Šobrīd no visām NATO dalībvalstīm attiecībā pret iekšzemes kopproduktu visvairāk aizsardzībai tērē tieši Polija. 2025. gadā valsts aizsardzības izdevumi sasnieguši jau gandrīz 5% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Īpaši strauji tie auguši pēdējos gados – kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā.
Pirms 2022. gada Polija aizsardzībai tērēja pat zem 2014. gadā visu kopīgi nospraustā mērķa – 2% no IKP –, bet krass pieaugums sākās 2023. gadā. Polijas mediji vēsta, ka arī nākamā gada budžetā Polija aizsardzības izdevumus palielinās vēl vairāk, tiem sasniedzot jau piecu procentu atzīmi.
“Apziņa, ka kaut kas nav kārtībā, nāca 2009. un 2014. gadā. Pēc tam radās ideja, ka Polijas bruņotos spēkus vajag modernizēt. Bet tas notika ļoti lēni,” stāstīja Varšavas Kara studiju universitātes pētnieks Lukašs Przibilo.
“Un tad sākās karš. Tas bija katalizators pirkumiem [aizsardzības nozarē]. Mēs lielā mērā apturējām armijas modernizāciju ap 1985. gadu. Pēc tam mums bija vairākas desmitgades ilgs pārtraukums, kura laikā mēs pietiekami neinvestējām bruņotajos spēkos. Jo mēs, tieši tāpat kā visa Eiropa, domājām, ka tās tolaik bija vēstures beigas. Ka mēs dzīvojam labā laikā, ka vairs nebūs karu. Un domājām, ka Krievija ir civilizēta, kas, protams, nebija tiesa,” turpināja pētnieks.
Nepieciešamību investēt aizsardzībā Polijai rosinājis ne tikai fakts, ka pēc kara sākuma Ukrainā radīts spiediens arī uz visas Eiropas aizsardzību, bet arī tas, cik daudz karam nepieciešama aprīkojuma Polija nodevusi Ukrainas rīcībā, norādīja Polijas Starptautisko attiecību institūta Starptautiskās drošības programmas vadītājs Vojcehs Lorenzs.
“Iztrūkums, kas ir radies, jāaizpilda pēc iespējas ātrāk. Tas ir iemesls, kādēļ mēs pērkam to, kas ir pieejams. Tai skaitā no Dienvidkorejas,” skaidroja Lorenzs. “Tajā pašā laikā ir jādomā par sava kopējā militārā potenciāla stiprināšanu. Es domāju, ka visi
lēmumu pieņēmēji strādā ar pieņēmumu, ka pamiers vai kāda veida miera darījums ar Krieviju par Ukrainu nozīmēs, ka Krievija varēs atjaunot savu militāro spēku relatīvi ātri. Un mums ir varbūt trīs, varbūt pieci gadi laika.”
Kā atzīmēja pētnieks, problēmas Eiropas valstīm var radīt tas, ka esošie plāni, investējot tagad, tiks ieviesti tikai pēc vairākiem gadiem. Tas nozīmē – šobrīd jāpērk viss, ko var dabūt. Papildus tam, protams, nepieciešams domāt arī par savas militārās industrijas stiprināšanu. Tomēr arī tas prasa laiku.
Tik ievērojami palielinot izdevumus vienai nozarei, var rasties problēmas ar to, kā sabalansēt šādus tēriņus ar citām sfērām. Polijas gadījumā atbilde bijusi – strauja ekonomiskā izaugsme.
“Mūsu ekonomika aug ellīgi labi. Konstants pieaugums jau kopš 1990. gada. Esam izaugsmes līderi Eiropā un, visdrīzāk, pasaulē – pieauguma ātrumā un garumā. Ir nepieciešams audzēt ekonomiku, lai tērētu piecus vai vairāk procentus no IKP aizsardzībai,” pauda Przibilo.
Savukārt Lorenzs uzskata, ka apdraudējuma sajūta dod lielākas manevra iespējas lēmumu pieņēmējiem lemt par labu aizsardzības tēriņiem. Pat ja tas nozīmē ietaupīt citās nozarēs, piemēram, sociālajā sfērā.
“Manuprāt, Baltijas valstis ir līdzīgā situācijā. Mums būs jāinvestē savā aizsardzībā uz citu prioritāšu rēķina. Bet, ko mēs vēl varam darīt, lai samazinātu šo slogu – mums jāpārliecina mūsu Rietumeiropas sabiedrotie, ka, piemēram, investīcijām aizsardzības infrastruktūrā varam izmantot arī kopējos Eiropas Savienības līdzekļus,” sacīja Lorenzs.
Tikmēr Przibilo atzīmēja, ka arī šobrīd Polijas sabiedrībā valda vienprātība, ka aizsardzībai ir jātērē daudz.
“Jo mums ir svarīgi būt neatkarīgiem. Mēs esam tur bijuši, esam bijuši ar Krieviju pēdējos 200 gadus. Mēs zinām, ko tas nozīmē. Tās būtu beigas mūsu attīstībai. Tas būtu beigas mūsu Polijai, ar kuru mēs ļoti lepojamies,” viņš teica.
Polija ar Latviju un Baltiju kopumā ir ļoti ciešas sabiedrotās, kas ģeopolitisko situāciju redz līdzīgi, raidījumā “Pasaules panorāma” atzīmēja arī Latvijas vēstnieks Polijā Juris Poikāns.
“Mēs esam ļoti cieši sabiedrotie, kuri ģeopolitisko situāciju redz ļoti līdzīgi. Mēs praktiski esam saziņā ik dienu par izaicinājumiem, kas ir mūsu priekšā,” viņš pauda. “Šī koordinācija notiek gan par aktuāliem starptautiskās politikas aktuāliem jautājumiem, gan arī par austrumu robežu, jo mums ir identiski kaimiņi – gan Krievija, gan Baltkrievija. Mums ir ļoti augsts savstarpējās uzticības līmenis un ļoti līdzīgas pozīcijas.”
Poikāns arī sacīja, ka kopš 2023. gada vēlēšanām, kad pie varas nāca koalīcija, kuru vada Donalds Tusks no “Pilsoniskās platformas”, Polija atgriezusies Eiropā kā aktīvs spēlētājs.
“Protams, ka pēdējā pusgada, gada laikā Polijai ir palīdzējis tas, ka ir relatīvi stabila valdība – atšķirībā no, piemēram, rietumu kaimiņa Vācijas, vai Francijas. Nevarētu teikt, ka attiecības starp valdību un prezidentu, lai arī viņi pārstāv dažādus politisko flangus, ir tik sliktas, kā nereti tiek rakstīts presē,” viņs turpināja.
Polijas konsensus šobrīd faktiski tiek veidots ap transatlantisko sadarbību, ap drošību un aizsardzību, ap atbalstu Ukrainai, ap enerģētisko drošību, norādīja Poikāns.
“Rezultātā Polija – paliekot pilnībā uzticīga transatlantiskajām attiecībām gan NATO, gan attiecībām ar ASV – vienlaikus ir ieinteresēta stiprināt eiropeisko dimensiju kā daļu no atturēšanas politikas. Un šajā ziņā Polija ar savu lielu atbalstu gan drošībai, gan aizsardzībai – es esmu pārliecināts, ka mēģināsim, tai skaitā kopā ar Latviju – mēs mēģināsim pārliecināt mūsu sabiedrotos NATO ietvaros drošībai un aizsardzībai tērēt vairāk.”
