ĪSUMĀ:
Toni nosaka krievvalodīgie vēlētāji
Februāra beigās Daugavpilī blakus autoostai Latvijas Radio no daugavpiliešiem centās uzzināt, par ko viņi balsos jūnijā gaidāmajās vēlēšanās. Tomēr vairums uzrunāto steidzās savās ikdienas gaitās un nevēlējās sniegt atbildi.
2021. gadā notikušajās vēlēšanās Daugavpilī, tāpat kā daudzviet Latvijā, bija ļoti zema vēlētāju aktivitāte. Uz iecirkņiem aizgāja tikai 30% balsstiesīgo. Vēl pirms tam, 2017. gadā, piedalījās teju puse.
Pilsētas gada pārskatā iekļautā tautību statistika rāda, ka krievi ir 47% iedzīvotāju, bet latvieši – piektā daļa. Pēc tam seko poļi, kas ir trešā lielākā kopiena jeb vidēji katrs desmitais iedzīvotājs.
Iepriekšējās pašvaldības vēlēšanās Daugavpilī uzvarēja partija “Saskaņa”. Politiķi, žurnālisti un eksperti, ar ko Latvijas Radio aprunājās par vēlēšanām Daugavpilī, tagad labākos rezultātus paredz Andreja Elksniņa izveidotajai partijai “Sarauj Latgale!”. Tomēr ne visiem Elksniņš patīk.
Piemēram, Daugavpils iedzīvotājs Jurģis pauda: “Pateikšu godīgi, es baigi neiesaistos politikā, bet man ir plāns pārlasīt visu, kas ir. Noteikti ne par “Saskaņu”. Esmu ļoti pret Elksniņu, nepiekrītu viņa lēmumiem, piemēram, kad skolas savienoja – latviešu ar krievu savienoja. Pirms apvienošanas reāli izspiedām no Elksniņa interviju, diskusiju. Teica – paliks skolas vārds, paliks tradīcijas. Ne skolas vārds palika – tagad Valstspilsētas vidusskola, ne tradīcijas. Tādā ziņā ļoti bēdīgi, tādēļ esmu pret Elksniņu kopumā.”
Neatkarīgā Daugavpils medija “Chayka.lv” žurnāliste Anna Luīze Ruskule sacīja: “Šie pieci gadi ļāvuši paraudzīties uz Daugavpili nedaudz no malas. Varbūt tas mani mudināja arī atgriezties Daugavpilī. Nevis stāstīt par tās problēmām, bet parādīt realitāti tiem, kas varbūt to neredz. Kaut vai tāds vienkāršs piemērs – nu, kaut vai Ukrainas karogs pie pilsētas domes, kas parādās reizi gadā un tiek noņemts vai nu tajā pašā vakarā, 24. februārī, vai nākamajā rītā. Tā realitāte ir tāda, ka mēs dzīvojam tā kā valsts valstī. Lai cik to negribētos apzināties, bet, ja tu aizbrauc tālāk no Daugavpils, tu redzi… redz, kur mēs arī redzam Augšdaugavas novada domi, plīvo Ukrainas karogs, bet pie [Daugavpils] domes tas neplīvo.”
Pie Daugavpils domes izkārti Latvijas, Eiropas Savienības un pilsētas karogi. Ukrainas karoga nav. Foto: Andrejs Vasks/Latvijas Radio
Mediju redakcionālā neatkarība un brīvi izvēlēti temati Daugavpilī ne visiem patīk
Portāls “Chayka.lv” ir viens no retajiem medijiem, kam nav līguma ar domi par pašvaldību notikumu atspoguļošanu. Ruskule to minēja kā svarīgu kritēriju, vai mediju var uzskatīt par objektīvu.
“Tā apziņa, ka nesaņem naudu no pašvaldības, ir ļoti patīkama. Jo tad nav jāpublicē pašvaldībai patīkamas ziņas un vari runāt par problēmām. Tu vari runāt par atbalstu Ukrainai, tu vari runāt, cik briesmīgi ir Baltkrievijā, jo tas ir tiešām svarīgi,” sacīja Ruskule.
