbaspēka vai izejvielu izmaksas.
Maiznieku biedrības vadītājs Kārlis Zemešs sacīja, ka “Liepkalnu” maiznīcā šobrīd ir vienas no lielākajām investīcijām nozarē, bet arī citi mazāki uzņēmumi pastāvīgi veic tādas nelielas aktivitātes kā iekārtu nomaiņa. Vienlaikus pārtikas nozari kopumā viņš sauca par neprognozējamu arī dažādu politisku lēmumu dēļ.
“Mums visapkārt ir katru dienu jauna informācija, kas globāli ietekmē daudzus procesus, tie nav tikai klimatiskie, tie šobrīd ir arī politiskie.
Protams, ir jauni izaicinājumi pa brīdim, jo izmaksas palielinās, ņemot vērā, teiksim, valdības budžeta veidošanu un dažādu nodevu, nodokļu palielinājumu, tie arī ietekmē, piemēram, kā akcīzes nodoklis dabasgāzei pārstrādei, kas iepriekš nebija, tagad ir. Tāpat arī degvielas akcīze, energoresursu cenu kāpums, plus tam visam vēl minimālā darba alga. Un nākošais vēl ir dažādas aktivitātes no ministriju puses par pārtikas cenu samazināšanu, kas nav īsti izprotams, kā tas darbosies, jo es saprotu, ka patērētājam vienmēr gribas, lai pārtika būtu lētāka, bet ir daudz un dažādi šie tirgus nosacījumi – mēs kā ražotājs tai brīdī esam pārdevēji un mazumtirgotājs ir pircējs, un tur mums ir dažādi šie sadarbības nosacījumi,” skaidroja Zemešs.
Biedrībā arī norādīja, ka maizes produkcijas eksports Latvijā kopumā šobrīd būtiski neaug un uzņēmumi pārsvarā darbojas vietējā tirgū. Viens no lielākajiem eksportējošiem maizniekiem ir “Cannelle Bakery”. Pamata produkcija uzņēmumam ir konditoreja, bet ārpus Latvijas tirgo arī rudzu maizi. Uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Bruno Ansons stāstīja, ka visvairāk maizes produkciju eksportē uz Vāciju, Itāliju, Lielbritāniju, Izraēlu, kā arī uz Japānu un Austrāliju.
“Mums no sešu miljonu apgrozījuma eksports ir vairāk nekā 50%, un no kuriem maize ir gandrīz 40% no eksporta.
Skaidrs, ka rudzu maize ir tomēr nacionāls produkts ar savu vērtību un savu vēsturi. Un tas, ka varbūt īsti mēs to paši nenovērtējam, tā varbūt ir sliktā ziņa tajā visā, ka viņu vajadzētu arī šeit popularizēt, bet, ja runā par to eksportu, tad nav baigais noslēpums, ka šis ir tāds produkts, kas ir, nu, negribas to vārdu minēt, bet kaut kādā mērā saistīts ar postpadomju telpu, jo ļoti daudz imigrantu ir pa visu pasauli, kas zina šo produktu. Tas ir faktiski iemesls, kāpēc tur ir stabils noiets. Varbūt neteiktu, ka tur var ļoti izplesties vai ka tur būtu ļoti liels potenciāls, bet tomēr cilvēku skaits ir lielāks ārpus Latvijas, kas šo produktu pazīst, kas viņu novērtē un ēd,” klāstīja Ansons.
“Cannelle Bakery” patlaban eksportē lielākoties saldētu maizi un tās izstrādājumus kopumā uz 17 valstīm. Uzņēmums darbu ārvalstu tirgos plāno arvien vēl attīstīt.
