Savukārt sanitārs, kurš neiecietīgi izturējās pret Lauru un teicās viņas tēvu “ierakt dziļi zemē”, pašlaik jau divus mēnešus ir uz slimības lapas. Policija pēc raidījuma izskanēšanas sāka resorisko pārbaudi par sanitāra izteikumiem, bet nolēmusi kriminālprocesu nesākt.
ĪSUMĀ:
Lauras situācija esot uzlabojusies
“Aizliegtais paņēmiens” par ģimenes piedzīvoto vairākās psihoneiroloģiskajās slimnīcās ar savu meitu vēstīja šī gada septembrī. Laurai (vārds mainīts) bija paškaitējuma domas, bet no slimnīcu puses – neskaidrība, ko ar viņu darīt, nelaipna attieksme no personāla gan pret meiteni, gan pret viņas vecākiem, pat draudi no sanitāra.
Pēc raidījuma izskanēšanas sekoja arī Veselības ministrijas reakcija – tā kopā ar Veselības inspekciju nekavējoties veikšot resorisko pārbaudi par iespējamiem pacientu tiesību pārkāpumiem vairākās psihiskās veselības aprūpes iestādēs. Tās notika piecās iestādēs – Nacionālajā psihiskās veselības centrā, Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā, Piejūras un Daugavpils slimnīcās, kā arī Ģinetermuižā. Tātad visās iestādēs, kas sniedz psihoneiroloģisko palīdzību.
Kopš pēdējās reizes, kad Laura bija slimnīcā Strenčos, slimnīcās viņa vairs nav bijusi, tā vietā ģimene atrada speciālistu ambulatori, kas izrakstīja jaunietei atbilstošākus medikamentus.
“Pirms tam, kā mums teica, tika lietoti vecās paaudzes medikamenti. Tagad viņai ir jaunās paaudzes medikamenti. Viņai ir uzlabojies garastāvoklis, situācija ir stipri labāka. (..) Tā ir trausla, mēdz būt kaut kādi krīzes brīži, bet vairs nav tik kritiski,” apliecināja Lauras mamma.
Tāpat jaunietei tagad ir regulārs psihologs, kā esot pietrūcis slimnīcās.
“Iznākot no slimnīcas, mums nāca pretī Sociālais dienests, kurš uzreiz viņai piešķīra psihologu, un viņa regulāri reizi nedēļā apmeklē psihologu, un tas viņai ir ļoti, ļoti palīdzoši.
Ja viņai slimnīcā būtu piedāvāts psihologs vai psihoterapeits, jau tad viņai būtu bijis stipri labāk, jo tad viņa netika galā ar šīm emocijām, trauksmi un visu, kas ar viņu notika,” turpināja mamma.
Un vēl ģimene ir sagaidījusi vizīti pie ārsta, ko ieteica Nacionālajā psihiskās veselības centrā.
“Tas bija diezgan liels pārsteigums, ka pēkšņi uzradies koordinators. Jau tajā laikā, kad meita atradās Tvaika ielā, nevienā brīdī neviens mums neteica, ka ir šāds koordinators, kur var pieteikties, kur tieši ir šāds ārsts, kas strādā ar šo mērķa grupu,” stāstīja Lauras mamma.
Informācija par šādu koordinatoru slimnīcas mājaslapā parādījās līdz ar raidījuma iznākšanu. “Sazvanīja koordinatori. Jāsaka, ka attieksme bija ļoti laipna, pretimnākoša,” piebilda jaunietes mamma.
Kriminālprocesu par netiešajiem draudiem nesāk
Savukārt attiecībā uz Lauras tētim netieši izteiktajiem sanitāra draudiem – tie tika izteikti neformālā sarunā ar kolēģiem – policija atbildējusi, ka noziedzīga nodarījuma nav.
“Ņemot vērā, ka iesnieguma pārbaudes laikā nav savāktas pietiekošas ziņas, kas norādītu uz noziedzīga nodarījuma sastāvu, rezolūcijas veidā tika pieņemts lēmums atteikt uzsākt kriminālprocesu,” rakstīja Valsts policijas galvenā inspektore Jeļena Giluča.
Lauras mamma atzina, ka ar šādu iznākumu rēķinājusies: “Šo mēnesi ar mums neviens nerunāja. Kad es pati zvanīju un jautāju, kad mums būs atbilde, vai ar mums kāds grasās runāt, vai ar meitu grib runāt, tad atbilde bija, ka nē, mēs jūs nevēlamies lieki traucēt. Mums visi materiāli ir, mums viss ir skaidrs un gaidiet atbildi. Un jau tad man bija sajūta, ka, visticamāk, būs šī atbilde, ka nekas jau nav noticis.