Tāda redakcionālā neatkarība un temati Daugavpilī ne visiem patīk.
Žurnāliste pauda: “Tajā pašā laikā mēs saskaramies ar negatīvu noskaņu no iedzīvotājiem, kas ir Krieviju atbalstoši, propagandas vidē dzīvojoši. Dažkārt arī Elksniņu atbalstoši. Tādā ziņā, ja mēs kaut ko runājam pret Elksniņu, tad troļļi, boti, parastie iedzīvotāji – visi uzbrūk. Tad tu saproti, ka tu dari labu darbu. Tad tu saproti, ka tas ir aizgājis līdz tiem, ko tu arī gribi sasniegt.”
Lai gan žurnāliste neko sliktu par informācijas saņemšanu no pašvaldības nesaka, tomēr varot just, ka asi, konfrontējoši jautājumi politiķiem nepatīk.
“Piemēram, tas pats Ukrainas karoga jautājums. Kāpēc domes vadība neierodas uz Ukrainas atbalsta pasākumiem, kas šķistu arī normāla lieta? Tu saņem tādu pliekanu atbildi, tu neko nesaņem. Kad ir jautājumi, kas ir pašvaldības vadītāja interesēs, tad ir burtiski sagatavotas lapas ar tekstu. Bet, nu, mūsu uzdevums nav uzdot komplimentārus jautājumus,” stāstīja žurnāliste.
Runājot par lielo krievvalodīgo īpatsvaru pilsētā, Ruskule atzina – var just pozitīvas pārmaiņas: “Pēdējos gados, divos, trīs, latviešu valodu dzird arvien vairāk. Tas ir pozitīvi. Es nezinu, vai viņi ir iebraukuši, vai arī viņi izvēlas vairāk komunicēt latviešu valodā.”
Daugavpils Dubrovina parks, kur atrodas arī piemiņas vieta padomju karavīriem ar mūžīgo uguni. Foto: Andrejs Vasks/Latvijas Radio
Liela nozīme ir domes cilvēku saziņai sociālajos medijos, kuros viņi nemudina cilvēkus runāt valsts valodā. Domes priekšsēdētājs Elksniņš visas ziņas publicē gan krieviski, gan latviski.
“Ja mēs skatāmies uz atsevišķu politiķu komunikāciju, nekas no šī netiek veicināts. Arī tie latviešu politiķi, arī Jānis Lāčplēsis, arī viņš veido savus sociālos medijus krievu valodā,” sacīja Ruskule.
Žurnāliste lēsa, ka iedzīvotāji pieprasa sazināties krieviski un politiķi tam pakļaujas. Jautāta, cik daudz no krievvalodīgajiem patērē Krievijas propagandas mediju saturu, viņa sacīja: “Man nebūs statistikas datu, cik varētu patērēt vienu vai otru informatīvo telpu, bet aizvakar es gāju pa vienu no Daugavpils apkaimēm, un burtiski logā tu redzi, ka tas cilvēks skatās “RTR” vai vienu no propagandas kanāliem.”
Pārmaiņas cilvēku domāšanā pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā notiek lēnām, bet Kremļa atbalstītāji piesargās savas patiesās domas atklāt publiski.
Žurnāliste sacīja: “Manuprāt, 9. maijs vienmēr būs tas kritērijs, pēc kā saprast, kāda ir Kremļa ietekme Daugavpilī. Atskatoties uz pagājušā gada 9. maiju, mēs gājām un jautājām cilvēkiem, ko tad viņi domā par [Krievijas diktatoru Vladimiru] Putinu un par to, kas notiek Ukrainā? Viņiem ir svarīgi šo 9. maiju pieminēt kā uzvaras dienu. Bet tajā pašā laikā nāk tā realitātes apziņa, ka to, ko cieš tagad Ukraina, viņi negribētu Daugavpilī. Protams, tas neatspoguļo visu ainu, un es domāju, ka tie cilvēki, kas pauž atbalstu Putinam un atbalsta karu – viņi nerunās.”
