ĪSUMĀ:
Vien divi panti NATO līgumā paredz valstu kolektīvu militāro rīcību
NATO ir spēcīgākā aizsardzības un atturēšanas alianse pasaulē. Tajā ir apvienojušās 32 valstis, kuras apņēmušās aizsargāt cita citas teritoriālo integritāti un drošību, attiecīgi reaģējot uz militāro apdraudējumu.
NATO statūti un mērķi ir aprakstīti Ziemeļatlantijas līgumā. Tas nav garš, sastāv tikai no 14 pantiem. Saskaņā ar tiem NATO dalībvalstis apvienojās, lai atbilstoši starptautiskajām tiesībām un likumiem nodrošinātu kolektīvo aizsardzību un drošību. Neraugoties uz to, ka NATO ir aizsardzības un atturēšanas organizācija, tikai divi panti paredz arī kolektīvu rīcību, tostarp militāru, gadījumā, ja alianses dalībvalstu drošība un teritoriālā integritāte tiktu apdraudēta.
NATO 4. pants paredz, ka dalībvalsts var sasaukt sabiedrotos uz konsultācijām, ja tās teritoriālā integritāte, politiskā neatkarība vai drošība ir apdraudēta.
Tas automātiski neaktivizē kolektīvo rīcību, tomēr paredz, ka dalībvalstis panāks vienošanos par turpmāko NATO reakciju.
4. pants bieži vien novērš turpmāko militāro eskalāciju, piemēram, tas tika aktivizēts, kad septembra sakumā Polijas gaisa telpā bija ielidojuši Krievijas droni un kad septembra vidū Igaunijas gaisa telpā bija ielidojuši un 12 minūtes uzturējušies Krievijas iznīcinātāji.
Savukārt kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā arvien biežāk pieminētais NATO 5. pants nosaka, ka bruņots uzbrukums vienai alianses valstij tiks uzskatīts par uzbrukumu visām dalībvalstīm.
Panta turpinājumā ir teikts, ka dalībvalstis pašas atbilstoši to individuālām iespējām un kolektīvai atbildībai lemj par sniegtās palīdzības veidu un apjomu.
NATO kritiķi uzsver, ka šīs panta daļas dēļ citas dalībvalstis atteiksies sniegt militāro palīdzību, ja kādai no dalībvalstīm uzbruks.
Tomēr nav iemesla apšaubīt NATO dalībvalstu vēlmi un gatavību uzbrukuma gadījumā nodrošināt kolektīvo aizsardzību. Integrējoties alianses struktūrās, katra dalībvalsts uzņemas atbildību un apliecina gatavību reaģēt. Neviena no dalībvalstīm nav ieinteresēta vājināt NATO.
Gatavību kolektīvi aizsargāt visas dalībvalstis alianse pierādīja arī pēc 2001. gada 11. septembra terora aktiem, kas bija vērsti pret ASV. NATO līguma 5. pants tolaik tika aktivizēts pirmo un līdz šim vienīgo reizi kopš NATO dibināšanas.
Kā lēmumi tika pieņemti, pirmoreiz aktivizējot NATO 5. pantu?
2001. gada 11. septembrī islāmistu teroristi no organizācijas “Al Kāida” (“Al Qaeda”) veica četrus uzbrukumus ASV, kuros gāja bojā gandrīz 3000 cilvēku.
Uzreiz pēc uzbrukuma NATO sabiedrotie Ziemeļatlantijas Padomē (ZAP), kas ir NATO galvenā politisko lēmumu pieņemšanas struktūra, pieņēma kopīgu rezolūciju, kurā izteica līdzjūtību upuriem, atbalstu ASV un nosodīja teroristu uzbrukumus kā uzbrukumus demokrātijām. Visas NATO dalībvalstis nākamajā dienā piedalījās ZAP sanāksmē.
12. septembra vakarā ZAP paziņoja, ka dalībvalstis atbalstīs 5. panta aktivizāciju, ja izmeklēšana atklās, ka uzbrukums ASV tika organizēts ārzemēs.
2. oktobrī ZAP saņēma ASV veiktās izmeklēšanas rezultātus un lēma, ka uzbrukums atbilst kritērijiem, kuri ļauj aktivizēt 5. pantu.
4. oktobrī NATO vienojās par astoņu atbalsta pasākumu kopumu ASV.
Pēc ASV lūguma 9. oktobrī NATO uzsāka pirmo pretterorisma operāciju “Eagle Assist”. Operācija ilga no 2001. gada oktobra vidus līdz 2002. gada maija vidum. Tās laikā gaisa telpu virs ASV patrulēja septiņi NATO rīcībā esošie “AWACS” radari, tajā piedalījās 830 cilvēku liels personāls no 13 alianses dalībvalstīm, veicot vairāk nekā 360 lidojumus.
Tas bija pirmais gadījums, kad NATO militārie resursi tika izmantoti, lai atbalstītu NATO 5. panta operāciju.
26. oktobrī alianse uzsāka otro pretterorisma operāciju “Active Endeavour”. Tās ietvaros NATO pastāvīgo jūras spēku vienības patrulēja Vidusjūras austrumu daļā, lai atklātu un novērstu teroristu aktivitātes un nelegālo tirdzniecību. 2004. gada martā operācija tika paplašināta, iekļaujot visu Vidusjūru.
Kā, iespējams, notiktu NATO 5. panta aktivizācija?
