ĪSUMĀ:
Burkinafaso izlūkdienesti uzskaitījuši ap 1000 savu pilsoņu, kas slepus studē arābu valstīs, it īpaši Saūda Arābijā, nereģistrējoties vēstniecībās. “Un jūs zināt, ko viņi mācās? Šariatu, islāma likumus un jurisprudenci. Nevienam no viņiem nav praktiska amata. Vai viņi brauc šurp, lai ieviestu šariatu?” vaicā Traore.
Inženierus, nevis islāmistus
Savā nesenajā uzrunā nacionālajā televīzijā Traore skaidri uzsvēra, ka Burkinafaso nekad neieviesīs šariata tiesību sistēmu un netiks pārveidota par islāma republiku. Viņš norādīja, ka valsts likumi un suverenitāte ir augstāki par jebkuru reliģiju. Vienlaikus Traore paudis: “Es esmu musulmanis, bet ikvienam Burkinafaso ir tiesības piekopt savu reliģiju.” Savukārt, ja kāds uzskata, ka viņa reliģiskā pārliecība ir svarīgāka par nāciju, lai atgriežas tajā valstī, kurā to apguvis.
“Mums ir vajadzīgi cilvēki ar tehnoloģiskām prasmēm, zinātnieki un inženieri, lai uzbūvētu mūsu valsti, nevis šariata pētnieki. Palieciet tur, kur esat, jums nebūs atļauts atgriezties,” Traore ir noskaņots visai bargi, pat brīdinādams, ka šariata studentiem var atņemt pilsonību.
Komentējot Saūda Arābijas vēstnieka piedāvājumu uzcelt 200 jaunas mošejas, Traore izteicās: “Šajā laika posmā reliģija ir kļuvusi par cietoksni, kas velk Āfriku atpakaļ. Āfrikai ir vajadzīgas investīcijas radošumā un inovācijās.” Valstī pietiekot mošeju, tostarp tukšu, un nauda drīzāk jāiegulda skolās, slimnīcās un darbavietu radīšanā.
Burkinafaso vairāk nekā 60 % iedzīvotāju ir musulmaņi, un Traore kategoriski noraida apsūdzības, ka viņš būtu pret islāmu. Viņš uzsver, ka cīņa ir vērsta nevis pret ticību, bet gan pret reliģisko ekstrēmismu, radikalizāciju un ārvalstu ideoloģisko ietekmi.
Stingrāka reliģijas kontrole
Burkinafaso Pagaidu likumdošanas asambleja nesen pieņēma stingru Reliģisko brīvību likumu. Tas aizliedz celt reliģiskas celtnes un veidot lūgšanu vietas valsts iestādēs (izņemot cietumus, slimnīcas un armijas kazarmas), tādējādi praktiski nostiprinot sekulāru valsts aparātu.
Valdība ieviesusi stingrāku kontroli pār sprediķiem un reliģisko izglītību, Traore aicina kristiešus, musulmaņus un tradicionālo afrikāņu ticību piekritējus apvienoties valsts aizsardzībai, uzsverot, ka reliģijas izmantošana politiskiem mērķiem un sabiedrības šķelšanai netiks ciesta.
Traore izpelnījies asu kritiku, daļa arābu valstīs izglītoto afrikāņu teologu un konservatīvo musulmaņu aktīvistu uzsākuši plašu kampaņu, apgalvodami, ka kapteinis nostājies pret islāmu. Viņa atteikums Saūda Arābijas piedāvājumam finansēt jaunu mošeju celtniecību raksturots kā necieņa pret reliģiju.
