Līdz 2020. gadam Latvija neapmaksāja klīnisko barošanu un tā bija ļoti dārga
Līdz 2020. gadam Latvijā neapmaksāja enterālo un parenterālo uzturu. Slimnīcā nodrošināja, mājās – ne. Īss skaidrojums – tas ir vienīgais ēdiens un dzēriens tiem cilvēkiem, kas nespēj uzturu uzņemt dabiskā veidā – pacientiem ar dažādām diagnozēm.
“Onkoloģija gan barības vadā, gan mutē. Dažādas neiroloģiskas slimības, arī neirodeģeneratīvas. Gan arī pēc insultiem, kad cilvēks nevar vienkārši norīt pārtiku,” stāstīja Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) Uztura un dietoloģijas centra vadītāja, Veselības ministrijas galvenā speciāliste uztura jomā, asociētā profesore Laila Meija.
RAKUS Uztura un dietoloģijas centra vadītāja, Veselības ministrijas galvenā speciāliste uztura jomā asociētā profesore Laila Meija. Foto: Laura Dzērve/Latvijas Radio
Enterālo pārtiku ievada tieši ar zondi gremošanas traktā, bet parenterālā barošana ir caur vēnu.
“Paliek zils, un spēka nav, un ēst viņš neēd neko. Bet šis viņu uztur pie dzīvības,” sacīja Biruta, kuras dēlam – vīrietim pusmūžā – pirms pāris mēnešiem atklāja neoperējamu ļaundabīgu audzēju. Tagad medicīniskais papilduzturs ir viņa gandrīz vienīgais ēdiens un dzēriens. To viņš uzņem caur muti un izbauda garšu – zemeņu, šokolādes, vismīļākā ir kafijas. Piedāvājumā arī zirnīšu garša.
Šis papilduzturs ir dārgs – Biruta pārliecinājās, kad divas nedēļas gaidīja uztura speciālista konsultāciju: “Nu, viena pudelīte mazā maksā 5 eiro, mēs jau divas nedēļas pirkām bišķiņ. (..) Šādas pudelītes vajadzētu sešas dienā, ja gribētu nodrošināt tās kalorijas. Tas taču nav iespējams.”
Pirms sešiem gadiem pacientu stāsti bija sirdi plosoši. Tad summas vismaz enterālajai pārtikai, visticamāk, bija mazākas. Taču, ja nebija to 300, 400 vai vairāk eiro mēnesī šim vienīgajam uzturam, kāds lūdza ziedojumus, kāds ņēma ātros kredītus, kāds pirka tik, cik varēja atļauties un dzīvoja pusbadā.
Profesore Meija sacīja: “Noteikti ļoti liela daļa no pacientiem, var teikt, nomira badā. Tātad no bada nomirst arī mūsdienās, un tas nav arī tikai tāpēc, ka tas ēdiens nav pieejams, bet nav iespējams šīs uzturvielas uzņemt.”
Par šo problēmu pirms aptuveni sešiem gadiem kāda paciente ar smagu progresējošu neirodeģeneratīvu slimību uzrakstīja Saeimas deputātiem vēstuli, un saņēma īsu, formālu atbildi. Arī ārsti rakstīja iestādēm, un beigās ar mediju pūlēm izdevās sistēmu lauzt.
Jau piecus gadus enterālo un parenterālo uzturu valsts apmaksā; speciālistu slodzes trūkst
Nu jau piecus gadus enterālo un parenterālo uzturu valsts apmaksā, un kopš 2023. gada aprīļa – arī medicīnisko papilduzturu. To lieto visvairāk. RAKUS dati rāda, ka kopumā to saņēmuši ap 6000 pacientu, arī Birutas dēls, šogad – 2500 jaunu pacientu. Enterālo uzturu, ko ievada gremošanas traktā ar stomu, šogad saņem aptuveni 1000, bet parenterālo – ap 70 cilvēku.
Ar šī uztura apmaksu Latvijā tagad viss ir pat ļoti labi – visi pacienti, kam tas ir nepieciešams, to var saņemt. Uzturu pacientiem pieved klāt, sistēma valstī organizēta caur RAKUS Klīniskās barošanas kabinetu kā centru.
