Raksta oriģinālā versija krievu valodā šeit
Scenāriju, kad ASV karaspēks pilnībā tiek izvests no Eiropas, – un šādā gadījumā ar visiem aizsardzības uzdevumiem jātiek galā pašiem eiropiešiem –, tiek aplūkots rakstā “Aizstāvot Eiropu bez ASV. Pirmās aplēses par to, kas nepieciešams”, kuru publicējusi “Bruegel” (neatkarīga pētnieciskā struktūra, kas specializējas Eiropas Savienības (ES) jautājumos) kopā ar Ķīles Pasaules ekonomikas institūtu.
Krievijas uzbrukuma draudu vērtējums
“Krievijas karaspēkam karš Ukrainā izmaksājis dārgi. Tomēr Kremļa īstenotās sabiedrības un rūpniecības plašās mobilizācijas dēļ Krievijai karavīru tagad ir būtiski vairāk, viņi ir pieredzējušāki un labāk aprīkoti nekā tie spēki, kas iebruka Ukrainā 2022. gadā.
Krievijas armijai un ģenerālštābam tagad ir nenovērtējama kaujas pieredze, kurai līdzīgas nav nevienai citai armijai, izņemot Ukrainas,”
uzskata autori – Slovākijas domnīcas GLOBSEC pētnieks Aleksandrs Burilkovs un Briseles Brīvās universitātes ekonomikas profesors, “Bruegel” pētnieks Guntrams Volfs.
2024. gada beigās Ukrainā bija 700 tūkstoši Krievijas karavīru – daudz vairāk nekā pēc pilna mēroga iebrukuma 2022. gadā. Krievija ātri palielināja savu bruņojuma ražošanu. Tikai 2024. gadā Krievija saražoja vai saremontēja apmēram 1550 tankus, 5700 bruņumašīnas un 450 artilērijas ieroču. Tam vēl jāpieskaita 1800 bezpilota trieciendroni “Lancet”. Salīdzinājumā ar 2022. gadu – 220% pieaugums tanku ražošanā, 150% kāpums bruņumašīnu un artilērijas ražošanā un 435% palielinājums tāldarbības trieciendronu ražošanā.
Analītiķi uzskata, ka, lai gan lielākā daļa saraksta sastāv no modernizētas padomju tehnikas, Krievija turpinās bruņojuma ražošanu arī pēc padomju krājumu beigšanās, kaut arī tempi samazināsies. Šis palēninājums būs mazāk jūtams, ja tas notiks pēc karadarbības beigām Ukrainā (kad tehnikas iznīcināšana frontē būs beigusies). Turklāt Krievija ir guvusi būtiskus panākumus bezpilota lidaparātu jomā, lai gan iepriekš paļāvās uz Irānu.
“Krievijas uzbrukums ES valstīm ir iespējams,” uzskata Burilkovs un Volfs. “Pēc NATO, Vācijas, Polijas, Dānijas un Baltijas valstu vērtējuma, Krievija būs tam gatava trīs līdz desmit gadu laikā. Tas var notikt arī agrāk – militārās mācības “Zapad” Baltkrievijā, kas notiek reizi četros gados, ir ieplānotas 2025. gada vasarā. Tās demonstrēs Krievijas spēju rīkot plašus manevrus pat kara laikā.”
Nepieciešamie soļi
Eiropas galvenajam uzdevumam, pēc autoru domām, jābūt atbalsta Ukrainai turpināšanai – tās pieredzējušās militārpersonas ir faktors, kas visefektīvāk attur Krieviju no uzbrukuma ES. Ja Ukraina izlems, ka ASV un Krievijas vienošanās par kara pārtraukšanu ir nepieņemama, – piemēram, tādēļ, ka Putina garantijām par mieru nevar uzticēties –,
Eiropa spēj piegādāt Ukrainai papildu bruņojumu, lai nodrošinātu tās kaujas spēju saglabāšanos pašreizējā līmenī.
Tomēr gan Ukraina, gan ES valstis paļaujas uz dažiem kritiski svarīgiem amerikāņu stratēģiskiem instrumentiem, tostarp izlūkošanu un satelītsakariem. Tos ir grūti ātri aizstāt, taču alternatīvas ir.
“No makroekonomiskā viedokļa, summas, kas nepieciešamas, lai Eiropa varētu pilnībā aizstāt ASV, nav lielas. Kopš 2022. gada februāra ASV militārais atbalsts Ukrainai bijis 64 miljardi eiro, savukārt Eiropa, ieskaitot Lielbritāniju, šim nolūkam atvēlējusi 62 miljardus eiro. 2024. gadā ASV militārā atbalsta vērtība bija 20 miljardi eiro no kopējās summas 42 miljardi eiro. Tādējādi,
lai aizstātu ASV, ES būs jāiztērē tikai 0,12% no sava iekšzemes kopprodukta (IKP), un tas ir izpildāms uzdevums.
