Ar Kramatorskas iedzīvotāju Tatjanu sarunājās Latvijas Radio žurnāliste Jūlija Petrika.
RAKSTA CEĻVEDIS:
Tatjanas aprūpē ir vairāk nekā 40 dzīvnieku.
Nesenajos uzbrukumos cietis arī Tatjanas dzīvoklis – tajā ietriekusies aviobumba.
Pēc pilna mēroga iebrukuma Tatjana zaudēja darbu.
Tatjana palika Kramatorskā, lai palīdzētu dzīvniekiem, kā arī saviem vecākiem.
Nolēma palikt dzimtajā pilsētā
Jūlija Petrika : Labdien, Tatjana.
Tatajana Makarova: Labdien, Jūlija.
Tatjana, jūs šobrīd atrodaties Kramatorskā, Ukrainas Doneckas apgabalā, kas ir jūsu dzimtā pilsēta. Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma sākuma 2022. gadā neesat devusies prom no pilsētas. Tātad faktiski gandrīz četrus gadus esat palikusi savā pilsētā.
Jā, jā, jā. Ne reizi neesam nekur aizbraukuši.
Kāpēc jūs nolēmāt palikt? Kāpēc neevakuējāties? Droši vien bija tāda iespēja. Kāds bija iemesls?
Iespēja bija. Pašā kara sākumā bija iespēja pat izbraukt uz ārzemēm. Bet, diemžēl, man nav reālas iespējas aizbraukt, jo man ir ļoti daudz dzīvnieku, arī divi lieli suņi, un vecāki gados. Tāpēc diemžēl mēs nekur neesam devušies un pagaidām arī neplānojam.
Tatjana Makarova
Tātad, šī atbildības nasta – gan par dzīvniekiem, gan par vecākiem – ietekmēja jūsu lēmumu nebraukt prom. Bet, ja, piemēram, jums nebūtu dzīvnieku, vai tad būtu aizbraukusi?
Iespējams, nebūtu aizbraukusi, pat ja nebūtu dzīvnieku. Vismaz līdz šodienai domāju, ka tik un tā nebūtu izbraukusi. Kas būs tālāk, nezinu. Tālāk jau skatīsimies pēc situācijas – kā tā saasināsies. Fronte tuvojas arvien tuvāk, un, godīgi sakot, kļūst bail dzīvot pilsētā, te dzīvoklī.
Tātad sanāk, ka visu šo gandrīz četru gadu laikā Kramatorskā pastāvīgi kaut kas notiek – raķešu vai dronu triecieni, sprādzieni, ir bojāgājušie, notiek ārkārtas situācijas. Bet, kā saprotu, tagad situācija ir ievērojami saasinājusies. Kas šobrīd pilsētā notiek?
Jā, tagad triecieni notiek daudz biežāk. Burtiski tikai vakar bija trāpījumi – atlidoja četras aviobumbas. Diemžēl pēdējā laikā mums par to faktiski nesniedz nekādas oficiālas ziņas. Ja agrāk par notikušo varēja kaut ko uzzināt internetā, tad tagad vairs ne. Neviens īsti nezina, cik ir bojāgājušo, cik ievainoto, cik sagrautu māju. Pašlaik mēs par to neko nezinām. Konkrēti šodien ir relatīvi klusāk.
Bet ir jūtams, ka fronte ir kaut kur tepat tuvumā. Aptuveni 40–50 kilometru attālumā notiek nopietnas kaujas. Vai jūs to dzirdat? Kā tas ikdienā ir jūtams?
Jā, dažreiz ļoti labi dzirdams, kad notiek smagas kaujas – nav gan tieši pilsētā, bet mēs visu to dzirdam. Un ļoti bieži virs mums lido droni, “Šahedi”. Ir dienas, kad lido 20–30 un, manuprāt, ir bijis pat vairāk. Tie lido, sasniedz savu mērķi un kaut kur nokrīt. Tas atkal nozīmē postījumus, cilvēku bojāeju un visu pārējo ar to saistīto.
Vai par dronu uzbrukumiem ir kādi iepriekšēji brīdinājumi? Ja, piemēram, lido droni, vai ir kāds veids, kā sevi pasargāt – vai telefonā atnāk kādi paziņojumi, trauksme?
Mums ieslēdzas gaisa trauksme. Taču ne vienmēr – reizēm tā nostrādā, reizēm ne, un dažreiz ieslēdzas jau pēc trieciena. Tas ir, kad viss jau ir noticis, tikai tad sāk gaudot sirēnas. Godīgi sakot, praktiski nav iespējams sevi normāli pasargāt. Pilnvērtīgu patvertņu mums nav, bumbu patvertņu arī nav.
Vai jums ir gadījies, ka ejat pa pilsētu un tieši tajā brīdī notiek triecieni, pāri lido droni? Vai tas gadās bieži, vai tomēr tie ir izņēmuma gadījumi?
Tas notiek un diezgan bieži. “Šahedi” lido burtiski virs galvas. Gadās, ka ieej veikalā – tie pārlido virs jumta tik zemā augstumā. Vakar gāju pa ielu, jau bija tumšs, un pāri lidoja – troksnis bija ļoti skaļš, bija ļoti bail, un bija redzamas atblāzmas, uzplaiksnījumi. Tas viss notika burtiski vakar.
