Bijusī mototrase velokrosam ir kā radīta – nobraucieni, šaurība un pats galvenais – vairākas tādas sienas, kas liek sportistiem ņemt velosipēdu plecos un rāpties skriešus. Tā stundu no vietas un apli pēc apļa. Nebūtu brīnums, ja ne vienam vien sportistam Bulderberga kalns naktī murgos rādīsies.
“Jocīgi izklausīsies, bet baigi riebīgs šis pasākums ir. Ļoti sāpīgs,” sarunā ar Latvijas Televīzijas “Sporta studiju” atzina riteņbraucējs Matīss Kaļveršs. “Ne amortizatori velosipēdiem, trase pēc iespējas riebīgāka uztaisīta. Bet laikam ir tādi cilvēki, kuriem tas patīk, kuri izbauda šī sporta brutalitāti. Šis sports notiek arī aukstā laikā – ir rudens, oktobris. Viss ir uztaisīts, lai šis pasākums būtu pēc iespējas pretīgāks, bet mums tas patīk! Man tas ļoti patīk!”
Trases nežēlīgos pārbaudījumus uzskaitīja arī riteņbraucējs Māris Bogdanovičs.
“Tā siena ir tāda, ka neviens cilvēks tur nevarētu uzbraukt. Garantēju. Neviens pasaules braucējs tur neuzbrauktu tajā kalnā. Tur visi skrietu – tieši tik stāvs tas kalns ir. Bet velokrosā tā bieži vien ir – it kā ir iespējams izbraukt, bet izskriet ir ātrāk,” paskaidroja Bogdanovičs.
Velokrosā ir iekļauti visi riteņbraukšanas elementi, un atšķirībā no šosejas riteņbraukšanas pulss sportistiem regulāri uzkāpj līdz maksimumam.
Turklāt vairākkārt trasē pēc mirkļa maksimālajā slodzē jānomierina elpošana, citādi tehniskajos nobraucienos kļūdīsies.
“Es pirms divām nedēļām braucu Lietuvas UCI sacensības. Man šķita, ka tas ir pats smagākais, ko es vispār dzīvē esmu darījis,” atzina Bogdanovičs. “Nezinu, kurš sporta veids vēl varētu būt grūtāks. Pats esmu mēģinājis arī distanču slēpošanu, visu, bet šī disciplīna – ārprāts. Ārprāts vienkārši!”
Savukārt Kaļveršs pastāstīja, ka vairākās valstīs Rietumeiropā velokross ir īpašā cieņā.
“Van der Pūls, van Ārts, arī Pidkoks – vairāki lielie sportisti nāk no šī sporta veida, no CX velokrosa. Latvijā mums tas nav tik populārs, bet Beļģijā, Holandē, kas reāli ir visas riteņbraukšanas galvaspilsēta, tur šis viss iet uz urrā,” paskaidroja Kaļveršs.
Latvijā velokross parādījās astoņdesmito gadu vidū, un šīs jomas leģenda Agnis Apse tolaik ne reizi vien izgrieza pogas mūsu šosejas dūžiem.
“Viņi jau brauca tur – Ozols, Piziks, Ozers. Viņi bija tādi kārtīgi dūži Eiropas sacensībās, kur viņi visi brauca. Man padevās tas krosiņš, man bija interesanti sacensties ar viņiem, ar tiem lielajiem dūžiem, kas brauca šosejā,” senāku dienu notikumus atmiņā atsauca Apse. “Te ir citādāk – viņiem te ir neērti. Tu jau vari būt dūzis šosejā vai citur, bet tajā velokrosā ir pavisam citādi.”
Ozolniekos Bogdanovičs meta kārtīgu izaicinājumu sezonas līderim Helvijam Kanceram. 18 gadus vecais talants pret profesionāli turējās godam, un tieši Kancers visu laiku noteica tempu trasē, bet Bogdanovičam atlika gaidīt savu iespēju.
“Es jau arī vienā aplī kritu, zaudēju daudz laika. Pārējos apļus sanāca diezgan labi izbraukt. Bet tas nākamais kāpums, kur atkal jālec nost no velosipēda… [ir grūts]. Tā ritma maiņa visu laiku ir pats grūtākais,” savu pieredzi atklāja Bogdanovičs. “Pēc tam pie 180–190 pulsa tev ir jāizbrauc trajektorijas pareizas. Tas ir pats grūtākais, jo ļoti viegli pieļaut kļūdu, kas maksā vienu vai divas sekundes, bet tās zaudētās sekundes atgūt atpakaļ ir ļoti sarežģīti.
Pēdējie divi apļi izvērtās par kārtīgas cīņas paraugstundu ar neskaitāmām līderu maiņas reizēm.
Brīžiem šķita, ka Bogdanovičs ir apspēlējis Kanceru, bet nekā – pēdējos metros Helvijs bija labāks un Latvijas kausa sezonu pabeidza neuzvarēts.
“Tajā 180 grādu pagriezienā man nebija nekā zaudējama. Es iegāju iekšmalā viņam [Bogdanovičam], kaut kā iegāju. Zinu, ka viņš nebija priecīgs par to, bet man nebija ko zaudēt tobrīd. Pēdējā lēcienā viņš arī man bija tieši blakām. Vienkārši cerēju, ka varēšu iziet ārā no līkuma [ar lielāku ātrumu] un sprintā uzvarēt,” savu pieredzi atklāja Kancers. “Tas bija nežēlīgs risks. Tur es vienkārši riskēju uz maksimumu. Vai nu es esmu gar zemi, vai uzvaru.”
Bogdanovičs atzina, ka centās konkurentu salauzt psiholoģiski, tomēr sāncensis izrādījās ļoti noturīgs.
“Tikt viņam [Kanceram] priekšā, varbūt paņemt sektoru ātrāk, ko varētu izbraukt, dabūt pāris sekunžu pārsvaru, kas varētu viņu salauzt, bet izskatās, ka viņš mentāli arī ir diezgan spēcīgs,” atzina Bogdanovičs. “Es arī mentāli esmu diezgan spēcīgs, gribēju ļoti uzvarēt šodien, bet pietrūka pāris metru.”
Bogdanovičam patika kontaktcīņa un Kancera nepadošanās, cīnoties pretim bez lieka respekta.
“Viens otru nerespektējām, bet respektējām normas robežās, lai neviens nepiedzīvotu kritienu. Ar elkoņiem pagrūstījāmies, kas viņam nākotnē būs ļoti nepieciešams. Īpaši viņam – sprinterim,” uzsvēra Bogdanovičs.
Velokross Eiropas trasēs uzņem apgriezienus, bet sezonā pēdējās pašmāju sacensības būs sestdien Dobelē, kur konkurenti Latvijas čempionātā centīsies atņemt Kanceram iespēju sezonu pabeigt, ne reizi nepārspētam.