“Un šī situācija tiešām Latvijā ir ievērojami labāka. Nerunājot par kaimiņvalstīm, Lietuvu un Igauniju, arī pat ne visās Eiropas valstīs ir tā, ka tiešām viss šis barošanas bloks ir apmaksāts mājās. Taču noteikti nepieciešams lielāks tieši cilvēku resursu apjoms. Tātad valsts apmaksā 3,25 uztura speciālistu slodzes. Un ir administratori, neliela arī ārstu slodze, bet uz visiem šiem pacientiem tas ir ļoti, ļoti, ļoti nepietiekami,” atzina profesore Meija.
Centrs konsultē pacientus no visas Latvijas, palīdz arī pansionātu speciālistiem ar padomu. Par slodzēm Nacionālajā veselības dienestā (NVD) norādīja – uztura speciālista slodze ir mainīta no līdz šim esošās 3,25 slodzes uz 4,25 slodzi. Te gan slimnīcā precizē, ka patiesībā ir 3,25 slodzes uztura speciālistam un 1 slodze dietologam, kuru tā arī nav izdevies atrast, jo darbs ir smags. Ir viena slodze māsai, 1,25 – koordinatoram. NVD arī saka, ka nākamajam gadam piešķirts papildu finansējums, un šobrīd tiek pārskatīta esošā kārtība un lemts par lielāka skaita uztura speciālistu iesaisti pakalpojuma nodrošināšanā. Ko tas nozīmē, detalizētāk NVD neskaidroja.
Jāatzīmē, ka RAKUS Uztura un dietoloģijas centrs šajā jomā veic divus nozīmīgus uzdevumus. Izstrādā uztura terapiju slimnīcas stacionāru pacientiem, kā arī – ar Klīniskās barošanas kabineta starpniecību nodrošina šo ambulatoro pakalpojumu visā Latvijā, ietverot mājas enterālo, parenterālo barošanu un medicīnisko papilduzturu. Tas nozīmē konsultācijas un apmācību.
Centrā mēdz nonākt pacienti ļoti smagā stāvoklī. Vai visi zina par valsts apmaksāto programmu?
Uztura māsa Lauma Martinsone uz manekena Stefana izrādīja visu enterālās barošanas procesu, kā to izrādītu pacientam vai viņa tuviniekiem.
Foto: Laura Dzērve/Latvijas RadioRAKUS Uztura un dietoloģijas centra uztura māsa Lauma Martinsone Foto: Laura Dzērve/Latvijas RadioRAKUS Uztura un dietoloģijas centra uztura māsa Lauma Martinsone Foto: Laura Dzērve/Latvijas Radio
“Un tālāk šeit ir klemme ciet. Tad mēs atskrūvējam fiksatoru, pieskrūvējam. Tad atveram klemmi. Un šo maisu es, protams, nevadīšu Stefanā. Ēdiens četras, piecas minūtes jāievada. Ļoti, ļoti, ļoti lēni, jo stoma tiešām atrodas tai kuņģī,” noslēguma procesu līdz uztura ievadīšanai pārstāstīja Martinsone.
Ja Stefans būtu cilvēks, garšu viņš nejustu, bet sāta sajūtu gan. Uztura speciālistes pa telefonu visu laiku konsultē pacientus, arī vajadzības gadījumā koriģē iepriekš noteikto.
RAKUS Uztura un dietoloģijas centra uztura māsa Lauma Martinsone Foto: Laura Dzērve/Latvijas Radio
Profesore Meija uzsvēra – konsultācijas ir ļoti svarīgas. Centrā vēršas pacienti, kas jau gadiem lieto šo medicīnisko uzturu, arī caur stomu, dodas uz darbu, uz teātri, ceļo, makšķerē.
Tomēr, kā novērojuši ārsti, centrā joprojām mēdz nonākt arī cilvēki visai smagā stāvoklī.
Par novēroto stāstīja centra uztura speciāliste Samanta Kislina-Ūdre: “Vēl nesen arī šeit pat stacionārā bija viena paciente, kas bija stacionējusies ļoti novārgusi, ar kritiski zemu ķermeņa masu, un tur ģimenes ārsts neizrādīja nekādu iniciatīvu, pat nepainteresējās, kā varētu pacienti pierakstīt mūsu kabinetā uz konsultāciju vai vispār nozīmēt medicīnisko papildu uzturu, ka viņa nonāca paliatīvās aprūpes brigādē jau ļoti kritiskā stāvoklī.”
Tas vieš bažas, vai ārsti iepriekš pienācīgi sekojuši līdzi un ko vispār zina par valsts apmaksāto programmu.