Vai šie droni lido ar konkrētu mērķi, vai arī var trāpīt jebkuram objektam? Citiem vārdiem – vai viņiem ir konkrēts mērķis, vai arī, ko “ierauga”, to arī iznīcina, neatšķirot, kas vai kur tur atrodas?
“Šahediem” acīmredzami ir konkrēts mērķis – tie dūkdami lido pāri, un tad seko sprādziens, un kaut kur tie trāpa. Bet ir arī tādi, kas, šķiet, ir vairāk kā izlūkošanas droni – tie vienkārši riņķo, lido, kamēr izlādējas baterija vai beidzas degviela. Tādā gadījumā viņiem, iespējams, nav konkrēta mērķa, bet ir noteikts lidojuma laiks. Tie lido, lido un jebkurā gadījumā kaut kur nokrīt.
Tie ir lieli vai mazi?
Nē, cik man zināms, tie nav ļoti lieli. Es šajos jautājumos neesmu liela speciāliste, bet aptuveni – kādi pusotrs uz pusotru metru, tāds kvadrāts, drīzāk pat krusta veida. Nu, apmēram pusotrs reiz pusotrs metrs – aptuveni tāds izmērs.
Tātad tos var diezgan labi pamanīt un saprast, ka tuvojas bīstams objekts.
Jā, tumsā tie izskatās kā spilgti, trīsstūrveida spīdoši punkti – kā zvaigzne.
Vai no šāda drona var paspēt aizbēgt? Vai arī ātrums ir tāds, ka, ja mērķis ir cilvēks, tad aizskriet prom vairs nav reāli? Vai tomēr ir iespējams paslēpties, ja laikus pamana?
Pat īsti nezinu, kā precīzi atbildēt. Man šķiet, ka teorētiski var paspēt ielēkt kādā telpā, ēkā. Bet, ja trāpa ēkai, tas arī īsti neglābj – tā var būt māja, skola, veikals. Vispārīgi runājot, – nav īsti, kur paslēpties. Kā saka, no likteņa neizbēgsi.
Kramatorska 2025. gada rudenī Foto: no privātā arhīvaKramatorska 2025. gada rudenī Foto: no privātā arhīvaKramatorska 2025. gada rudenī Foto: no privātā arhīvaKramatorska 2025. gada rudenī Foto: no privātā arhīvaKramatorska 2025. gada rudenī Foto: no privātā arhīva
Tā vismaz ir pieņemts teikt. Kā šobrīd notiek šie ienaidnieka uzbrukumi? Vai pārsvarā tiek izmantoti droni, vai joprojām ir arī raķešu triecieni, aviobumbas? Kas jūsu pilsētā šobrīd ir biežāk?
Pēdējā laikā ļoti bieži lido tieši šie droni – es pat nezinu, vai “Šahedi” un droni ir viens un tas pats vai ne, godīgi nepateikšu. Bet “Šahedi” lido bieži, pēc skaņas mēs tos jau ļoti labi atpazīstam. Vakar bija tie aviobumbu triecieni. Ilgāku laiku tādu nebija, bet vakar atkal četras bumbas atlidoja.
Kā jūs atšķirat – pēc skaņas vai pēc kādiem citiem signāliem?
Pēc skaņas. Droni ilgi dūc, lido un tad krīt. Bumba nedūc – vispirms ir spilgts uzplaiksnījums, pēc dažām sekundēm sprādziens un pēc tam vēl ilgi redzama uguns atblāzma. Tas īpaši pamanāms, kad ārā ir tumšs – uzplaiksnījumi un atspīdumi ir ļoti spilgti.
Pēc jūsu stāstītā šķiet, ka jūs jau pie tā esat it kā pieradusi – runājat samērā mierīgi. Bet droši vien pašā sākumā, kad tas viss tikai sākās, bija ļoti bailīgi. Un, iespējams, arī tagad vēl joprojām ir bail.
Godīgi sakot, pie tā nav iespējams pierast. Nu, var teikt, ka kļūst nedaudz vieglāk to uztvert, jo mēs saprotam, ka tas ir neizbēgami, fronte tuvojas. Protams, ir bail – nav zināms, kas ar mums būs, kas būs ar mājokļiem. Neziņa ir ļoti biedējoša. Vieni saka: “Nekas, viss būs kārtībā, nekur nebrauciet, neuztraucieties.” Citi – ka noteikti jābrauc prom, jo būs ļoti bīstami. Un mēs paši īsti nezinām, kā rīkoties.
Ļoti daudz dzīvnieku paliek uz ielas
Bet jums pašai kādas ir sajūtas? Vai ir cerība, ka kādā brīdī tas viss apstāsies un līdz jūsu pilsētai karadarbība tā arī nenonāks? Vai tomēr…
Protams, ka cerība ir. Ļoti gribas, lai tas viss beidzot apstātos, lai karš beigtos. Ir šausmīgi skatīties, kā tiek izpostītas mūsu Doneckas apgabala pilsētas, kā cilvēki iet bojā, paliek bez mājām, bēg prom. Un vissmagākais – ka paliek dzīvnieki. Cilvēkiem bieži nav iespējas paņemt līdzi daudz dzīvnieku, kā man, piemēram. Nav iespējas visus izvest, jo īpaši, ja viss notiek steigā, panikā. Ļoti daudz dzīvnieku paliek uz ielas. Arī mūsu pilsētā – cilvēki ir aizbraukuši, un tagad situācija ar dzīvniekiem ir kritiska. Ir ļoti daudz pamestu dzīvnieku – arī šķirnes kaķi, šķirnes suņi – neviens tos nevēlas, viņi skraida pa ielām baros, izsalkuši. Tas ir briesmīgi, un ir ļoti žēl uz to visu skatīties, vienkārši sirds plīst.