Pēc Ruskules teiktā, saistībā ar sabiedrības uzticību informācijas avotiem Daugavpilī ir kāda īpatnība.
“Daugavpilī tā lielākā problēma ir, ka vietējie īsti neuzticas gan vietējiem, gan nacionāla līmeņa medijiem, bet uzticas vietvarai – pilsētas mēram, vicemēram, jo viņi ir klātesoši, viņi ir šeit pat, nevis kaut kur Rīgā,” ar saviem novērojumiem dalījās žurnāliste.
Pašreizējais mērs aktīvs sociālajos tīklos, pārmetošs valdībai, nepārliecinošs Ukrainas kara jautājumā
Pirms trīsarpus gadiem 15 Daugavpils domes deputātus ievēlēja no “Saskaņas”, “Mūsu partijas”, Latgales partijas, Daugavpils novada partijas un Latvijas Krievu savienības.
Tagad viss ir citādi. Lielākā daļa deputātu ir mainījuši partijas. Vadošā mēra partija ir “Sarauj, Latgale!”. Tajā ir bijušie “Saskaņas” un “Mūsu partijas” deputāti. “Saskaņa” domē vairs nav pārstāvēta.
Ja termiņa sākumā mērs Elksniņš vairākumu nodrošināja ar Latvijas Krievu savienības deputāta Alekseja Vasiļjeva atbalstu, tad tagad viņam jau ir vairākums ar vismaz 8 balsīm.
Opozīcijā ir tikai divi deputāti no Daugavpils novada partijas. Nesen pievienojies arī Jānis Lāčplēsis – ilgu laiku ar domes svētību viņš ieņēma amatu Speciālās ekonomiskās zonas padomē, bet Elksniņš panāca, ka Lāčplēsis no tās aiziet.
Elksniņš neskopojas ar amatiem domē un pašvaldības kapitālsabiedrībās un šādi ir panācis sev stabilu atbalstu starp tiem deputātiem, kas, iespējams, varētu sākt veidot aktīvu opozīciju.
Bijušais saskaņietis Elksniņš ir aktīvs sociālo tīklu platformās. “TikTok” viņam ir vairāk nekā 22 000 sekotāju, “Facebook” – 38 000. Tajos teju katru dienu parādās kāds video, kuros slavē pašvaldības darbu. Video ir krievu un latviešu valodā.
Tāpat publikācijās var atrast, ka Otro pasaules karu viņš dēvē par Lielo Tēvijas karu; uzvaru pār nacismu svin kā 8. maijā, tā arī 9. maijā; ka izmanto Putina režīma atbalstītāju simbolus – nosaukumu “Nakts hokeja līga”, un arī pankūku cepšanas pasākumā ap aģitācijas telti grozījās animatoru baltais lācis. Tāds pats simbols ir Krievijas valdošajai partijai “Vienotā Krievija”.
Taču daudzajās bildēs un video Elksniņa sociālo mediju kontos grūti atrast kaut vienu Ukrainas karogu. Krievijas pilna apmēra iebrukuma Ukrainā gadadienā, 24. februārī, nebija neviena ieraksta – ne šajā, ne pagājušajā gadā.
Elksniņš jau pašā kara sākumā iekūlās nepatikšanās, sakot, ka Krima ir Krievijas sastāvā. Vēlāk viņš izlocījās ar juridiskiem terminiem de jure un de facto.
Latvijas Radio Elksniņam jautāja, kāpēc, viņaprāt, viņam arvien šo jautājumu uzdod. Viņš sacīja: “Daugavpils pašvaldībā jautājums par Krimas piederību pēdējos četros gados nav skatīts domes sēdē, un tas nav arī domes uzdevums. Tā ir viena lieta. Otra lieta – publiski – mums kā pašvaldībām ir saistoša ārlietu ministra pozīcija. Punkts.”
