Karš liek mainīties
Ukrainas pilsonim Mihailam Boreičakam pieder neliela viesnīca Karpatos, Ukrainas rietumos. Viņš stāsta, ka šo viesu namu cēlis pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, lai varētu uzņemt viesus no Latvijas, bet karš ieviesis lielas korekcijas.
Jau kara sākumā viesnīca darbu pārtrauca un tajā saimnieks izmitinājis bēgļus no Ukrainas austrumiem. Pirmajā kara ziemā viesnīcu noīrējusi liela Ukrainas kompānija, kas ļāvis biznesam noturēties. Pēc tam jau nācās domāt, kā strādāt tālāk.
“Sanatorijas un kūrorti”
Dubļu vannas, minerālavoti, dūņas un garas pastaigas. Veselības uzlabošana sanatorijās populāra un arī nostāstiem apdvesta ir jau vairākus simtus gadu, un arī mūsu reģionā tā bijusi populāra un joprojām ir nozīmīga tautsaimniecības nozare. Tomēr dažādos reģionos sanatorijas attīstījušās dažādi – vienas izkopušas senās tradīcijas un ieviesušas inovācijas, citur saglabājuši vismaz to, kas labi strādājis gadu desmitiem, bet vēl citās reiz lepnās vietās tagad svilpo vējš un ieklīst alternatīvā tūrisma fani. Ir arī sanatorijas, kas slēgtas, jo pieder agresorvalstīm. Palūkosimies arī kaimiņu pieredzē – kāpēc Lietuviešiem izdevies šo nozari attīstīt, bet kā pārprofilējušies Ukrainas slavenie kūrorti?
Latvijas Radio ierakstu sērijā “Sanatorijas un kūrorti” pēta, kā šī nozare plaukst vai stagnē pie mums, kas tajā darbojas, kā arī lūko aizrobežu pieredzi.
“Pirmkārt, ar rehabilitāciju nenodarbojamies, bet pie mums ir ļoti daudz viesu, kuri brauc vienkārši atpūsties. Ir cilvēki, kuri ierodas bez ķermeņa locekļiem, ir tādi, kuri pēc ievainojumiem grib pastaigāt pa kalniem un atpūsties. Ir arī tādi, kuri vienkārši brauc atvaļinājumā. Piemēram, rīt ierodas ģimene, kurā vīrs bijis gūstā,” stāsta Boreičaks.
Boreičaka karā kritušā drauga dzīvesbiedre izveidojusi fondu, kas sniedz palīdzību ģimenēm, un arī šoziem viesu nams būšot viņu rīcībā.
Šajā Karpatu reģionā nav kritiskās infrastruktūras, tuvumā nav lielu pilsētu, ir salīdzinoši mierīgi, un Mihails cer, ka tā būs arī turpmāk. Aizvadītajā vasarā bijis daudz viesu.
“Bērni, ģimenes, karavīri dodas uz mūsu pusi uz rehabilitāciju vai atpūtu, vai ar ceļazīmēm. Vasaras mājas, viesnīcas, pat mūsu viesnīca, kurā bija neliela bērnu vasaras nometne – 32 bērni un pieci pieaugušie, viņi atbrauca uz 10 dienām un bija trīs sabraukumi. Visi mani draugi, kuriem ir šādas nelielas viesnīcas – līdz 60 vietām –, bija piepildītas ar šādām nometnēm,” turpina Boreičaks.
Uzņēmējs saka, ka ir arī speciālas valsts apmaksātas rehabilitācijas nometnes tiem bērniem, kuri karā zaudējuši tuviniekus vai cietuši no kara izraisītajām sekām. Taču viņš savā nelielajā viesnīcā nolēmis rīkot nometnes bojāgājušā drauga tuviniekiem un draugiem.
Saimniekam pieder vēl pavisam neliels namiņš kalna galotnē ārpus civilizācijas, kur vienīgais kaimiņš ir sirmgalvis ar četrām govīm. Namiņš esot ļoti iecienīts karavīru vidū, jo tur var netraucēti atpūsties.
“Šis namiņš ir ļoti populārs karavīru vidū. Statistika rāda, ka 60 vai pat 70% [viesu] ir karavīri, kas atvaļinājuma laikā vēlas klusumu un mieru, ne redzēt kādu, ne dzirdēt, tikai aizbraukt uz kalniem un atpūsties,” teic viesu nama saimnieks.
Jau pirmajā kara gadā pazīstamajā Truskavecas kūrortpilsētā daudzas sanatorijas darbojās tikai vasaras sezonā, turklāt vairākas no tām uzņēma gan bēgļus, gan iedzīvotājus no Krievijas okupētajām teritorijām. Daļa no tām strādā tikai ar karā cietušajiem.
Aizvien vairāk kara traumu
To, ka daļa Ukrainas sanatoriju pielāgojušas savu darbu cietušo rehabilitācijai, zina teikt arī Latvijas Veselības tūrisma klastera vadītāja Gunta Ušpele. Latvijā trīs rehabilitācijas centri regulāri ārstē Ukrainā cietušos karavīrus. Bet jau vairākus gadus notiek Ukrainas speciālistu apmācība, ko īsteno Nacionālais rehabilitācijas centrs “Vaivari” ar finansiālu atbalstu no Ārlietu ministrijas programmām.
“Ne tikai rehabilitācijas centros, bet arī dažādās citās ārstniecības iestādēs tiek veikti rehabilitācijas pakalpojumi. Tās ir arī dažādas slimnīcas un to nodaļas, un citi. Pēc vajadzības un pēc pieprasījuma [Ukrainas] ārsti katru gadu piesakās uz apmācībām, un tie, kuriem ir iespēja, brauc un mācās klātienē, bet tiem, kuriem nav iespējas atbraukt klātienē, var pieslēgties attālināti,” stāsta Ušpele.
Redzams, ka aizvien vairāk nepieciešama palīdzība karā cietušajiem.
“[Tie ir cilvēki] ar kustību traucējumiem, kad tiek norautas rokas un kājas, tāpat ķīmiskie apdegumi, ar ko ārkārtīgi saskaras Ukrainā kara laikā. Aizvien vairāk un vairāk ir izteiktas kara traumu rehabilitācijas. Arī mentālās, kas tam iet līdzi,” turpina Ušpele.
Tikmēr Karpatu viesnīcas saimnieks Mihails Boreičaks zina teikt, ka frontē iet ļoti smagi. Viņš tāpat kā daudzi citi gaida kara beigas, lai varētu atgriezties ikdienas darba režīmā, lai atkal kopīgi ar Latvijas draugiem atzīmētu Jāņus. “Atmosfēra un viesi ir kaut kas vairāk nekā nauda un peļņa. Tāpēc gribas, lai [karš] ātrāk beigtos un pēc vecās programmas būtu viesi no Latvijas un Igaunijas, un viss būtu klusi un mierīgi,” viņš cer.