Kramatorskas kaķis Foto: no privātā arhīva
Šī situācija, cik saprotu, turpinās jau kopš kara sākuma – kopš 2022. gada. Cilvēki aizbrauca, atstāja savus dzīvniekus. Pat ja bija iespēja paņemt līdzi vienu vai divus, daļa tos tomēr atstāja. Un tagad, kā saka, šai “kompānijai” klāt nāk arvien jauni klaiņojošie dzīvnieki – to kļūst arvien vairāk. Kopumā ļoti skumjš stāsts.
Jā. 2022. gadā, kad tas viss sākās, cilvēki masveidā aizbrauca, daudzi pameta pilsētu. Protams, tika pamests ļoti daudz dzīvnieku. Vēlāk daži centās tos pārvest ar starpniekiem, atstāja kaimiņiem, radiniekiem, taču beigās dzīvnieki tik un tā nonāca uz ielas. Daudzi nebija sterilizēti – vairojās gan kaķi, gan suņi. Bija ļoti daudz kaķēnu, kucēnu. Pēc tam cilvēki pamazām sāka atgriezties. Daudzi atgriezās savās mājās, jo īrēt dzīvokli Rietumukrainā ir ļoti dārgi – tur mūs vispār nemīl un prasa lielu naudu. Tāpēc daudziem nav iespēju tur ilgstoši īrēt mājokli, tādēļ viņi atgriezās mājās. Kādu brīdi dzīvnieku uz ielām nebija tik daudz. Bet tagad situācija atkal saasinās – īpaši ģimenes ar bērniem atkal izbrauc, un dzīvnieku uz ielām kļūst arvien vairāk un vairāk.
Kāpēc viņi tomēr neņem dzīvniekus līdzi? Pirmkārt, vairs nav tādas panikas kā kara pirmajās dienās – cilvēki jau zina, kā rīkoties. Ir noteikta kārtība, kā izvest dzīvniekus, kādi dokumenti nepieciešami. Kāpēc tad viņus tomēr atstāj?
Godīgi sakot, es nezinu, kas cilvēkiem darās galvā. Varbūt dzīvokļu īpašnieki, kas izīrē mājokļus, nepieļauj dzīvniekus – arī tā mēdz būt. Varbūt cilvēki vienkārši negrib sev sarežģīt dzīvi. Ja brauc uz ārzemēm, dzīvniekiem jākārto dokumenti – tas ir ļoti ilgi un dārgi.
Jā, noteikumi ir kļuvuši sarežģītāki, ne visi to vēlas darīt.
Jā, iespējams, tāpēc daudzi negrib ar to nodarboties. Un ir taču cilvēki, kam ir divi, trīs dzīvnieki – tie jau ir ievērojami izdevumi. Pašā Ukrainā pārvietoties vēl var. Bet atkal – saimnieki, kas izīrē dzīvokļus, bieži vien neļauj turēt dzīvniekus. Varbūt tas ir viens no iemesliem, varbūt cilvēki vienkārši negrib iespringt, kā saka.
Kramatorskas klaiņojošie mājdzīvnieki Foto: no privātā arhīva
Kopumā sanāk, ka dzīvnieki, kas paliek bez saimnieka, diemžēl nonāk uz ielas, ja vien tiem nepaveicas un viņus nesavāc brīvprātīgie vai tādi labi cilvēki kā jūs. Faktiski viņus gaida ļoti smagi laiki un cīņa par izdzīvošanu.
Ļoti smagi laiki, ļoti smagi. Humānā palīdzība, runājot tieši par dzīvnieku barību, pie mums gandrīz nenonāk. To saņemam ļoti reti un ļoti nelielos apjomos. Nevaram kārtīgi pabarot pat savējos, kur nu vēl ielas dzīvniekus. Mēģinām, protams, bet…
Cik dzīvnieku ir jūsu aprūpē? Tieši jūsu personīgie, par kuriem jūs esat uzņēmusies atbildību?
Nezinu precīzu skaitu, bet vairāk par četrdesmit jau ir. Divi lieli suņi, kā arī ļoti daudz ielas kaķu baroju.
Tas ir ļoti skumji. Vai pilsētā ir kādas patversmes vai organizācijas, kas mēģina risināt šo problēmu ar bez saimniekiem palikušajiem dzīvniekiem?
Diemžēl mūsu pilsētā oficiālu patversmju nav. Ir viena vienīgā vieta, kur ir voljēri un būdiņas suņiem. Tur šobrīd ir jau vairāk nekā 240 suņi.
Daudzus no šiem suņiem, cik saprotu, atved no karadarbības zonas, vai ne?
Jā, daudzi ir izvesti tieši no karadarbības zonām – tos atved karavīri, bet ir arī tie suņi, kurus pametuši saimnieki. Brīvprātīgie, ja var, tad savāc kādu ievainotu vai grūsnu suni vai kādu ar kucēniem.
Vismaz uz kādu laiku, lai kaut kādā veidā palīdzētu.