Elksniņa publiski teiktais par attiecībām ar valdību balstās apgalvojumā, ka tai Latgale nerūp, tā esot prioritāte tikai vārdos. Vienlaikus viņš lepojas, ka viņam izdevies “izcīnīt” naudu, piemēram, industriālā parka būvniecībai un Vienības tilta rekonstrukcijai, kā arī iesaistīt valdību Daugavpils slimnīcas finansēšanā.
Valdība ir laba tikai tad, ja dod naudu. Elksniņš pauda: “Nu, kas viņiem pateikt paldies par austrumu pierobežas programmu, kuras nav? Paldies pateikt, vai nē? Nu? Kā man jāpozicionējas šajā gadījumā? Būtu jāpaklusē?”
Elksniņš pārmetis valdībai, ka tā nedod pietiekami daudz naudas siltumtrašu rekonstrukcijai un ūdensvada un kanalizācijas būvēšanai.
“Iedzīvotāju pirktspēja ir zema. Mēs nevaram atļauties celt tarifus. Jā, es varētu atļauties uztaisīt ūdensvadu un kanalizāciju, bet būtu jāceļ tarifs,” sacīja Elksniņš.
Jāpiebilst – lai būtu lielākas izredzes saglabāt varu, zemi tarifi siltumam, ūdenim un transportam ir ikvienas pašvaldības politiskās varas mērķis. Elksniņš ir pārliecināts, ka viņam izdodas labi saimniekot. Viņš nesaskata nekā nosodāma, ka savas politikas atbalstītājiem no citām partijām ir nodrošinājis amatus domes struktūrās.
“Mēs četru gadu laikā nepiedzīvojām nevienu demisijas pieprasījumu ne priekšsēdētājiem, ne vietniekiem. Mums nebija nevienas ārkārtas domes sēdes – deputātu diskusijas ir tikai un vienīgi, kad mēs pieņemam pašvaldības budžetu. (..) Sabiedriskie mediji arī tiek finansēti no valsts budžeta. Un Sabiedrisko mediju retorika arī ir atkarīga, atvainojos, no tā pasūtījuma vienā vai otrā brīdī,” sacīja Elksniņš.
Jāatzīmē, ka sabiedriskie mediji ir redakcionāli neatkarīgi un nepakļaujas valsts varas vai politisko partiju ietekmei.
Centieni raisīt neuzticību neatkarīgiem medijiem, to noniecināšana ir viens no nedemokrātisku, autoritāru politiķu instrumentiem. To tagad redzami izmanto arī ASV prezidenta Donalda Trampa atdarinātāji.
“Daugavpils stratēģija ir gaužām vienkārša – mana stratēģija. Tie kolēģi, kas vēlas darboties, viņi darbojas,” skaidroja Elksniņš.
Dienā, kad Baltijas valstis atslēdzās no Krievijas un Baltkrievijas elektrotīkla jeb tā dēvētās BRELL sistēmas, Daugavpils izslēdza luksoforus. Tas atbilda sociālajos tīklos izplatītajiem Kremlim parocīgajiem, paniku raisošajiem naratīviem, ka valsti sagaida enerģētikas krīze.
Jautāts par šo situāciju, Elksniņš atbildēja: “Vienas mikroshēmas izmaksa uz luksoforu ir 19 tūkstoši eiro. Mēs neriskēsim. Mums nav tādas naudas. Lēmums tika pieņemts tikai un vienīgi saimniecības interesēs, lai nenoriskētu.”
Latvijas Radio Elksniņam arī jautāja, vai un cik Kremlim lojālu cilvēku ir Daugavpilī. Viņš sacīja: “Es atbildēšu uz šo jautājumu ļoti vienkārši. Ir duraki, bet ar viņiem tu nepadarīsi neko. Bet duraki ir visās nācijās. Tas nav jautājums par Daugavpili vai kaut ko citu. Šādu procentuāli noskaņotu nebūt nav vairāk kā Purvciemā, Pļavniekos vai, piemēram, Karostā. Tāpēc es domāju, ka Daugavpilī absolūti lielākā daļa ir patriotiski noskaņoti, absolūti viņu vienīgās mājas ir Latvija.”
