ĪSUMĀ:
Brazīlijā notiek 30. ANO Klimata pārmaiņu konference
Pirmdien Brazīlijas pilsētā Belenā tika atklāta Trīsdesmitā Apvienoto Nāciju Klimata pārmaiņu konference, kurā piedalās 1992. gadā parakstītās ANO Klimata pārmaiņu ietvarkonvencijas dalībvalstis. Šis dokuments pirmo reizi Apvienoto Nāciju līmenī atzina klimata pārmaiņas par globālu draudu.
Vēlākajos gados uz tā pamata slēgtas citas vienošanās, tai skaitā 2015. gada Parīzes klimata nolīgums, kura mērķis ir līdz 2100. gadam ierobežot globālās temperatūras pieaugumu līdz aptuveni pusotram Celsija grādam, salīdzinot ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni.
Arī šī gada samita dienaskārtībā dominē globālā sasilšana, pāreja no tradicionālā fosilā kurināmā uz videi draudzīgāku enerģijas ieguvi un dalībvalstu atpalikšana no agrāk pieņemtajām saistībām. Pasākums ilgst vienpadsmit dienas un ir kupli apmeklēts – dalībai reģistrējušies apmēram piecdesmit tūkstoši cilvēku no 190 pasaules valstīm.
Konferences rīkotāji saskārušies ar apmešanās vietu deficītu, un Brazīlijas valdībai nācies ķerties pie ārkārtas pasākumiem, uz laiku noīrējot vairākus kruīza lainerus un pielāgojot apmešanās vajadzībām skolas un armijas objektus.
Pienācīgu apmešanās vietu trūkums licis dažām dalībvalstīm samazināt delegāciju sastāvu vai pat atteikties no ierašanās pavisam.
ASV delegācijas neierašanās iemesls gan ir cits – jaunās administrācijas politika, izstājoties no Parīzes nolīguma un slēdzot atbildīgo institūciju – Prezidenta īpašā sūtņa klimata jautājumos biroju.
ASV prezidents Donalds Tramps deklarējis, ka klimata pārmaiņu problemātika esot izdomājums un krāpšanas shēma, kas tikai apgrūtinot viņa valsts ekonomikas attīstību. Vēsturiski Savienotās Valstis ir lielākais ogļskābās gāzes iepludinātājs atmosfērā, lai gan šobrīd ikgadējo apjomu ziņā tās apsteigusi Ķīna.
Šī Vašingtonas pieeja ir vien drūmākais akcents neiepriecinošajā kopainā, ciktāl samita dalībniekiem pirmo reizi nācies nepārprotami atzīt, ka globālie pūliņi klimata pārmaiņu novēršanā nesasniedz rezultātus.
No samita tribīnes izskanējuši biedinoši atgādinājumi par to, ka šogad vien klimata pārmaiņas par sevi atgādinājušas ar neierasti ilgu un intensīvu vasaras karstuma periodu Indijā un Pakistānā, līdzīgu vasaras tveici Rietumeiropā, ugunsgrēkiem Vidusjūras reģionā, postošu sausumu Turcijā, viesuļvētrām Karību reģionā un Brazīlijas dienvidos, taifūniem Vjetnamā un Filipīnās.
Karstuma viļņi tiek minēti kā simtiem cilvēku nāves iemesls. Brazīlijai piederošie Amazones tropu meži ir viens no galvenajiem pūliņu īstenošanas punktiem, ciktāl to izciršana ir nozīmīgs drauds planētas ekoloģiskajam līdzsvaram. Skaļu un nepatīkamu atgādinājumu par šīm problēmām samita dalībnieki piedzīvoja otrdien, kad konferences galvenajā ēkā ielauzās protestētāji no mūžamežu pamatiedzīvotāju vidus, iesaistoties sadursmēs ar apsardzi.
Klimata pārmaiņas arvien izteiktāk paliek otrajā plānā
Savu valsti šajā konferencē nav pārstāvējuši ne tikai ASV, bet arī Krievijas, Indijas un Ķīnas līderi.
“Ķīna savā stilā gan atkal nobalansējusi šo situāciju, aizsūtot premjerministra vietnieku,” pauž Liniņš. “Tas ir otrā ranga politiķis, bet tas nav arī vienkārši diplomātiskais pārstāvis, kāds pārstāv Indiju – to pārstāv valsts vēstnieks Brazīlijā.”
Kopumā vērtējot situāciju pasaulē un arī politiķu izteikumus, klimata jautājumi starptautiskajā politikā un ekonomikā gan nekad nav bijuši primārie, vērtē Bukovskis. Reti gadījumi manīti lielākoties Rietumeiropā.