Cilvēki, kuriem ir saikne ar brīvprātīgajiem ārzemēs, cenšas dzīvniekus izvest. Zinu, ka tieši no šīs patversmes daudzus dzīvniekus aizsūta uz ārzemēm – uz Poliju, uz Vāciju.
Tātad šeit vienkārši ļoti jāpacenšas, lai kaut nedaudz palīdzētu šiem dzīvniekiem, lai vismaz daļu no viņiem aizvestu kaut vai uz Eiropu.
Jā, ja ir saikne ar brīvprātīgajiem citās pilsētās, tas palīdz, jo tikai saviem spēkiem šeit, pilsētā, mēs to paveikt nevaram.
Iespēju paliek ļoti maz, vai ne? Un, šķiet, arī transports uz pilsētu vairs īsti nekursē – vilcieni līdz Kramatorskai vairs nebrauc?
Vairs nav ne vilcienu. Tie iet līdz Harkivai, un tad no turienes šurp var nokļūt ar autobusu vai privātajiem šoferiem, kuri brauc uz Kramatorsku, Slovjansku. Bet elektrovilcieni vai ātrvilcieni pie mums vairs nebrauc.
Nesenajos uzbrukumos cietis arī Tatjanas dzīvoklis
Cik tagad, pēc jūsu domām, pilsētā ir iedzīvotāju? Saprotu, ka tad, kad cilvēki sāka atgriezties bija pat 60–70 tūkstoši cilvēku. Cik aptuveni cilvēku ir palikuši tagad?
Precīzu skaitli, protams, jums nevarēšu pateikt. Sākotnēji pilsētā bija 200 000 iedzīvotāju. Kad valstī sākās karadarbība, runāja, ka palika 100 000. 2023. gada beigās, 2024. gada sākumā bija pat mazāk – ap 70 000. Tad ļaudis sāka atgriezties u, manuprāt, atkal varēja būt tie 100 000. Tagad ir labi ja 50 000, bet, iespējams, arī mazāk. Cilvēki turpina izbraukt, tāpēc kaut ko precīzi aprēķināt ir neiespējami. Tie nav tikai vārdi. Pašai man ir daudz paziņu, kuri izbraukuši burtiski pēdējās dienās. Un nevis vienkārši izbraukuši, bet ar visām mantām, mēbelēm – visu iedzīvi.
Tātad cilvēkus dzen bailes, jo uzbrukumi intensificējušies. Bet saprotu, ka arī jūs esat cietusi tajos. Nesenajos uzbrukumos cietis jūsu dzīvoklis?
Jā, mans dzīvoklis ir pamatīgi cietis. Uz ielas, blakus mājai ietriecās aviobumba. Tajā naktī kopumā pilsētas centrā tādas atlidoja četras un viena no tām – pretī manai mājai. Tika izsisti pilnīgi visi stikli, sagrauts balkons, izlidoja ieejas durvis, bet dzīvokļa iekšienē lieli postījumi – flīzes bija nobirušas, sienas pilnas ar šķembu caurumiem.
Aviobumbas triecienā cietušais Tatjanas dzīvoklis Foto: no privātā arhīva
Tātad visai mājai bija izsisti logi, saplīsuši stikli.
Jā, jā, tā tas arī bija. Mums ir stūra māja, un tiem, kam logi vērsti uz sētas pusi, situācija kaut cik ciešama, bet kuriem logi uz ielas pusi, cieta visvairāk – balkoni sagrauti, logi izsisti. Mūsu mājā bija arī veterinārā klīnika, kas pēc tam kādu laiku nestrādāja, bet nu sakopuši un atkal atvēruši durvis. Tas mums ir ļoti svarīgi, jo medicīniskā palīdzība vajadzīga ļoti daudziem dzīvniekiem. Vajadzīga gan ārstniecība, gan čipošana, vakcinācija un viss pārējais. Tā ka tad, kad tā nestrādāja, bija slikti, priecājamies, ka viņi atkal ir vaļā.
Aviobumbas triecienā cietusī Tatjanas māja Foto: no privātā arhīva
Protams, šādos apstākļos dzīvot ir ļoti grūti – nekad nezini, kas var notikt, kur kaut kas atlidos un kādas būs sekas. Pastāstiet par dzīvi pilsētā. Saprotu, ka neskatoties uz visu, veikali turpina strādāt, veterinārā klīnika strādā, arī slimnīcas darbojas. Kāda ir situācija ar pilsētas dienestiem – vai tas viss darbojas?
Jā, lielveikali strādā. Mazie veikaliņi daudzdzīvokļu mājās arī strādā. Kopumā veikalos var nopirkt visu nepieciešamo – maizi, ūdeni, augļus, dārzeņus, gaļu. Protams, cenas ir ļoti kāpušas. Mums pilsētā ir daudz armijnieku, acīmredzot tiek uzskatīts, ka algas viņiem lielas, – var celt cenas, un viņi tāpat pirks. Par vietējiem iedzīvotājiem īpaši nedomā. Kāpēc tā saku – darba pilsētā īpaši nav, vienīgais – pensionāri saņem pensijas, ar tām, cik var, apmaksā komunālos maksājumus, nopērk sev zāles un pārtiku. Bet tiem, kuri palikuši bez darba, izdzīvot ir ļoti grūti – darba nav un gandrīz nekādas palīdzības arī nav.