Pēc nākamajām vēlēšanām pašvaldību vadītājiem būs jāsaņem pielaide valsts noslēpumam
Pēc nākamajām vēlēšanām pašvaldību vadītājiem un viņu vietniekiem būs jāsaņem pielaide valsts noslēpumam. Līdz šim tādas prasības nebija. 2012. gadā specdienesti tolaik Saeimas deputātam Elksniņam atteica pielaidi.
“Ir absolūti pamainījusies likumdošana šajā jautājumā attiecībā uz pielaides piešķiršanu. Toreiz bija stāsts par pielaidi, ko piešķir Satversmes aizsardzības birojs, augstākā līmeņa pielaidēm. Šobrīd – kā jau ir kārtība, kādā izsniedz, šobrīd ir zemāka līmeņa pielaides pašvaldību vadītājiem nepieciešamas. Tā ir viena lieta. Otra lieta –
mēs piedalāmies kā pašvaldību vadītāji Valsts prezidenta organizētajās aizsardzības komisijas sēdēs, un mums jau šobrīd ir pieejami materiāli no entajām sadaļām attiecībā uz civilās aizsardzības plāniem. Pašvaldību vadītāji jau šobrīd rīkojas ar ierobežotas pieejamības informāciju. Tāpēc varbūtība, ka kādam no pašvaldību vadītājiem varētu nebūt pielaide, es absolūti to izslēdzu,” atzīmēja Elksniņš.
Drošības dienesti nesniedz informāciju, kam pielaidi dos un kam ne. Taču Latvijas Radio centās noskaidrot, vai ir bijuši gadījumi, kad pēc negatīvas atbildes seko pozitīva.
Valsts drošības dienests (VDD) norādīja: “Saskaņā ar likuma “Par valsts noslēpumu” 13.1 pantu, personai, kurai speciālā atļauja pieejai valsts noslēpumam ir atteikta, ir tiesības atkārtoti pretendēt uz speciālās atļaujas saņemšanu pēc pieciem gadiem. Šādos gadījumos katrs gadījums vērtējams individuāli un padziļināti, lai izlemtu, vai personas apstākļi ir mainījušies un personai speciālā atļauja izsniedzama. Dienesta līdzšinējā pieredzē ir bijuši daži gadījumi, kad personas šādu interesi ir izrādījušas, taču šajos gadījumos pārbaude netika noslēgta, jo personas neturpināja darbu amatā, kur nepieciešama speciālā atļauja.”
Uz krievvalodīgā elektorāta atbalstu Daugavpilī vēlēšanās pretendē vairāki spēlētāji
Uz krievvalodīgo elektorātu Daugavpilī pretendē arī partija “Daugavpils – mana pils”. Tās līdere ir Olga Petkeviča. Viņa ieguva atpazīstamību laikā, kad aizstāvēja tos pilsētā dzīvojošos Krievijas pilsoņus, kas nespēja izpildīt likuma prasību par valsts valodas prasmēm.
“Mūsu mērs ir slavens ar to, ka viņš tur komunicē “Facebook” ar visām tur māmiņām un vecmāmiņām. Bet nu pilsēta jau nav tīra politika,” sacīja Petkeviča.
Petkeviča Eiropas Parlamenta vēlēšanās startēja no “Saskaņas” saraksta, parlamentā neiekļuva, taču palika otrā aiz Nila Ušakova. Ar Elksniņu un citiem bijušajiem partijas biedriem viņa neiet kopā, jo grib būt patstāvīga.
Vai viņas politisko spēku var saukt par prokrievisku? “Pašvaldības līmenī nav tādas lielas politikas, ka būtu jādalās tur krieviski, prokrieviski, prolatviski, proukrainiski, vēl kaut kā. Te ir runa par ielām, par sabiedrisko transportu,” viņa pauda.
Viņa neatbalsta skaļu un atklātu atbalstu Ukrainai.
