Grāmatas nosaukums “Kamolkoks. Apcere par ceļiem uz latviskumu” radies no tā, ka pētījumā savijušies vairāki kamoli: folklora, literatūra, vēsture un latviešu tautas vērtības. Kamoli ir arī katra novada mantojums, savukārt koka daudzie zari veido latviešu tautu.
“Atsevišķas tēmas no šīs apceres man veidojās jau, var teikt, gadu gaitā, bet karš Ukrainā parādīja virzienu izpētīt to, kas mēs, latvieši, esam bijuši un kas mēs esam – lupatas vai lauvas?” par monogrāfiju stāsta profesore Kursīte.
Pētniece secinājusi, ka dažādos laikmetos “lupatu” un “lauvu” proporcija latviešu tautā bijusi atšķirīga. Bijuši laiki, kad lupatu bijis tik daudz, ka tas jau apdraudējis tautas esību.
Piemēram, par daudz šādu cilvēku mūsu vidū bijis padomju gados. Grāmatā pētītas tādas latviešu personības kā literāti Andrejs Upīts un Mirdza Ķempe, kuri sadarbojās ar padomju varu. Vienlaikus Upīts bija izglābis no nāves soda Vilhelmu Purvīti, bet Ķempe vērsās pret Staburaga appludināšanu. Kursīte norādīja: daudzos ir gan vājums, gan spēks, tāpēc vienā kategorijā ļaudis bieži vien grūti ielikt.
Tomēr arī okupācijas laikā starp latviešiem bija lauvas, piemēram, Bruno Javoišs, kurš radio tornī uzvilka brīvās Latvijas karogu.
Tiesa, ja lauvu ir pārāk daudz vai arī tas kļūst nevaldāmas, tas tautai nenāk par labu.
“Bet ir bijuši laiki, kad mēs esam bijuši lauvas un gandrīz vai vienotā dūrē. Bet ar lauvām ir… Kādas briesmas bijušas? Ka lauvas grūti apturēt un var aiziet šķērsām tā lieta. Tāpēc man 1905. gads bija svarīgs. 1905. gadā labi sākās un slikti beidzās. Slikti beidzās abām pusēm – gan tiem, pret kuriem nostājās latvieši, gan pašiem latviešiem,” skaidroja LU profesore.
Revolucionārā aizrautībā latvieši sākuši dedzināt arī īpašumus, kas piederēja muižniekiem, kuri nebija vērsušies pret latvietību un latviešu ekonomisko izaugsmi, piemēram, cieta Kazdangas Manteifeļi. Arī lauvām jāsaprot, ka nevajag mēģināt pārmācīt visu pasauli, jo tad pasaule pārmācīs pašu, piebilda Kursīte.
Vēl viens latviešu lauvu laiks bija 1. pasaules karā.
“Cīnās kā lauvas, raksta kā lauvas. Nu ne velti tik daudz var teikt, ka gan Akurāters, gan Skalbe savus spilgtākos darbus [rada] tieši šai laika posmā, sākot no Pirmā pasaules kara, un kā aiziet līdz Latvijas neatkarības idejai,” teica Kursīte.
Tieši strēlnieku lauvas spēks palīdzējis Latvijai 20 gados daudz sasniegt ekonomikā, mākslā un izglītībā.
Mūsdienu Latvijā pētniece saskata gan lauvas, gan lupatas, gan tos, kuriem ir abu iezīmes.
Kopumā sabiedrību, pamatojoties uz savu pētījumu, Kursīte dala trīs nozīmīgās daļās. Vieni ir spēcīgie jeb sliekšņa cilvēki, kas nebaidās saglabāt savu patību pat nāves draudos un nenoklusē savus ideālus. Otrie ir tie, kuri sevī glabā ideālus un par tiem cīnīsies, ja nebūs tiešu nāves draudu. Trešie ir klusētāji, kuri gatavi godīgi strādāt valsts vai novada labā, bet no cīņas izvairās.
Atsevišķa nodaļa grāmatā ir arī par Lāčplēsi kā fiziskā spēka simbolu.
Kā vienu no latviešu vērtībām Kursīte izcēla kultūrvēsturiskos novadus. Ja tie ir stipri, tāda būs arī Latvija. Cita starpā pētniece secinājusi, ka Latgalei latviskumu izdevies saglabāt, pateicoties katoļu ticībai, kas šajā reģionā cieši savijusies ar folkloru un citām tautas garamantām. Katra novada ļaudis ir nedaudz atšķirīgi savā mentalitātē, bet tieši šī dažādība ir mūsu spēks, teica Kursīte.
Viņa minēja vēl vienu vērtību: “Kuršu ķoniņi, kas ir sarežģītajos vēstures līkločos atraduši iespēju, kā paturēt taisnu muguru. Saprotot 14., 15. gadsimtā, ka fiziski Vācu ordeni nevar uzvarēt, viņi īsā brīdī noslēdza līgumus. Viņi bija vienīgie, kas nebija dzimtcilvēki.”
No kuršu ķoniņiem var mācīties, kā, esot diplomātiem, tomēr saglabāt taisnu muguru.
Būtiska loma bijusi arī Tērbatas Universitātei, kur mācījās tautas gaišākie prāti un kur radās tautas pašapziņas dzirksts.
Šā brīža ģeopolitisko situāciju pētniece sauc par haosu, bet arī šādus laikus tautām palīdz pārdzīvot vērtības.
“Tautas un valsts, kura iestājas, respektīvi – pilsoņi iestājas par savām vērtībām, garīgajām un cita veida vērtībām, tikai tie var mēģināt noturēties milzīgā pasaules vētrā.”
Kursīte piebilda, ka arī Latvijas vēsture rāda, ka pieturēšanās pie kultūras un garīgām vērtībām mūsu tautai bijusi izšķiroša.
