Jolanta Vīksniņa ir astoņgadīgās Martas mamma, kura meitu audzina viena. Martai ir Reta sindroms – tā dēvētā kluso eņģeļu slimība, un tā ir reta ģenētiska neiroloģiska slimība, kas saistīta ar pelēkās vielas attīstības traucējumiem. Bērns ar laiku pārstāj runāt un staigāt, kā arī tiek ietekmēta spēja izmantot muskuļus, kas atbild par kustībām un koordināciju.
Lai ikdienā būtu iespējams vieglāk parūpēties par bērnu, Jolantai ir vajadzīga invalīdu stāvvieta pie kāpņutelpas. Reizēm, atbraucot mājās, automašīnai vairs vietas nepietiek un transportlīdzeklis ir jāatstāj kaimiņu stāvlaukumā.
Tas ir sarežģīti, jo jāizstumj rampa, jāizstumj meita, kura droši ir nofiksēta ratiņkrēslā, jāpaņem somas, un jāmēro vairāki metri līdz kāpņutelpas durvīm.
Ziepniekkalnā, dauddzīvokļu namā, kur dzīvo Jolanta ar meitu, ir 10 stāvi un 6 kāpņutelpas, un ik dienas norit nemitīga cīņa par autostāvvietām, jo pie mājas nav izveidota invalīdu stāvvieta.
“Vakar atbraucām pēc darbiņiem mājās, tas bija ap 8 un mums nācās likt mašīnu pie blakus mājas ļoti tālu. Tas nav ērti, jo ja gadījumā arī nākošajā dienā kāds noliek mašīnu manai mašīnai aizmugurē, tad man nākas mašīnu dzīt ārā no tās vietas. Marta paliek uz trotuāra. Tad, uzdzenot Martu uz brauktuves, velku arā rampu. Tās vietas, kas ir ar iebraukšanu ar purngalu iekšā, kur paliek bagāžnieks brīvs, tās vietas ir uz izķeršanu. Viņu te ir ļoti maz,” skaidroja Jolanta.
Šajā mājā Jolanta ar Martu dzīvo salīdzinoši nesen, iepriekš abas dzīvojušas Āgenskalnā, privātā teritorijā, un tādu problēmu neesot bijis.
Tagad Jolanta arvien biežāk izvēlas vakarus pavadīt mājās, jo, atgriežoties pavēlāk, dzīvesvietā mašīnai vietas vairs nebūs. Viņa ir interesējusies par to, kā izveidot invalīdu stāvvietu, kas atvieglotu ikdienas rūpes par meitu. Proti, meitenes mammai personīgi ir jāiegūst mājas 121 iedzīvotāja paraksts.
“Tas nozīmē, ka man burtiski katru vakaru jāstaigā pa kāpņu telpām ar Martu, jo es viņu audzinu viena, vai arī man jāsauc auklīte par sešiem eiro stundā,” sacīja Jolanta.
Jolanta Vīksniņa vērš uzmanību, ka viņas ģimenes vajadzībām, kāpņu telpā ir izveidots pacēlājs, taču par tā ierīkošanu paraksti nebija jāvāc. Izaicinājumus sagādājot arī blakus esošo māju iedzīvotāju ciemiņi, kas novieto mašīnas Jolantas mājas autostāvvietā, jo blakus māju pieguļošajās teritorijās atļauts novietot mašīnu tikai ar atļaujām.
Rīgas Domes Ārtelpas un mobilitātes departamenta satiksmes organizācijas pārvaldes vadītāja Rudīte Reveliņa informēja, ka vispirms svarīgi ir saprast, kam pieder zeme pie daudzīvokļu mājas. Gadījumā, ja īpašniece ir pašvaldība, tad var vērsies atbildīgajā pārvaldē ar iesniegumu par vajadzību izveidot invalīdu stāvvietu.
Ja daudzīvokļu mājas kopīpašuma teritorija pieder visiem dzīvokļu īpašniekiem, tad gan pašvaldība iedzīvotāju lūgumu nevar izpildīt. Tad jāvēršas pašvaldībā ar dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumu, ka visi piekrīt izveidot invalīdu stāvvietu.
“Un tad, kad ir šis te dzīvokļu īpašnieku kopības lēmums, tad mēs saprotam, kad tādas iespējas tur ierīkot šo invalīdu stāvvietu,” norādīja Reveliņa.
Rudīte Reveliņa minēja, ka Jolantas gadījumā, visticamāk, stāvvieta tiktu ierīkota par daudzdzīvokļu mājas īpašnieku līdzekļiem. Izmaksas ir vairāki simti eiro,
kas ietver gan satiksmes organizācijas shēmas izmaiņas, gan arī ceļa zīmes uzstādīšanu.
Sarunā ar dzīvokļu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības “Ziepniekkalns” valdes priekšsēdētāju Irēnu Ksenofontovu Latvijas Radio noskaidroja, ka mājai blakus esošā zeme pieder trīs dažādiem īpašniekiem, tostarp neliels zemes gabals pieder pašvaldībai. Patlaban savākti paraksti, lai divi zemes gabali tiktu izpirkti. Likumā noteikts, ja persona vēlas izveidot autostāvvietu personai ar invaliditāti, tad vajadzīgs, lai “par” nobalso dzīvokļu īpašnieki, kuri pārstāv vairāk nekā pusi no visiem dzīvokļu īpašumiem.
Jolanta Vīksniņa gan vēl nav uzrakstījusi oficiālu iesniegumu savam nama apsaimniekotājam ar lūgumu skatīt jautājumu par invalīdu stāvvietas izveidi.