“Mana nostāja par Ukrainu ir līdzīga vairākuma daugavpiliešu nostājai – jā, mēs nesaprotam tos gājienus. Bet, kad cilvēkiem ir bēda, visi gatavi palīdzēt ar reāliem darbiem, nevis ar gājieniem, dziesmām un kaut ko tur – bļaušanu kaut kādos mikrofonos. Nu, vot, tā mums ir,” sacīja Petkeviča.
Divi citi partijas “Daugavpils – mana pils” redzamākie cilvēki vēlēšanās būs esošie domes deputāti – bijušais saskaņietis Mihails Lavrenovs un Aleksejs Vasiļjevs, kas ievēlēts no Latvijas Krievu savienības.
Daugavpils novada partiju domē pārstāv divi deputāti. Pēteris Dzalbe reiz ir bijis vicemērs, tagad viņš strādā kaimiņu Augšdaugavas novada pašvaldībā par izpilddirektoru. Viņam pieder vietējā avīze “Miljons”.
“Latviskās auditorijas sadaļa Daugavpilī aug, tāpēc arī es pieņēmu lēmumu, ka nevar turpināt tikai krievu valodā, jo lasītāji prasīja, ka mēs gribam gan latvisko, gan polisko,” stāstīja Dzalbe.
Dzalbe ir Latvijas Poļu savienības vadītājs un cer uz poļu atbalstu vēlēšanās. Pilsētā viņu ir 14%. Kā opozīcijas pārstāvis viņš kritizēja esošo vadību par sliktu saimniekošanu, amatu dalīšanu savējiem un pārāk mazām algām zemāk atalgoto amatu pašvaldības darbiniekiem.
“Nav viss tik skaisti iekšā, nav viss tik labi ar pašvaldības attīstību, nav viss tik labi ar budžetu, bet sev skaistu šiltīti uzkarinām, lai visi redz, ka spīd un laistās Daugavpils tēls “TikTok”,” pauda Dzalbe.
Dzalbe ir pārliecināts, ka partija “Daugavpils – mana pils” ir Elksniņa “Sarauj, Latgale!” satelīts, kas pēc vēlēšanām nodrošinās vairākumu deputātu vietu. Viņš uzskata, ka arī Lāčplēsis varētu būt koalīcijā.
Dzalbe sacīja: “Skatoties uz šī brīža satelītpartijām un šī brīža priekšvēlēšanu vienošanām, skaidri redzams, ka viņš iet vismaz ar trīs saviem satelītiem, kas viņam palīdzēs nākamajā sasaukumā pie noteikta iznākuma kļūt par domes priekšsēdētāju. Atdalīta ir tā sadaļa, kas ir vairāk krieviska, un tur ir ielikta Olga Petkeviča ar Mihailu Lavrenovu un ar Alekseju Vasiļjevu. Tad ir “Latvijas attīstībai”, un varētu būt pie noteikta scenārija arī “Latvija pirmajā vietā”, kas varētu atbalstīt Elksniņu kā domes priekšsēdētāju.”
Lāčplēsis no Latgales partijas ir Daugavpils politiķis ar lielu stāžu – jau 20 gadus. Bijis domes priekšsēdētājs. Rudenī par kopīgu startu vēlēšanās Latgales partija vienojās ar “Jauno Vienotību”. Tagad situācija ir mainījusies un Lāčplēša partija startēs kopā ar Saeimas deputāta Aināra Šlesera “Latvija pirmajā vietā”.
“Katrā pašvaldībā jau saraksti tiek veidoti dažādi, un savā laikā, kad “Vienotība” pieņēma lēmumu, ka viņi iet kopā ar “Latvijas attīstībai” un ar mums ne, tad Latgales partija izvēlējās citu partneri,” pastāstīja Lāčplēsis.
Jāpiebilst, ka “Jaunās Vienotības” ģenerālsekretāre Signe Jantone apgalvoja, ka lēmumu saraut saites pieņēmis Lāčplēsis.