Bet šis ir tas absurdais jautājums – vai tiešām kaut kam ir jānotiek, lai sāktu kāds reaģēt?”
Ģimene šo lēmumu pārsūdzēja, un policija tomēr sola izmeklēt šo gadījumu rūpīgāk.
Tikmēr sanitārs aizvien ir slimnīcas darbinieks, un viņam jau gandrīz divus mēnešus ir slimības lapa. Uz jautājumu, vai pēc slimības lapas beigām sanitārs turpinās iestādē strādāt, Nacionālā psihiskā veselības centra valdes priekšsēdētāja Sandra Pūce sacīja: “Tajā nodaļā un kā sanitārs, visticamāk, nē. Bet, ja tā pilnīgi godīgi, – ja man vajadzēs krāvēju par 800 eiro uz papīra, man nav šausmīgi lielas izvēles. Es labprāt neņemtu, bet nu diemžēl tā dzīve ir, kāda ir, un darba tirgus arī – ir, kāds ir. Vēl jau ir svarīgi, lai tas cilvēks arī nedzertu, nekavētu, nezagtu, neuzmāktos nevienam, būtu pieklājīgs un izglītots. Mēs strādājam pie tā.”
Lauras mamma cer, ka pēc viņas ģimenes stāsta izgaismošanas situācija šajā jomā uzlabosies. “Ceru, ka pēc pārbaudēm Veselības inspekcija pievērsīs uzmanību vairāk pašiem pacientiem, varbūt pat komunikācijai ar pacientiem, nevis dokumentācijai,” viņa piebilda.
Kas mainījies slimnīcā Ainažos?
Šajā bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā Ainažos pašlaik uzturas ap 30 bērnu. Diagnozes un problēmas dažādas – mācīšanās, uzvedības un autiskā spektra traucējumi, paškaitējums, depresija, šizofrēnijas traucējumi. Šai slimnīcai raksturīgi tas, ka daudzi pacienti ir tā dēvētie “sistēmas bērni” – no ārpusģimenes aprūpes institūcijām, audžuģimenēm.
No nākamā gada slimnīca piedalīsies pilotprojektā par tiesas nozīmētu pusaudžu piespiedu ārstēšanu, piemēram, no narkoloģiskām atkarībām, nodrošinot rehabilitāciju.
Kad Laura bija šajā slimnīcā, ģimeni nelaida apskatīt istabiņu, kur meita mitināsies, viņai bija atņemts telefons un bijusi arī negatīva attieksme no medicīnas personāla puses. Slimnīcas vadītāja Mārīte Liepiņa-Bērziņa norādīja, ka pēc raidījuma izskanēšanas slimnīcā bijušas “ļoti lielas pārrunas”. “Tas ir galvenais īstenībā. Mēs nelūdzam viņiem neko papildus, tikai būt iejūtīgiem pret šiem bērniem. Ar to mēs šobrīd ļoti, ļoti strādājam. Šī nav vieta, kur varētu problēmas ņemt no mājas līdzi,” viņa piebilda.
Tāpat vadītāja vēlas, lai slimnīcu neuztvertu kā slēgta tipa iestādi. “Ejam uz to, ka mēs kļūstam arvien atvērtāki. Arī ambulatorā nodaļa ir tas, kas liecina par to, ka mēs arvien vairāk vēlamies attīstīt un šeit cilvēkus varbūt nevis atbaidīt, bet tieši aicināt,” norādīja vadītāja.
Savukārt, lai bērniem būtu saziņa ar tuviniekiem un viņi šeit netiktu aizmirsti, noalgota sociālā darbiniece. “Viņa zvana, lūdz braukt pie viņiem ciemos vai piezvanīt,” piebilda iestādes vadītāja.
Pēc raidījuma slimnīcā atjaunināti arī vairāki iekšējās kārtības noteikumi, piemēram, par telefonu lietošanu – ja vecāki piekrīt, bērnam telefonu ir atļauts lietot kaut visu dienu.
“Mēs uzreiz sakām, ka neatbildam ne par pašu iekārtu, ne par to, ko bērns apskatīs tur. [..] Cenšamies telefonus dot situācijās, kad bērns, piemēram, ir viens palātā. Ja tomēr viņš grib sazvanīties ar saviem vecākiem, ir bijušas jau tagad situācijas, ka telefonu mēs atļaujam, bet tas telefons ir uz noteikto laiku, vai tas nav visas dienas garumā, jo tad ir grūti motivēt bērnu saņemt procedūras vai skolas lietas. Attiecīgi ar vecāku parakstu tad mums telefona lietošana ir no plkst. 18.30 līdz 20.30,” pastāstīja bērnu psihiatre Santa Vāvere.
Ja telefona bērnam nav, saziņa notiek caur māsu posteni.