Paredzams, ka šobrīd NATO spēs reaģēt daudz ātrāk, jo 24 gadu laikā NATO ne tikai palielinājies dalībvalstu skaits, bet alianse ir arī palielinājusi militāros izdevumus un spēkus.
Ja vienai vai vairākām NATO dalībvalstīm uzbruktu, tad vispirms valstij, kurai uzbrukts, būtu jāpieprasa NATO iedarbināt līguma 5. pantu.
Cietusī valsts ziņotu par incidentu savam pārstāvim NATO, kurš par notikušo paziņotu citiem NATO valstu pārtsāvjiem. Pēc šī aicinājuma NATO dalībvalstis sanāktu kopā uz konsultācijām un lemtu par alianses turpmāko reakciju un nepieciešamību aktivizēt 5. pantu.
Tātad sākotnēji dalībvalstīm būtu jāpieņem politisks lēmums par 5. panta aktivizāciju, tikai tad, iespējams, sekotu militārā atbilde. Aliansei ir izveidoti NATO aizsardzības un rīcības plāni, kas publiski nav pieejami, tādēļ nav zināms, cik ilgs laiks lēmuma par 5. panta aktivizāciju pieņemšanai būtu nepieciešams. Tomēr ir zināms, ka ZAP spēj sanākt dažu stundu laikā, jo katrai dalībvalstij ir savs pārstāvis, kurš pastāvīgi atrodas NATO mītnē Briselē.
NATO Militārā komiteja (MK), kas ir NATO augstākā militārā institūcija, konflikta vai kara situācijā sniegtu ZAP padomus un novērtējumus par to, kā visefektīvāk reaģēt uz radušos apdraudējumu. 5. panta aktivizācijas gadījumā MK koordinētu informācijas plūsmu un rīcību plānu starp tās pakļautībā esošajām struktūrām, nodrošinot efektīvu kolektīvo darbību.
Lai gan dalībvalstīm būtu jāgaida, līdz NATO pieņems lēmumu par 5. panta aktivizāciju, alianses spēki, kuri atrodas katrā valstī, piemēram, NATO gaisa telpas patrulēšanas misijas, uzsāktu rīkoties atbilstoši NATO aizsardzības plāniem. Visai NATO teritorijai ir izveidoti arī noteikti reģionālie aizsardzības plāni, kuru ietvaros NATO var veikt noteiktas darbības uzbrukuma gadījumā vēl pirms 5. panta aktivizācijas.
NATO visu lēmumu pieņemšana balstās uz vienprātības principu, kas nozīmē, ka pilnīgi visām dalībvalstīm ir jāvienojas par kolektīvo rīcību un turpmāko reakciju. Arī 5. panta iedarbināšanai būtu nepieciešams iegūt visu dalībvalstu piekrišanu. Tas nozīmē, ka jebkuru NATO lēmumu var aizkavēt vai apturēt, ja vismaz viena dalībvalsts tam nepiekrīt.
Ja apdraudējuma gadījumā 5. panta iedarbināšana tiek apturēta, NATO līgums paredz, ka katra dalībvalsts var individuāli vai kolektīvi sniegt militāru vai cita veida palīdzību valstij, kurai uzbrukts.
Tātad valstis, kuras izteiks gatavību palīdzēt, spēs to darīt arī gadījumā, ja kāda dalībvalsts nepiekritīs 5. panta iedarbināšanai. Tomēr, ja kāda valsts iebildīs pret kolektīvo rīcību, tas varētu ietekmēt to aizsardzības un rīcības plānu izpildi, kuros šai valstij ir zināma loma.
Tā kā NATO dalībvalstīm nav pieredzes 5. panta iedarbināšanai, lielākās bažas rada tas, ka NATO dalībvalstu, kuras būs gatavas sniegt militāro palīdzību, spēku pārdislokācija uz valsti, kurai uzbrukts, prasītu daudz laika. Piemēram, Baltijas valstīs šobrīd nav lielu pastāvīgu NATO spēku, tādēļ uzbrukuma gadījumā sākumā agresoram pretī būtu jāstājas saviem spēkiem, sagaidot, kad dalībvalstis pieņems politisko lēmumu par militārās palīdzības un atbalsta sniegšanu.
Lai gan lielu militāro spēku pārvietošana var prasīt ilgāku laiku, NATO dalībvalstis jau gadiem ilgi ir piedalījušās militārajās apmācībās Baltijas valstīs, slīpējot rīcībspējas un aizsardzības iemaņas.
Ja NATO 5. pants tiktu aktivizēts, tad darbu uzsāktu NATO militārās vadības struktūrā esošā Sabiedroto Operāciju pavēlniecība (ACO). Tā ir atbildīga par visu NATO militāro operāciju plānošanu un izpildi stratēģiskajā, operatīvajā un taktiskajā līmenī.
NATO, stiprinot un paplašinot tās militārās spējas, ir izveidojusi vairākas kaujas grupas, kuras visu laiku ir kaujas gatavībā. Piemēram, NATO Reaģēšanas spēki (NRF), Sevišķi ātras reaģēšanas vienības (VJTF) un daudznacionālie un daudzdomēnu Sabiedroto reaģēšanas spēki (ARF). NATO austrumu flangā atrodas arī NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupas. Šie spēki ir gatavi reaģēt īsā laikā, nepieciešamības gadījumā sniedzot alianses dalībvalstīm arī militāro atbalstu.
Paredzams, ka NATO operācijas laikā dalībvalstis veiks arī individuālo un kolektīvo spiedienu uz agresorvalsti, piemēram, ieviešot sankcijas, diplomātiski izolējot uzbrucēju.