“Eiropā, ja paskatīsimies Eiropas Parlamenta reitingus – kas cilvēkus ir mudinājis izvēlēties politiķus viņu pārstāvniecībai Eiropā –, tad tur ir zaļās tēmas, jā. Bet Latvijā – absolūti nē,” piebilst Lībietis.
Un arī Eiropas Savienībā atbalsts zaļajam kursam pamazām krīt. Tas tā ir tāpēc, ka mainījies politiskais diskurss, skaidro Lībietis:
“Pirmā ir drošība. No drošības ir atvasināta ekonomika. Ja tev nav drošības apkārt un ja tev nav naudas, lai par visu samaksātu, tad tev ir pilnīgi vienalga, vai tas koks ir tur vai nav. Es varbūt ar lielu sarkasmu to saku, bet tā realitāte tāda ir.”
Eiropas un ASV “zaļie rādītāji” – globalizācijas procesu blakusefekts
“Eiropas Savienība šobrīd kaitīgo izmešu ziņā saražo apmēram 6% no pasaules apjoma, kas pret tās ekonomisko kapacitāti ir proporcionāli stipri maz,” stāsta Liniņš, piebilstot, ka ES patiešām jau darījusi daudz. “Lielākais grēkāzis ir Ķīna.”
Taču Latvijas Ārpolitikas institūta vadītāja viedoklis šoreiz ir citāds.
Bukovskis norāda, ka Eiropas un arī Amerikas salīdzinoši labie rādītāji ir globalizācijas procesu blakusefekts.
“Tas tāds izveidojies tikai tāpēc, ka tajā brīdī, kad tu sāc eksportēt visas šīs netīrās industrijas – tās ņemt kā ārpakalpojumu no citām valstīm –, tad tās kļūst par netīrām un piesārņotām. Tajā pašā laikā tu importē gatavu produktu un tev vairs nav jācīnās ar pašmāju vides standartiem un augstajām prasībām,” viņš pauž.
Bukovskis arī atzīmē, ka Ķīna lielā mērā tāpēc ir bēdīgi slavena ar piesārņotajiem reģioniem – un te runa ir ne tikai par smogu, bet arī slimībām un daudzām negatīvām blakusparādībām:
“Un tas tā ir, jo šī netīrā ķīmiskā rūpniecība ir bijusi tā, uz kā Ķīna pamatīgi būvējusi savu šābrīža ekonomisko varenību. Tāpēc šobrīd, no Eiropas viedokļa raugoties, protams, ir šie 25% pasaules ekonomikas un 6% izmešu. Tajā pašā laikā te ir katru reizi jautājums, vai mēs pašmājās gribam šo atpakaļ?”
Pasaule šķietami atmet ar roku cīņai ar klimata pārmaiņām
“Rodas sajūta, ka pasaule faktiski ir samierinājusies ar to, ka dārgāk ir šobrīd cīnīties, lai apturētu procesus, nekā pēc gadiem skatīties un tiem piemēroties,” vērtē Bukovskis.
Valstu līderi nonākuši pie secinājuma, ka ir tādas lietas, kas sabojātas neatgriezeniski, un tad ir jautājums – uz kuru tas nākotnē attieksies.
“Kurš no tā kaut ko varēs nopelnīt, kurš izdzīvos, kurš neizdzīvos? Nu, tad jau redzēs. Tad jau skatīsimies. Šobrīd neviens negrib īsti līdz galam vairs uzņemties šo rūpi,” turpina Bukovskis.
Skaļus paziņojumus nesagaida
Neviena no pēdējo gadu klimata konferencēm nav rezultējusies ar vērā ņemamiem paziņojumiem vai starpvalstu vienošanos, uzskata Lībietis. Un arī šoreiz globālu vienošanos, visticamāk, nebūs:
“Mēs redzējām – Kioto protokols, pēc tam Parīzes klimata līgums – tie bija tādi pārsteidzoši mēģinājumi kaut ko juridiski saistošu uzlikt uz papīra. Un tas noturējās tikai tik ilgi, kamēr viena vai otra lielvalsts pateica – nē, ziniet, mums ekonomika tomēr svarīgāka.”
Papildus arī jāņem vērā kāds interesants paradokss, ka par vidi un klimatu tomēr biežāk domā tikai valstiskās robežās.
“Piemēram, ja Baltkrievija būvē 50 kilometru no Lietuvas robežas atomelektrostaciju, tad Latvijā uzskata, ka par to jāuztraucas lietuviešiem, jo, visticamāk, viss paliks pie robežas,” ironizē Lībietis.