Vēl slimnīcā ir ieviesta kārtība, lai vecāki zina, kas ar viņa bērnu šeit notiks, uz kādām procedūrām ies, kādas zāles dzers, ja vajadzēs. Vecāki par visu tiek informēti, piemēram, ja uz slimnīcu nāk frizieris, bērna matu apgriešanai vajadzīga vecāku atļauja.
Ainažu slimnīcas gadījumā uz vairākām pārmaiņām norādījis arī tiesībsargs, pērnā gada nogalē pēc šeit veikta audita nākot klajā ar aptuveni 20 rekomendācijām, tostarp par saziņu, telefonu lietošanu. Bija arī rekomendācija aprīkot palātas ar naktsskapīšiem un drēbju skapjiem, katram – slēdzamu skapīti, pacientiem būtu jāļauj paturēt noteiktas personiskās mantas, piemēram, fotogrāfijas, grāmatas.
Slimnīcā norādīja, ka naktsskapītis šī un nākamā gada laikā tiks ierīkots tajās istabiņās, kur tas neradīs paškaitējuma draudus.
Tāpat tiesībsargs aicināja nodrošināt, ka slimnīcas darbinieki pie apģērba nēsā piespraudi vai uzšuvi ar vārdu un uzvārdu, lai tādējādi veicinātu pacientu, viņu likumisko pārstāvju un citu personu tiesības ziņot par personāla negodprātīgu, neētisku rīcību. Slimīca atbildēja, ka tiek apzināti uzņēmēji, kas varētu gatavot šādas uzšuves.
Ieviests tiesībsarga ieteikums noteikt vēlāku naktsmiera laiku un piecelšanās laiku, bet rekomendāciju vecākiem ļaut piedalīties ar bērnu arī dažādās nodarbībās varēs īstenot, kad tiks renovētas telpas. Slimnīca pašlaik nodrošina satikšanās/viesošanās telpu, ir iespēja doties pastaigās, kopā ar bērnu doties uz baseinu vai izmantot sporta zāli, iepriekš saskaņojot.
Kas mainījies Nacionālajā psihiskās veselības centrā Tvaika ielā?
Lauras un viņas vecāku pieredze galvenajā šīs jomas iestādē Latvijā bija negatīva, tieši šeit bija notikums ar sanitāru un epizode ar saziņu krievu valodā.
Kādi secinājumi un pārmaiņas pēc pirmā raidījuma attiecībā uz personāla attieksmi pret pacientiem? “Par darbiniekiem gan tur nevajag neko speciāli pārskatīt, bet vajag vienkārši vairāk strādāt. Vairāk runāt par to, ka nepieļaut, ka tev blakus kolēģis var palaist muti. Tas ir jautājums, pie kā mēs strādājam un vēl ilgi strādāsim. Tas nekad nebeigsies, jo cilvēku ir daudz, mainās viņi, šie ir arī ar mazām algām,” sacīja iestādes vadītāja Sandra Pūce.
Arī pacientu rīcība mēdz būt rupja. “Ticiet man, tā komunikācija ir diezgan traka, jo šie cilvēki – viņi var spļaut, lamāties, var urinēt. Viņš ir slims, un viņš to drīkst,” norādīja Pūce.
Sūdzības tiek izskatītas vadības sapulcē katru pirmdienu, gaiteņos ir videonovērošanas kameras. Tiesa, sūdzību saturs mēdz būt dažāds. “Pēdējā [sūdzība] bija, ka vajag izvērtēt Putinu un Lavrovu,” piebilda Pūce.
Par Lauras ģimenes stāstīto – ka sanitārs, guļot palātā, nobiedējis pacientu un ka draudējis uz mežu aizvest Lauras tēvu – oficiālas sūdzības slimnīcā nav saņemtas.
“Žēl, ka mēs neklausījāmies šo ierakstu. Rupji kaut kā jokot, tas ir nepiedienīgi. Es piekrītu, tas ir nepieļaujami,” atzina 17. nodaļas vadītāja Ingrīda Cera.
Ņemot vērā personāla reakcijas, noprotams, ka neviens īsti nav iedziļinājies, kas ir noticis un ko slimnīcai mācīties kaut no viena šī publiski izskanējušā gadījuma. “Ja godīgi, tad mēs arī labprāt būtu saņēmuši kādu atvainošanos par notikušo, bet nebija absolūti neviena zvana, neviena e-pasta,” sacīja Lauras mamma.
Veselības inspekcijas pārbaudes – ķeksītim?
Veselības inspekcija (VI) pēc Veselības ministrijas rīkojuma pārbaudīja, kā psihoneiroloģiskajās slimnīcās tiek ievērotas pacientu tiesības – tika pārbaudīti dokumenti, anketēti pacienti un analizētas inspekcijā saņemtās sūdzības pēdējo trīs gadu laikā.