Vai ir kāda humānā palīdzība? Šķiet, agrāk veda. Kā ir tagad – vai ir kāda palīdzība no Eiropas – pārtika, medikamenti?
Par medikamentiem nevaru pateikt – varbūt kaut kur ir, bet es ar to neesmu saskārusies. Pārtiku gan kādreiz deva humānajās kastē, ko izsniedza pilsēta. Kas tajās bija? Milti, dažreiz cukurs – cukurs ne vienmēr, bet milti vienmēr. Saulespuķu eļļa, auzu pārslas, reizēm griķi, pupiņas tomātu mērcē, kaut kādi konservi, pa kādai gaļas konservu kārbas vai pastētes bundžiņā – kādas piecas, sešas tur varēja būt. Šādas kastes deva, iespējams, divas vai trīs reizes gadā, ne biežāk. Tagad šīs kastes vairs neizsniedz.
Pēc pilna mēroga iebrukuma Tatjana zaudēja darbu
Tatjana, vai šajos kara gados jums vispār sanāk kaut ko nopelnīt? Jūs esat mēģinājusi kaut kur piestrādāt, bet ne savā specialitātē. Jūs taču pirms tam strādājāt skolā kā skolotāja, vai ne? Un līdz ar pilna mēroga kara sākumu jūs šo darbu zaudējāt?
Jā, šo darbu es zaudēju, jo mana amata vieta bija pagarinātās dienas grupas audzinātāja. Pēc pilna mēroga iebrukuma pagarinātās dienas grupas likvidēja – bērni nodarbībās ir attālināti un pagarināto grupu vairs nav, tās aizvēra. Tāpēc mēģināju mazliet tirgoties tirgū, bet arī tur nekādu ienākumu īsti nebija. Pieprasījuma pēc apaviem, apģērbiem īsti nebija. Cilvēki pērk galvenokārt pārtiku un higiēnas produktus. Apavus, apģērbu – pavisam nedaudz.
Tātad tā vairs nav prioritāte?
Jā. Šobrīd galvenā prioritāte ir pārtika un higiēna.
No kā jūs dzīvojat, uz kā rēķina?
Dzīvoju kopā ar vecākiem. Tā kā dzīvoklis cietis un vēl nav atjaunots, tāpēc šobrīd dzīvoju ar vecākiem. Viņiem ir divas pensijas.
Ar to arī izdzīvojat, ja?
Sēžam mājās un tā arī turamies.
Un par dzīvniekiem – vai ir kāda humānā palīdzība tieši viņiem? Vai gadās, ka kāda barība tiek atvesta, vai arī ir brīži, kad vienkārši nav ar ko dzīvniekus pabarot?
Pat ne tik daudz mums pašiem, cik tieši dzīvniekiem ļoti būtu vajadzīga palīdzība. Šobrīd barība atnāk pa retam, bet kā jau teicu, tā kā dzīvnieku te ir ļoti daudz, tad tas ir galīgi nepietiekami. Pie tam šobrīd ir arī lielas problēmas ar piegāžu loģistiku un barība līdz mums nonāk ārkārtīgi reti. Rīgā, Latvijā ir cilvēki, kuri mums palīdz, un milzīgs paldies viņiem par to. Izmantojot izdevību, gribu uzrunāt visus, kas mūs dzird, – ja būtu iespēja nosūtīt dzīvnieku barību, tas ir ļoti aktuāli. Mēs par to būtu ļoti, ļoti pateicīgi.
Uzdošu vēl dažus svarīgus jautājumus, lai vispār saprastu, kas notiek Ukrainā un konkrēti jūsu pilsētā, jo Kramatorskai fronte nāk arvien tuvāk. Ir uzlidojumi, elektrības padeves pārrāvumi. Saprotu, ka jums elektrību bieži atslēdz vairākas reizes dienā. Pastāstiet par to – kā dzīvojat šādos apstākļos, ņemot vērā, ka šobrīd laiks kļūst arvien aukstāks. Kāpēc ir šie pārrāvumi?
Diemžēl ļoti bieži mums atslēdz elektrību, jo ir bijuši daudzi triecieni pa Mikolajivas termoelektrocentrāli (TEC), no kuras ar elektrību tiek apgādātas visas mūsu Donbasa austrumu reģiona pilsētas. Tāpēc gaismu bieži izslēdz. Gadās brīži, kad elektrības nav veselu diennakti, pat nedaudz ilgāk. Pēdējās dienās to atslēdz uz diezgan ilgu laiku – reizēm uz kādām 12 stundām, reizēm arī uz četrām, piecām stundām. To dara gan pēc triecieniem, gan arī bez tiem – pat ja nekādu trāpījumu nav, elektrību atslēdz sakarā ar remontiem vai kādām avārijas situācijām. Tas notiek bez brīdinājuma, vienkārši atslēdz. Un līdz ar to atslēdz arī apkuri, ko mums tikai pavisam nesen pieslēdza. Tagad apkure ir izslēgta. Mūsu apkure ir tieši saistīta ar elektrību.
Tātad jūs šogad tomēr esat sagaidījuši, ka jums pieslēdza apkuri? Starp citu, arī iepriekšējos gados jums bija apkure. Bet šo elektroapgādes traucējumu dēļ jums dzīvoklī periodiski nav siltuma, vai ne?