Savukārt pats Lāčplēsis stāstīja, ka “Latvija pirmajā vietā” ir populāra Daugavpilī – Eiropas Parlamenta vēlēšanās tai bija otrs labākais rezultāts.
Jautāts, ko viņš darīs citādāk, ja viņu ievēlēs, Lāčplēsis sāka ar pašreizējās varas kritiku: “Nebija jau nevienu gadu tas budžets tik saspringts, ka būtu jāatņem bezmaksas ēdināšana skolās vai tiem pašiem pensionāriem bezmaksas braukšana sabiedriskajā transportā.”
Konkurenti apšaubījuši, vai Lāčplēsi var uzskatīt par īstu opozicionāru domes vadībai, jo līdz šim viņš darbojās Latgales speciālās ekonomiskās zonas jeb SEZ vadībā. Lāčplēsis pauda: “Atnāk jauna komanda, viņiem ir jauni uzdevumi, lai pastrādā. Mēs tiešām ilgi varbūt pārāk asi nekritizējām – lai pastrādā, lai nesaka, ka mēs viņiem traucējam. Netraucējām. Bet nu vairāk izturēt nevar.”
Kad līdz vēlēšanām atlikuši vien daži mēneši, Elksniņš aicinājis citas pašvaldības Lāčplēsi no darba SEZ atbrīvot, jo esot aizdomas par nepamatotu naudas tērēšanu.
“Viņš mani ne vienu reizi vien mēģināja noņemt no amata, viņam tīri politiski motīvi. (..) Tā ir vienkārši tīra politiskās propagandas lieta,” savu nostāju pauda Lāčplēsis.
Nacionālo partiju izredzes pilsētā nav lielas
Uz vietām Daugavpils domē pretendēs arī Nacionālā apvienība, kuras saraksta līderis būs Staņislava Broka Daugavpils mūzikas vidusskolas direktors Aivars Broks. Viņš plašākai sabiedrībai kļuva zināms īsi pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, kad pie skolas mastā uzvilka Ukrainas karogu, kā dēļ vietējie prokrieviskie aktīvisti sarīkoja protestus.
“Tas bija tāds inspirēts pasākums. Tā aktivitāte bija tāda vienreizēja, jo tie cilvēki, kas ar to nodarbojas, viņi ir aktīvi pārsvarā sociālajos tīklos. Un anonīmi aktīvi. Un iziet un pierādīt kaut kādu savu taisnību, viņi taču neiet. Tas beidzās ar to, ar ko arī beidzās,” stāstīja Broks.
Pie Daugavpils mūzikas vidusskolas Ukrainas karoga izkāršana 2022. gadā izraisīja incidentu ar iedzīvotājiem, kam šāds atbalsts nepatīk. Foto: Andrejs Vasks/Latvijas Radio
Broks, kurš pats ir bijis deputāts no Latgales partijas, uzskata, ka arī pilsētas domei jāuzņemas atbildība, ka nereti uzvirmo spriedze.
“Tā notur to, uzkurina, notur to stāvokli, ka mēs varbūt atgriezīsimies – mums nevajag nojaukt pieminekļus, mums nevajag pārdēvēt ielas, mums nevajag nodzēst mūžīgo uguni. Un tā dome uzkurina to temperatūru, un tie vājie, tie, kas skatās to Putina televīziju, viņi skatās – tiešām mums nevajag to latviešu valodu. Tas ir tā – viss pūst no galvas,” uzskata Broks.
Iepriekšējās pašvaldību vēlēšanas notika vēl pirms Krievijas pilnā iebrukuma Ukrainā, tāpēc toreiz lojalitātes jautājumi vēl nebija tik izšķiroši, uzskata Broks. Tieši pieprasījums pēc skaidras pozīcijas ļauj cerēt, ka cilvēki partiju atbalstīs.
“Tas pieprasījums drusku ir pēc tādas partijas, kas skaidri pasaka, ka mēs esam lojālu pilsoņu kopums, ka mēs zinām, kam pieder Krima; mēs gribam, lai Daugavpils būtu Latvijā, jo šobrīd tā nav Latvijā. Daugavpils ir starp Krieviju, Baltkrieviju, PSRS un Latviju,” savu viedokli pauda Broks.