“Skatījām, kāda ārstniecības iestādēs ir sūdzību vadības sistēma. Tās bija intervijas ar ārstniecības iestādes vadību, ārstniecības personām, aprūpes personālu. Tad skatījām pacientu medicīnisko dokumentāciju izlases kārtā un apmeklējām slimnīcas nodaļas, kur arī bija intervijas. Un šeit aptaujājām pacientus, kurus atlasījām pēc konkrētiem kritērijiem,” par pārbaužu metodiku stāstīja Veselības inspekcijas Veselības aprūpes departamenta vadītāja Iveta Hirša.
Kopējais secinājums – visās piecās slimnīcās pacientu tiesības tiek izprastas, ievērotas un nodrošinātas.
“Arī sarunās ar ārstniecības personām sapratām, ka ārstniecības personāls saprot un pārzin, un rīkojas atbilstoši noteiktajiem ētikas un normatīvo aktu principiem,” turpināja Hirša. “Secinājām, ka pacientu tiesības saņemt informāciju par savu veselības stāvokli, ārstniecības procesu, ārstēšanas plāniem ir nodrošinātas. Pacientam ir nodrošināts, ka viņš saņem jautājumus, uzdod jautājumus un saņemt atbildes. Tāpat arī aptaujas dati liecina, ka lielākā daļa no pacientiem zina, kas viņus ārstē, kādi ir ārstējošie ārsti.”
Dažviet ir bijušas indikācijas, ka slimnīcu personālam būtu jāuzlabo laipna un cieņpilna komunikācija ar pacientu.
“Ja mēs runājam par sūdzību vadību, tad tieši Strenčos uz jautājumu, vai viņi justos droši, iesniedzot sūdzību, trīs no 15 pacientiem atbildēja, ka viņi nav pārliecināti, vai viņi justos droši,” papildināja Hirša.
Tāpat esot nepieciešami uzlabojumi konfliktsituāciju risināšanā, kā arī nav līdz galam izstrādāts algoritms, kā pacients, nepārtraucot ārstēšanos, drīkst atteikties no kāda ārstniecības pakalpojuma.
3min
Kopumā visās piecās slimnīcās aptaujāti 68 pacienti, Tvaika ielā – 17. Pacientus atlasīja pašas slimnīcas. Arī analizēto sūdzību skaits ir salīdzinoši pieticīgs – 69 sūdzības piecās slimnīcās trijos gados.
Pārbaudes ilgums klātienē, piemēram, Tvaika ielas slimnīcā, bijis deviņas stundas, un vizīte bija pirms tam pieteikta.
Salīdzinājumam – Tiesībsarga biroja ziņojums ar 20 rekomendācijām par bērnu psihoneiroloģisko slimnīcu Ainažos tapis pēc vairākām dienām klātienē, cenšoties runāt ar visiem bērniem, kuri varējuši.
“Psihoneiroloģiskajās slimnīcās ļoti bieži ir tā, ka bērni paši nāk klāt, viņi grib fiziski pieķerties pie rokas un kaut ko stāstīt. Uzklausām, ko viņš grib pateikt, un tad pajautājam, ko mēs gribam pajautāt. Tās ir dabiskas sarunas, nav intervijas. Mēs, piemēram, staigājām arī kopā ar viņiem pastaigā,” par pārbaužu norisi stāstīja Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere.
Tāpat notiek rūpīga dokumentu analīze un galvenais – iepriekš iestādi nebrīdinot.
“Mēs jau gribam redzēt to patieso ainu, to, ka dokumenti nav sakārtoti. Nebūšanas var redzēt tikai nepieteiktā pārbaudē – kāda ir ikdiena, kādi darbinieki ir uz vietas, kāda ir lietu kārtība,” uzsvēra Grāvere.
Šādā kontekstā Veselības inspekcijas pārbaude atgādina vien ķeksi, ar ko atskaitīties ministrijai, un arī sava veida atbilde – cik augstu vērtējam pacientu labsajūtu.
“Ja pieauguši, tad noteikti viņi [inspektori] var iet iekšā palātā, teikt, ka esam ar tādu mērķi atbraukuši un kurš grib ar mums aprunāties? Tā meklēt cilvēkus, jo par tiem, ko atlasa slimnīca, jau zina, ka nebūs nekādus pretenziju. Slimnīca jau nav ieinteresēta, lai nāk gaismā kādas iekšējas nebūšanas. Labākie sarunu partneri ir nejauši sastapti cilvēki. Tad [pārbaude] būtu objektīvāk,” atzina Tiesībsarga biroja pārstāve.