NVD norādīja, ka tas ir informējis un periodiski informē ar valsti līgumattiecībās esošos ģimenes ārstus un citus ārstus.
Problēma nav jauna
Problēma ir ar cilvēkresursu nodrošināšanu, diemžēl, nav nekas unikāls, vēstīja Latvijas Radio. Piemēram, valsts cukura diabētam sedz ļoti mūsdienīgas zāles, taču, kā līdz pacientam aizvadīt apmācību par šo specifisko zālu terapiju, diētas, dzīvesveida maiņu – tur vairs nav tik gludi. Tas jādara būtu māsām, tomēr atalgojumu nozarē neuzskata par spožu – uz papīra mēnesī tas māsai ir 1388, ap tūkstoti uz rokas.
Piesaistīt māsas nav viegli, naudas nav, lai katrā novadā būtu pa pacientu apmācības kabinetam, daudzi darbojas nepilnu laiku. Kabinetu pārklājuma karte ir diezgan haotiska, atkarīga no cilvēkresursiem, tāpēc Cēsīs ir divi kabineti, Valmierā neviena, vēstīja Latvijas Radio.
Arī stāstā par tā dēvēto klīnisko barošanu – pacientiem, kas nevar dabiskā veidā uzņemt pārtiku, un viņu izdzīvošanai galvenais ir šāds specifisks uzturs.
Kā teica asociētā profesore Laila Meija, nozīmējot medicīnisko papilduzturu jābūt arī speciālai konsultācijai par uztura korekcijām citādi, gandrīz var teikt- nauda vējā, jo efekts ir daudz mazāks vai nekāds.
Daiga Behmane
Kā skaidrot situāciju, Latvijas Radio vaicāja veselības ekonomikas ekspertei Daigai Behmanei. Viņasprāt situācija skaidri raksturo to, ka
Latvijā iztrūkst vienota kopēja plānošana ne tikai visā sistēmā, bet arī atsevišķās medicīnas jomās.
Cerības ir uz dēvēto metodisko centru veidošanu, tās būtu atbildīgās institūcijas tieši par konkrētās nozares kopēju attīstības plānošanu.
Līdz šim daudz jomās tas viss bija atkarīgs no tā, cik aktīvas ārstu profesionālās biedrības, cik aktīvi medikamentu ražotāji, kādas iniciatīvas paceļ. Savukārt cilvēkresursu plānošana palikusi novārtā. Un no veselības ekonomikas jomas – pakalpojums jāplāno atbilstoši pieprasījumam un vajadzībai. Tas Latvijā īsti nedarbojas, atzina Behmane.
Aicina domāt arī par reģioniem
Latvijas Klīniskas Barošanas un Metabolisma asociācijas vaditāja Vera Griņova atzīmē, ka Latvijā valsts simtprocentīgi apmaksā enterālo un parenterālo barošanu un papildus medicīnisko uzturu, šie produkti esot vērtējami kā izcili.
Griņova arī akcentē to, cik ļoti nepieciešama ir pacientu un viņu tuvinieku apmācīšana šī uztura klīniskās barošanas jautājumos. Īpaši tad, kad pacientu pārvieto mājās, svarīgas arī klīniskas barošanas speciālistu konsultācijas.
Taču viņas ieskatā, to vajadzētu nodrošināt, nevis tikai vai tieši Rīgā, bet gan veidot sistēmu, kā nodrošināt klīnisko barošanu reģionos.
“Rīgā ir nepieciešams izveidot divus klīniskas barošanas centrus un nodrošināt neatkarīgus centrus arī reģionos. Tā kā nereti pacienti ir smagi slimi un guloši, un nereti klīniskas barošanas speciālista konsultācija nevar gaidīt, jo cilvēkam nepieciešams šis uzturs,” sacīja Griņova.
Griņovas ieskatā, vajadzētu to nodrošināt pēc iespējams tuvāk dzīvesvietai, proti, sākt reģionālajos centros, piemēram, Liepājas, Daugavpils reģionālajās slimnīcās. Asociācija šos jautājumus pārrunājusi ar Veselības ministriju un arī plāno piedāvāt risinājumu, kas saistīts ar koriģētu pacientu ceļu, kas iekļautu arī dinamisku novērošanu.
Asociācija arī uzsver, cik būtiska ir sociālo darbinieku, aprūpētāju, ārstu, māsu un māsu palīgu izglītošana, lai viņi laicīgi pamanītu pacientus, kam nepieciešama klīniskā barošana.