Foto: REUTERS, Mike Hutchings Musulmaņu meitenes Zanzibārā. Āfrikā vairums musulmaņu ievēro mērenā islāma tradīcijas, bet izskan bažas, ka Saūda Arābija un citi ārvalstu spēki mēģina uzspiest radikālākus islāma virzienus
Vairāki ietekmīgi sunnītu garīdznieki, kuri sākotnēji atbalstīja Traores nokļūšanu pie varas 2022. gadā, tagad nostājušies opozīcijā. Imami un teologi kritizē jauno likumu, kas sniedz valstij tiesības slēgt mošejas un atstādināt imamus, ja viņu sprediķi neatbilst valdības noteiktajai “miera interpretācijai”.
Burkinafaso Sunnītu ulemā (islāma tiesību ekspertu) padome paziņojusi: “Studentu piespiešana pamest mācības un draudi atņemt pilsonību ir klajš cilvēktiesību un ticības brīvības pārkāpums, kas nevis apturēs terorismu, bet sašķels mūsu sabiedrību.”
Diskusijas izskan arī Gambijā, kur vienmēr valdījusi reliģiska tolerance, ko nesagrāva pat diktatora Džammeha režīms. Traores paziņojums pamanīts arī šeit, un Gambijas komentētajs Alhasans Alekss Darboe soctīklu ierakstā uzdevis jautājumu, vai vajadzētu turpināt sūtīt lielu skaitu studentu ārvalstu stipendiju programmās studēt islāmu.
“Arābu skolu absolventi bieži vien ir mūsu valsts gudrākie prāti, taču visbiežāk viņu smadzenes tiek izšķērdētas arābu valstīs, studējot nevajadzīgus kursus, piemēram, hadītus (pravieša Muhameda izteikumi, rīcība, paradumi – aut.) un šariatu, kas mūsu valstij nav vajadzīgi, jo esam laicīga, nevis šariata valsts. Saūda Arābijai un arābu valstīm ir jāapmāca ārsti, medmāsas un inženieri, vai arī lai tās patur savas stipendijas,” norāda Darboe.
Melno afrikāņu dzīvespriecīgais islāms
Traores skarbā reakcija ir atbilde gadu desmitiem ilgai un mērķtiecīgai Saūda Arābijas “maigās varas” ekspansijai Āfrikā. Šīs valsts islāma versijas – vahābisma jeb salafisma – iespiešanās Āfrikā ir vērtējama ļoti nopietni un ir mainījusi daļā reģiona reliģisko un politisko ainavu pēdējā pusgadsimta laikā.
Vēsturiski Burkinafaso un kopumā Rietumāfrikā dominējis mērenais islāms – sūfiju brālības un vietējās afrikāņu tradīcijas, kas ir iecietīgas, vērstas uz kopienu un mierīgu līdzāspastāvēšanu ar kristiešiem.
Atšķirībā no Saūda Arābijas ne Burkinafaso, ne Gambijā, Senegālā un citās Rietumāfrikas valstīs, kur dominē islāms, nepastāv dzimumu segregācija, sievietes pašas izvēlas, vai nēsāt hidžābu jeb musulmaņu lakatu vai pat aizsegt seju, nav profesiju ierobežojumu, pat alkohols nav aizliegts.
Musulmaņi šeit tieši tāpat ievēro Ramadānu – svēto mēnesi, kad gavē no saullēkta līdz rietam, taču pēc tam seko svētki, kur sievietēm svarīgi ir saposties jaunās drēbēs, ja pašu vai vīra maks ļauj, doties uz skaistumkopšanas salonu, pēc tam sarīkot ballīti mājās vai restorānā. Garā musulmaņu kleita abaija šeit ir reliģisko svētku tērps, pat visai grezns, nevis obligāti valkājams ikdienā.
Foto: REUTERS, Yempabou Ouoba Burkinafaso katoļu garīdznieks bauda kafiju kopā ar musulmaņu līderiem, svinot musulmaņu svētā mēneša ramadāna beigas un sludinot saskaņu starp dažādām reliģijām
Saūda Arābijā arī dzimšanas dienu svinēšana ilgu laiku tika uzskatīta par aizliegtu jaunievedumu. Amie, jauna sieviete no Gambijas, to uzzinot, izsakās īsi: “Lai viņi dara, kā grib, mēs esam afrikāņi.” Šajā kultūrā mīl svinēt dzīvi, bērna piedzimšanu, kāzas, jubilejas un citus godus; atņemt afrikānim svētkus un mūziku nozīmē atņemt viņa identitāti.