Jā. Un šobrīd mums joprojām nav siltuma, jo pēdējās divas, trīs, četras dienas mums uz diezgan ilgu laiku atslēdza elektrību. Tāpēc, šķiet, jau kādas trīs vai četras dienas mums nav apkures.
Un kā tiekat galā?
Kad ir elektrība, bet centrālās apkures tāpat nav, tad ieslēdzam sildītājus, dažādas ierīces, sasildāmies virtuvē ar gāzes plīti, ar gāzes krāsni.
Tātad gāze ir. Un kā ar ūdeni? Vai ir kādi pārtraukumi ūdens padevē, vai tur viss ir kārtībā?
Tajā reizē, kad pēc triecieniem pa Mikolajevas TEC mums atslēdza elektrību, bez gaismas sēdēja visa pilsēta – un ne tikai mūsu, bet arī Slavjanska, Družkovka, visi bija bez elektrības un, protams, arī bez ūdens, jo tika apstādinātas visas filtrēšanas stacijas – tur sūkņi darbojas ar elektrību. Tāpēc bija brīži, kad sēdējām bez ūdens. Šobrīd, paldies Dievam, ūdens mums ir. Pat tad, kad pēdējās dienās atslēdza elektrību, ūdens tik un tā ir.
Vai sabiedriskais transports kursē?
Jā, sabiedriskais transports pie mums kursē. Protams, ne visi autobusi, kas kursēja pirms kara, bet principā transports ir. No mikrorajoniem var nokļūt uz pilsētas centru – autobusi brauc.
Te ir vēl viens interesants, lai gan jums droši vien pavisam nepatīkams aspekts – vakaros pilsētā nav ielu apgaismojuma, bet tas ir saistīts ar komandantstundu. Jums jau gandrīz četrus gadus pilsētā ir ieviesta komandantstunda, vai ne?
No pulksten 21.00 līdz 5.00 ir aizliegts iziet ielās. Par to ļoti stingri soda. Ir komandantstunda.
Neraugoties uz visu šo situāciju, jūs taču nesēžat tikai mājās – jūs ejat ārā, dzīvojat cik iespējams ierastu dzīvi, vai ne?
Visbiežāk mēs ejam ārā, lai aizietu uz aptieku, uz veikalu, nopirktu kādus pārtikas produktus. Un, protams, lai aizietu uz vietām, kur mums ir ielas dzīvnieki – ieliet viņiem ūdeni, pabarot. Ja nepieciešama kāda veterinārā palīdzība, mēs viņus vedam uz klīniku, ārstējam un tā tālāk. Tie ir parastie iemesli, lai izietu no mājas.
Kramatorska 2025. gada rudenī Foto: no privātā arhīvaKramatorska 2025. gada rudenī Foto: no privātā arhīvaKramatorska 2025. gada rudenī Foto: no privātā arhīva
Palikusi, lai palīdzētu dzīvniekiem un saviem vecākiem
Tātad jums patiesībā ir tāda ļoti laba, humāna misija – jūs palikāt, lai palīdzētu dzīvniekiem, palīdzētu saviem vecākiem. Jūs tur uz vietas esat vajadzīga. Sarunas sākumā jūs teicāt, ka pat tad, ja situācija vēl vairāk saasināsies, jūs, visticamāk, nekur nebrauksiet.
Jā, jā, mēs neplānojam izbraukt. Kāpēc? Tāpēc, ka dzīvnieku ir daudz – gan mūsu pašu, gan ielas dzīvnieku, un nav neviena, kam tos atstāt. Tas, protams, ir galvenais iemesls, kāpēc mēs nekur nebraucam. Otrs iemesls ir, protams, vecāki gados, par kuriem arī jārūpējas, un, godīgi sakot, mums vienkārši nav, par ko braukt. Teiksim tā: īrēt mājokli par tādu naudu, kādu citur prasa, mēs diemžēl nevaram atļauties.
Cik šobrīd maksā mājoklis, teiksim, Ukrainas rietumos? Par cik izīrē dzīvokļus? Pēc jūsu kaimiņu, līdzpilsoņu stāstītā – cilvēku, kuri no Kramatorskas ir aizbraukuši vai atgriezušies, – ko viņi jums stāsta?
Viņi stāsta, ka, pirmkārt, Rietumukrainā attieksme pret mūsu cilvēkiem no Donbasa nav īpaši laba. Tā ir pirmā lieta. Otrkārt, mājokļu īre tur ir ļoti dārga. Precīzi nezinu, nevaru pateikt – pati neesmu braukusi un to noskaidrojusi. Taču cilvēki saka, ka dzīvokļa īre var maksāt līdz 30 000 grivnu. Nezinu, kāds tieši tas ir dzīvoklis – divistabu, trīsistabu. Tas ir aptuveni 600 eiro.
Jā, tas ir ļoti dārgi, tiešām ļoti dārgi par dzīvokli – protams, ne visiem ir tāda nauda. Bet, Tatjana, sakiet, lūdzu, vai jums šādos apstākļos ir pārliecība, ka jūs tiksiet pasargāta, ņemot vērā visu situāciju? Ka fronte tuvojas, ka tuvumā ir Družkovka, ir Konstantinovka, kas, starp citu, tagad ir smagi sagrauta, netālu ir arī Pokrovska – pilsētas, kur, notiek smagas kaujas. Vai jūs jūtat drošības sajūtu, pārliecību, ka Ukrainas armija jūs aizsargās? Un, cik saprotu, pilsētā ir arī militārpersonas. Kādas ir jūsu sajūtas?