Daugavpilī apņēmušās startēt arī “Jaunā Vienotība”, “Latvijas attīstībai”, kam šobrīd domē ir viens deputāts, un arī Saeimas deputāta Alekseja Rosļikova “Stabilitātei!”.
Politoloģe Lelde Metla-Rozentāle par šī brīža lielāko pārsteigumu uzskata Lāčplēša pāriešanu pie “Latvija pirmajā vietā”. Viņasprāt, Elksniņš veiksmīgi ekspluatē populāros naratīvus, ka pašvaldība darbojas tikai ar saimnieciskiem jautājumiem un ka “centrālā vara par mums nerūpējas”.
“Mēs Elksniņa kungam nevaram pārmest, ka viņa aktivitātes varētu uzskatīt par pretvalstiskām. Protams, ka tās iekļaujas visos normatīvajos regulējumos. Ir, protams, bijušas diskusijas par pašvaldību sadarbības līgumiem ar Krieviju, bet Elksniņa kungs saka, ka šobrīd tur viss ir apturēts, nekas nav spēkā, bet tajā pašā laikā [pauž]: “Paskatieties uz Trampa kungu – mums ir jābūt pragmatiskiem un jāsaprot, ka kādreiz jau mums atkal saites ar Krieviju būs jāatjauno”,” sacīja politoloģe.
Elksniņš esot arī pārliecināts, ka saņems pielaidi valsts noslēpumam. Metla-Rozentāle vērtēja: “Neizskatās, ka viņš gatavotu vēl kādu sev ļoti pietuvinātu personu, kura tad, ja viņš nesaņem to pielaidi, ka būtu vēl kāds cits, kas varētu pretendēt uz mēra posteni.”
Metla-Rozentāle arī uzskata, ka nacionālā līmeņa partijas par maz uzmanības velta tik nozīmīgai pilsētai, kāda ir Daugavpils: “Tā, no malas raugoties, šķiet, ka nacionālā līmeņa lielās latviskās partijas patiesībā neizmanto šo iespēju kaut ko mainīt Daugavpilī. Jo mēs neredzam tādu intensīvu cīņu.”
Piemēram, nacionālās latviski orientētās partijas varētu veidot vienotu sarakstu, lai koncentrētu latvisko elektorātu.
“Šāda rīcība neseko, kas liecina, ka kaut kādā mērā Elksniņa kungam ir taisnība, ka Daugavpils ir aizmirsts nostūris centrālās varas acīs,” uzskata Metla-Rozentāle.
Savukārt žurnāliste Ruskule tic, ka pilsēta var mainīties: “Manuprāt, gan vietējie mediji, gan vietējā vara ir spējīga veicināt pārmaiņas, lai cilvēki neskatītos Krievijas virzienā. Vienkārši runāt par to, kas ir svarīgs, kam vajadzētu būt svarīgam šobrīd, ne caur kaut kādām rozā brillēm, bet vienkārši tā, kā ir.”
Kam būtu jānotiek, lai Daugavpili neuzskatītu par pierobežas pilsētu ar atšķirīgu identitāti?
Ruskule uzskata: “Šis jautājums ir no abām pusēm atkarīgs. Pirmkārt, Daugavpilī nav jārada tā sajūta, ka mēs esam svešķermenis, – te ir ļoti svarīga šī politiskā komunikācija, kā vietvara komunicē ar iedzīvotājiem un kā šie naratīvi nokļūst līdz nacionālajam līmenim. Lai visa Latvija… Vajag biežāk braukt uz Daugavpili! Jo te nav kā citviet, bet ir zināms pamats, kāpēc es atgriezos Daugavpilī. Jo te tiešām ir forši, un šī dažādība, šīs dažādās kultūras padara šo pilsētu īpašu. Problemātisku, bet te ir interesanti dzīvot, arī strādāt.”
