ĪSUMĀ:
Daļa alavītu šobrīd patvērušies Krievijas militārajā bāzē.
Šī apņemšanās, kuru sākotnēji pauda aš Šarā, valstī, kuru teju četrpadsmit gadus plosījis pilsoņu karš, nav vienkārša. Jau sākotnēji par pastiprinātas spriedzes zonu kļuva Vidusjūras piekrastes rajoni, kur lielā skaitā dzīvo musulmaņu alavītu kopienas pārstāvji. No šīs kopienas nāca diktators Hāfizs Asads un viņa dēls un varas mantinieks, nu jau gāztais Bašars. Šeit patvērās daudzi bijušā režīma varas struktūru pārstāvji, kuri, pēc visa spriežot, bija ieplānojuši sacelšanos, jo 6. martā masveidā uzbruka policijas iecirkņiem, posteņiem un slimnīcām.
Uz piekrastes rajoniem tika nosūtīts valdībai lojāls karaspēks, taču turp devās arī daudzas centrālās varas nekontrolētas bruņotas grupas no kaimiņu provincēm. Šo kaujinieku ieskatā šī bija laba izdevība izrēķināties ar nīstajiem alavītiem, kuri daudzu ortodoksālo musulmaņu acīs ir ticības atkritēji. Un arī valdības spēki, kuru sastāvā daudzi vēl nesenā pagātnē ir bijuši tādi paši kaujinieki, uzsāka vietējo alavītu masu slepkavošanu.
Upuru skaita aplēses pamatīgi atšķiras. Telekanāls “France 24” min, ka savstarpējās apšaudēs krituši 125 pagaidu valdības policisti un armijnieki, 148 agrākajam režīmam uzticamie kaujinieki, pie tam nogalināti 745 neapbruņoti civiliedzīvotāji. Tagad centrālā valdība sola slepkavošanas gadījumus izmeklēt un sodīt vainīgos, taču par sekmēm šai ziņā pārliecības nav.
Par zināmu jaunās varas panākumu nācijas konsolidēšanas virzienā var uzskatīt pēdējās dienās noslēgto vienošanos ar valsts austrumdaļu kontrolējošo kurdu grupējumu Sīrijas Demokrātiskie spēki.
Radījumā “Divas puslodes” par pēdējo dienu notikumiem Sīrijā sarunājās Latvijas Radio žurnālists Aidis Tomsons un politisko notikumu komentētājs Eduards Liniņš, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns, kā arī Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu žurnālists Rihards Plūme.
Kāpēc sākās asinsizliešana?
“No vienas puses, ir tā, ka kopš Asada režīma krišanas bija pastāvīgas ziņas par to, ka alavīti izjūt spiedienu. Respektīvi, tā ir vardarbība, laupīšanas, tai skaitā ielaušanās dzīvokļos, automašīnu atņemšana un tā tālāk,” stāsta Liniņš. “Damaskas valdība it kā centās šīs situācijas risināt, bet tādu gadījumu bija arvien vairāk. Laiku pa laikam tās bija arī slepkavības. No otras puses – Vidusjūras piekrastes rajonos patvērumu atrada gāztās varas struktūru pārstāvji, kas, tā sacīt, dezertēja kopā ar visiem ieročiem. Acīmredzot tur notika kaut kāda organizēšanās, bet tā bija nepietiekama, ievērojot to, cik ātri asinsizliešana tika apslāpēta.”
Cik trausls ir Sīrijas iekšējais miers?
Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns uzskata, ka lielākā “Hajat Tahrīr aš Šām” (Hayat Tahrir al-Sham) un Ahmeda aš Šarā kļūda ir policijas, armijas un iekšlietu struktūras atlaišana, kas novedusi pie tā, ka viņi vairs nekontrolē arī tos reģionus, kuri it kā ir viņu kontrolē:
“Sīrija ir kā etnoreliģiska mozaīka, kurā ir šiīti, alavīti, sunnīti, druzi, kristieši un vēl citas reliģiskās grupas. Līdz šim šiītu, alavītu novirziens pārvaldīja valsti, bet tagad tie ir sunnīti. Ir skaidrs, ka situāciju nav iespējams tiek vienkārši noregulēt. Joprojām aktuāls ir jautājums par kurdu un ziemeļaustrumu daļu pilnīgu iekļaušanos. Protams, pēdējo dienu vienošanās dod cerību, ka tas atrisināsies.”
Andžāns atgādina, ka arī Izraēla ieņem arvien lielākas teritorijas kurdu zemēs dienvidu daļā un prasa demilitarizāciju:
“Kurdu kontrolētajās teritorijās joprojām atrodas ASV karaspēks. Turpat ziemeļos ir Turcijas karaspēks. Arī Krievijas karaspēks vēl nav pilnībā izvācies. Ir pāragri domāt par kādām uzvarām.”
Pētnieks atgādina, ka ir vēl viens svarīgs punkts, proti, HTS un Ahmeds aš Šarā veic “idlibizāciju”, kad šķietami visa jaunā valdība izveidota no savulaik Idlibā valdošajiem cilvēkiem.
“Viens brālis ir kļuvis par veselības ministru un otrs – par Investīciju aģentūras vadītāju, turklāt pilnīgi visi valdības pārstāvji ir vīrieši un sunnīti, un tā nav iekļaujošā kārtība, kādai tai vajadzētu būt. Tāpēc esmu pārliecināts, ka šeit ir sagaidāmi jauni vardarbības uzliesmojumi un, iespējams, – pat pilsoņu karš,” vērtē Andžāns.
Daļa alavītu patvērušies Krievijas militārajā bāzē
Pēdējās ziņas ir par bēgošajiem alavītiem – ne tikai tiem, kas pastrādājuši noziegumus, bet arī civiliedzīvotājiem. Daļa bēgļu paslēpušies Krievijas militārajā bāzē, kas Sīrijā vēl palikusi.
Andžāns stāsta, ka cilvēki ne tikai slēpjas šajās bāzēs, bet arī masveidā emigrē uz Libānu.
“Vardarbība vietām ir nekontrolēta. Vairāki simti cilvēku ir noslepkavoti. Notiekošajam ir vairākas versijas, un viena no tām ir tāda, ka noziegumus pastrādājuši ārzemju kaujinieki, kas iepriekš cīnījušies gan Islāma Valsts, gan HTS labā. Tā notiek, jo vairs nav iekšējo drošības spēku,” secina pētnieks.