Nu, es domāju, ka jā. Gribas ticēt, ka mūsu Ukrainas Bruņotie spēki tomēr aizstāvēs mūsu pilsētu un neielaidīs šeit krievus. Gribas ticēt, ka pilsēta izturēs. Vismaz no tiem postījumiem, kas jau ir, vairs nekur neaizbēgsi. Bet gribas cerēt, ka viss beigsies ar šiem bojājumiem un nebūs vairs tādu nepatīkamu seku, ka cilvēki paliks dzīvi un veseli, mājokļi un visa pilsētas infrastruktūra, cik vien iespējams, paliks neskarta. Ļoti gribas tam ticēt.
Bet, no otras puses, vai nav bail, ka arī Kramatorska var tikt zaudēta, vai jūs pat nepieļaujat tādu domu?
Nu kā – kāpēc gan nepieļaut? Protams, tādas domas arī ir, protams. No otras puses, ar ko mēs, Kramatorskas iedzīvotāji, esam labāki par cilvēkiem Konstantinovkā, Pokrovskā vai Bahmutā ? Tur taču arī dzīvoja tādi paši cilvēki.
Kramatorska ir liela pilsēta.
Jā, iedzīvotāju skaita ziņā tā ir lielāka. Bet citādi te dzīvo tādi paši cilvēki kā tajās sagrautajās pilsētās – pilnīgi tādi paši cilvēki, tādi paši bērni, tādi paši dzīvnieki. Viss tas pats. Tāpēc domas, protams, ir dažādas. Gribas ticēt labākajam, bet ir arī smagas domas, jo saprotu, ka blakus pilsētas lielākoties jau ir sagrautas. Tāpēc, iespējams, tas mūs neapies ar līkumu, bet, iespējams, arī apies.
Bet, ja ņemam pašu sliktāko scenāriju – vai esat domājusi, kur slēpsieties? Gribas ticēt, ka tā nenotiks, bet vai esat domājuši, kas būs, ja kaut kas tāds notiks, ja pēkšņi kaujas nonāks līdz pilsētai? Kā jūs izdzīvosiet šādos apstākļos?
Protams, esam izrunājuši visus variantus. Visticamāk, paliksim šeit – kā būs, tā būs. Ja mūs apies ar līkumu, būs labi. Ja ne – tātad tāds ir liktenis.
Zinu, ka jūsu pilsētā savulaik ir ierīkotas īpašas patvertnes gadījumiem, ja ir triecieni un cilvēks, piemēram, atrodas pilsētas centrā – ir betonētas patvertnes, kur var atnākt un uz kādu laiku pārlaist gaisa trauksmi. Pāris vārdos pastāstiet, lūdzu: vai tās darbojas un vai cilvēki šajā laikā tās vispār ir izmantojuši vai ne?
Nevaru pateikt, vai cilvēki tās ir izmantojuši vai ne. Jā, tās patvertnes atrodas daudzviet mūsu pilsētā – sabiedriskā transporta pieturās, abu tirgu rajonā, pie lielajiem lielveikaliem. Bet, godīgi sakot, es nezinu, vai kāds tur kādreiz ir slēpies triecienu laikā vai ne. Piemēram, no mūsu mājas, no vecāku mājas, patvertne ir tālu – līdz tai, visticamāk, nav reāli aizskriet, īpaši, ja ir panika un bailes. Ja vēl virs galvas lido raķetes, “Šahedi” un viss pārējais, droši vien ir drošāk palikt dzīvoklī, nevis doties ārā un panikā kaut kur skriet.
Ja paliek dzīvoklī, varbūt jūs varat mazliet arī mūsu klausītājus “izglītot”: kur dzīvoklī ir visdrošāk atrasties, ja notiek kādi uzlidojumi? Kur jāatrodas dzīvoklī, telpās?
Svarīgākais ir aiziet prom no logiem, jo, ja kaut kur netālu ir trāpījums, sprādziena vilnis izsit logus. Stikla lauskas ļoti bieži savaino – tās lido ar lielu ātrumu, trāpa galvā, kaklā, jebkur. Tas ir ļoti biedējoši. Tāpēc iesaka pāriet uz vietām, kur nav logu: uz koridoru, vannasistabu, tualeti, kāpņutelpā. Taču tas palīdz tikai tad, ja trāpījums ir kaut kur tuvumā. Ja trāpījums būs pa pašu māju, jūs saprotat, ka no tā neviens nekur īsti nepaslēpsies. Mums ir parasti pagrabi, tie nav pielāgoti patvērumam – tur pat nav normālu kāpņu, tikai pieliktas trepes. Ja cilvēki kāda trieciena laikā sāktu turp mēģināt doties lejā, sāktos briesmīga panika. Tur būtu daudz bojāgājušo nevis no trāpījuma, bet tieši tāpēc, ka cilvēki sāktu panikot, skriet, stumdīties, grūstīties, steigties. Tas var beigties ļoti slikti.
Tatjana, uzdošu vēl burtiski pāris pēdējos jautājumus. Es jums jau jautāju, vai jums ir sajūta, ka armija jūs aizsargās. Bet vai jums ir sajūta, ka valsts par jums domā, ka tā, teiksim, cenšas rūpēties par mierīgajiem iedzīvotājiem?