Turpretī arābu vahābisms tādu dzīvesveidu uzskata gandrīz par grēku, šajā islāma interpretācijā valda stingri likumi, aizliegumi un sodi, kamēr Rietumāfrikā ticība ir kopienas vienotība un svētki. Tiesa, arī Saūda Arābijas kroņprinča Mohammeda bin Salmana vadībā situācija mainījusies, ir nopērkamas dzimšanas dienu kūkas, baloni, sveces un svētku dekorācijas, reliģiskā policija vairs nevajā svinētājus restorānos, ballītes spēlē mūziku, tikai alkohols ir aizliegts.
Ideoloģiskie vārti uz ekstrēmismu
Kopš 1970. gadu naftas buma Saūda Arābija ir ieguldījusi miljardiem dolāru Āfrikā, par šo naudu celtas grandiozas mošejas, dibinātas medreses jeb reliģiskās skolas un labdarības organizācijas. Nabadzīgajās valstīs Saūda Arābijas finansētās struktūras pārņēma izglītības un labdarības funkcijas, iegūstot milzīgu ietekmi pār trūcīgajiem slāņiem.
Saūda Arābija arī piedāvāja bezmaksas stipendijas desmitiem tūkstošu Āfrikas jauniešu studijām Medīnas un Rijādas islāma universitātēs, bet, kā norādīja Traore, tie nav nākamie inženieri vai mediķi – viņi apgūst tikai stingros šariata likumus.
Atgriežoties mājās, šie teologi kļūst par agresīviem jaunās ideoloģijas sludinātājiem, kuri pārņem vietējās mošejas un mēģina ietekmēt valstu likumdošanu.
Kaut gan Saūda Arābija tiešā veidā nefinansē teroristus, daudzi eksperti uzsver, ka ultrakonservatīvā ideoloģija kalpo kā “ideoloģiskie vārti” uz radikalizāciju. Sāhelas reģionā – Mali, Burkinafaso, Nigērā – darbojas “Al-Qaeda” un “Islāma valsts” atzari, kas izmanto tieši vahābisma doktrīnu, lai attaisnotu savu nežēlību, uzbrukumus kristiešiem un “nepareizajiem” musulmaņiem, mēģinājumus gāzt valsts varu.
Pēdējos gados gan Saūda Arābijas kroņprincis Muhammeds bin Salmans saskaņā ar plānu “Vision 2030” mēģina modernizēt savu valsti un ir oficiāli samazinājis radikālā vahābisma “eksportu” uz ārvalstīm. Tagad Saūda Arābija vairāk cenšas investēt Āfrikas ekonomikā, infrastruktūrā un derīgajos izrakteņos, nevis reliģijā.
Atgādina vēstures tumšās lappuses
Tomēr gadu desmitiem ilgi sētā sēkla jau ir izaugusi, vietējie radikālie tīkli tagad ir pašpietiekami, tos finansē uzņēmēji pašu valstīs vai citi reģionālie spēlētāji (piemēram, Katara vai privātie fondi no Persijas līča valstīm).
Šādā situācijā Traore mēģina pozicionēt Burkinafaso kā priekšposteni cīņā pret reliģisko ekstrēmismu. Viņš ir pirmais no jaunās paaudzes Sāhelas reģiona militārajiem līderiem, kurš tik atklāti nosaucis vārdā problēmas sakni – ārvalstu ideoloģisko un finansiālo ietekmi. Daudzās Āfrikas valstīs politiķi baidās aizskart konservatīvās aprindas, lai nezaudētu vēlētājus un meklē kompromisus ar reliģiskajiem līderiem.
Traorem ir pamats būt niknam – džihādistu grupējumi joprojām kontrolē ievērojamu daļu Burkinafaso teritorijas un valdības kontrole pastāv galvenokārt galvaspilsētā Vagadugu un lielajās pilsētās. Islāma ekstrēmisti pēdējos mēnešos sarīkojuši arī veiksmīgus uzbrukumus Mali, gadiem ilgi uzdarbojas Nigērijas ziemeļos, arī Nigērā un Čadā.
Traore saniknojis arī daļu islāmistu, it īpaši Mauritānijā, Marokā, Alžīrijā, Sudānā un Somālijā, atgādinot vēsturiskus faktus, ko daudzi Āfrikas valstu līderi noklusē.
Savu pēdējo uzrunu laikā, vēršoties pret arābu valstu ideoloģisko spiedienu, viņš atgādināja par Transsahāras vergu tirdzniecību, kura aizsākās vēl pirms eiropiešu ierašanās un ilga vairāk nekā 1300 gadu, aizvedot verdzībā sešus līdz 18 miljonus afrikāņu.
Mauritānijas islāma zinātnieks, musulmaņu pasaulē ietekmīgais šeihs Ahmads al Hasans paziņojis, ka arābi – gluži pretēji – atbrīvojuši melnos afrikāņus no verdzības. Šo vēstījumu var vērtēt tikai kā nezināšanu vai melus, turklāt vietā atgādināt, ka Mauritānija oficiāli verdzību atcēla pasaulē pēdējā – tikai 1981. gadā. Vēsturiski šajā valstī arābu elite paverdzināja melnādainos, un šis šķiriskais sadalījums saglabājies arī mūsdienās.
Vieta tukša nepaliek: atkarība no Krievijas
Var šķist, ka Burkinafaso nav vienkārši kārtējā militārā diktatūra Āfrikā, bet gan jaunais priekšpostenis cīņā par Āfrikas dvēseli un tiesībām pašai noteikt savu kultūras ceļu, atsakoties no sveša diktāta, vai tas nāktu no Parīzes vai Saūda Arābijas.
Tomēr reizē ir bažas, ka Traore šo dvēseli ir pārdevis citiem ienācējiem – Krievijai. Traore asi kritizē Rietumus, it īpaši Franciju, un arābu valstis par iejaukšanos Burkinafaso iekšējās lietās, bet vienlaikus, lai noturētos pie varas un cīnītos pret džihādistiem, kļuvis atkarīgs no Maskavas militārā atbalsta.
Foto: ZUMAPRESS.com Burkinafaso līderis Ibrahims Traore sasveicinās ar Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu
Tā nav nekāda nesavtīga palīdzība – Krievija par saviem pakalpojumiem pieprasa piekļuvi zelta raktuvēm un ģeopolitisko lojalitāti, ko Burkinafaso regulāri apliecina ANO, balsojot pret jebkādu atbalstu Ukrainai un Krievijas karaspēka izvešanu.
Cilvēktiesību organizācijas regulāri ziņo par Krievijas “Āfrikas korpusa” un Burkinafaso armijas veiktajiem slaktiņiem pret civiliedzīvotājiem, it īpaši lopkopjiem klejotājiem, kurus bieži pieskaita teroristu atbalstītājiem.
Šī brutalitāte rada pretreakciju – daudzi jaunieši pievienojas džihādistiem atriebības dēļ, nevajag pat šariata studijas Rijādā.
Līdzīgi Krievijai Burkinafaso ir pilnībā apklusināti neatkarīgie mediji, slēgti ārvalstu ziņu kanāli, varas kritiķi riskē ar arestu vai piespiedu nosūtīšanu uz fronti. Turklāt tāds sods iespējams ne tikai par Traores, bet arī Krievijas kritiku.