Valsts… Tā, teiksim, domā tikai vārdos, jo no valsts praktiski nav nekādas palīdzības. Galvenokārt palīdzību piešķir dažādi ārvalstu fondi. Bet šiem fondiem ir savi kritēriji: ja cilvēkam, piemēram, ir invaliditāte vai kāda smaga slimība un ir ģimenes ārsta izziņa, vai tā ir ģimene ar bērniem, nepilna ģimene bez tēva vai daudzbērnu ģimene. Šādiem cilvēkiem ir tiesības saņemt humāno palīdzību – higiēnas piederumu komplektus, pārtikas pakas un naudas pabalstu. Parasts cilvēks, kurš ir zaudējis darbu, bet nav ne invalīds, ne atzīts par maznodrošinātu, šādu palīdzību nesaņem.
Vai valsts sniedz kādu palīdzību bēgļiem, kuri, piemēram, pārceļas no viena Ukrainas reģiona uz citu? Vai tur tiek sniegta kāda valsts palīdzība, vai arī, kā jūs teicāt, dzīvokļi jāīrē par savu naudu un, cik saprotu, īpašas palīdzības nav?
Ukrainas teritorijā pārvietotās personas – jā, tā ir vēl viena kategorija, kas ir tiesīga saņemt palīdzību. Viņiem tiek izmaksāta zināma nauda, izsniedz pārtikas un higiēnas komplektus, cik man zināms, arī siltas segas un kaut kādu apģērbu. Tas attiecas uz iekšēji pārvietotajām personām. Bet par tiem cilvēkiem, kuri nekur neaizbrauca un palika uz vietas, valsts īpaši nerūpējas. Tie pārtikas komplekti, par kuriem es jums stāstīju, – tas arī bija no valsts. Atkal jau – caur vietējām varas iestādēm: tās sastādīja sarakstus, kaut kur lūdza palīdzību, domājams, arī starptautiskajos fondos, un tad šo palīdzību piegādāja. Bet ar to visu – ar šīm kastēm – rīkojās tieši vietējā vara, un tā izlēma, kam dot un kam nedot.
Tagad dzelzceļa satiksme ir slēgta. Ja, piemēram, rastos nepieciešamība cilvēkiem steidzami evakuēties, kā viņi vispār varētu izbraukt? Tikai ar automašīnām? Parasti šādās situācijās tiek organizēti evakuācijas reisi – kā tas notiek pie jums? Vai vispār kaut kas tāds notiek?
Godīgi sakot, pilsētā vēl nav izsludināta evakuācija kā tāda. Domāju, ja vajadzēs, tiks rīkoti kaut kādi reisi – autobusi, mikroautobusi, kas izved cilvēkus. Taču tagad arī autobusiem, mikroautobusiem un vieglajām mašīnām izbraukt ir ļoti bīstami. Ir tik daudz gadījumu, kad ceļā tika apšaudītas gan automašīnas, gan autobusi, bijis daudz šādu gadījumu. Tāpēc pat izbraukšana no pilsētas ir ļoti, ļoti bīstama.
Tatjana, ko jūs domājat par to, kad un kā varētu beigties karš? Vai jums ir kāda sajūta, kādi secinājumi? Ko par to saka cilvēki, ja tā apkopo visu un mēģina atbildēt uz šo jautājumu?
Cilvēki daudz ko runā, jā, ir ļoti daudz dažādu viedokļu. Daži saka, ka karš drīz beigsies, citi – ka tas ilgs gadiem. Godīgi sakot, vienīgais, kas atliek, ir cerēt un ticēt, ka tas viss drīz beigsies. Domāju, tā ir tāda mūsu kopīga vēlme – lai šis murgs, šīs šausmas pēc iespējas ātrāk beigtos. Atliek tikai cerēt un ticēt, ka tuvākajā laikā tas patiešām beigsies, jo neviens nezina un nevar pateikt, kad un kā tas notiks. Mēs vienkārši ceram, ka paliksim dzīvi un veseli un ka mums būs vismaz kāds jumts virs galvas.
Un gaiša nākotne, gribas tam ticēt.
Un gaiša nākotne, jā.
Liels paldies jums, Tatjana, par to, ka tik detalizēti pastāstījāt par dzīvi Kramatorskā, Doneckas apgabalā, Ukrainā – patiesībā frontes pilsētā, kur tagad praktiski katru dienu lido droni un reizēm sprāgst arī bumbas, bet cilvēki šajos apstākļos turpina dzīvot. Daļa nemaz negrasās braukt prom, jo apstākļi piespiež cilvēkus palikt mājās, bet dažiem vienkārši nav, kur doties. Un cilvēki cer, ka visas šīs šausmas, šis murgs drīz beigsies. Cerēsim uz to un ticēsim. Tatjana, liels paldies jums.
Jā, Jūlija, arī jums liels paldies, ka uzklausījāt un atbalstījāt. Ir patīkami, ka ir tādi cilvēki, kurus interesē mūsu valsts, mūsu reģiona, mūsu Donbasa liktenis un kuri nepaliek malā no mūsu bēdām. Liels paldies, ka klausāties un atbalstāt.
Turieties! Mēs ar visu sirdi esam ar jums. Ticēsim arī tam, ka tas viss beigsies un būs miers. Vēlreiz jums liels paldies.
Paldies arī jums. Man bija prieks ar jums aprunāties.