Svarīgāks jautājums ir, vai Eiropa to spēs bez piekļuves ASV militārās rūpniecības bāzei,” spriež analītiķi. Būtiski sarežģītāks scenārijs Eiropai būtu, ja Ukraina pieņemtu vienošanos par mieru, kas ir maz ticams. Tādā gadījumā Krievija turpinās palielināt savas militārās spējas, kas, ņemot vērā pašreizējo ražošanu, radīs nopietnu militāru izaicinājumu visai ES, turklāt ļoti īsā laikā. ES un sabiedrotajiem, to vidū Lielbritānijai un Norvēģijai, vajadzēs nekavējoties un plašā mērogā palielināt savus militāros spēkus.
Nepieciešamību izvietot Ukrainā iespējamās miera vienošanās nodrošināšanai 150 tūkstošu vīru lielu (pēc dažām aplēsēm) Eiropas kontingentu autori dēvē par “daļēji otršķirīgu”, norādot, ka šiem spēkiem jābūt gataviem ātrai pārdislokācijai uz jebkuru vietu, kur Krievija varētu uzbrukt ES.
Gadījumā, ja amerikāņi paliek Eiropā, pašlaik tur izvietotais 100 tūkstošu ASV karavīru kontingents var tikt palielināts vēl par 200 tūkstošiem vīru, un tās būtu galvenokārt bruņutanku vienības, kas ir visvairāk piemērotas kaujas laukam Austrumeiropā, raksta analītiķi, atsaucoties uz iepriekš izskanējušiem NATO stratēģu vērtējumiem.
Tādējādi Aleksandrs Burilkovs un Guntrams Volfs nonāk pie secinājuma –
ASV spēku izvešanas gadījumā Eiropas spējas jāpalielina par 300 tūkstošu amerikāņu karavīru ekvivalentu ar akcentu uz mehanizētajiem un smagajiem bruņutanku spēkiem.
Tas nozīmē, ka būs jāizveido apmēram 50 jaunas Eiropas brigādes.
Koordinācija – atslēga uz panākumiem
300 tūkstošu ASV karavīru kaujas spējas ir daudz lielākas nekā tādam pašam skaitam Eiropas karavīru, kas ir sadalīti pa 29 valstu armijām, raksta autori. Amerikāņu karavīri darbojas lielās, saliedētās apakšvienībās ar vienotu pavēlniecību un vadību, kas ir efektīvāka pat par NATO apvienoto pavēlniecību. Turklāt ASV karaspēku atbalsta tādi stratēģiskie palīglīdzekļi kā stratēģiskā aviācija un kosmiskie līdzekļi, kādu nav Eiropas armijām.
“Eiropā, ieskaitot Lielbritāniju, pašlaik ir 1,47 miljoni aktīvā dienesta karavīru, tomēr to efektivitāti mazina vienotas pavēlniecības neesamība.
NATO darbojas, pieņemot, ka sabiedroto karaspēka Eiropā augstākais virspavēlnieks ir amerikāņu ģenerālis,
tomēr tas funkcionē tikai tad, ja ASV uzņemas vadošo lomu un nodrošina stratēģiskos palīglīdzekļus. Tādēļ Eiropa ir izvēles priekšā – vai nu būtiski, par vairāk nekā 300 tūkstošiem vīru, palielināt karaspēka personālsastāvu, lai kompensētu valstu armiju fragmentāciju, vai arī atrast veidus, kā ātri uzlabot koordināciju,” spriež Burilkovs un Volfs.
Autori raksta, ka koordinācijas trūkums izraisa izdevumu palielināšanu, bet ar individuāliem centieniem visdrīzāk nepietiks, lai atturētu Krievijas spēkus. Tomēr kolektīvā aizsardzība paredz, ka koordinācijas problēmas ir pilnībā jāatrisina.
Militārā tehnika un ražošana
Lai ātri sasniegtu šādu pieaugumu, vajadzīgas ārkārtējas pūles, lai gan pieredze rāda, ka tirgus ekonomika to visu spēj paveikt.
“Ja ņem par atskaites punktu ASV armijas III korpusu, tad uzticamai Eiropas īstenotai atturēšanai, piemēram, lai novērstu Krievijas karaspēka ātru virzīšanos uz priekšu Baltijā, būs vajadzīgi vismaz 1400 tanki, 2000 kājnieku kaujas mašīnas un 700 artilērijas ieroči. Tas ir vairāk nekā Francijas, Vācijas, Itālijas un Lielbritānijas sauszemes karaspēkam kopā. Svarīga nozīme būs šo spēku nodrošināšanai ar pietiekamu daudzumu munīcijas, jo pašreizējās rezerves ir skopas.
Piemēram viens miljons 155 milimetru šāviņu ir minimāli nepieciešamā rezerve 90 dienu intensīvai karadarbībai,”
raksta autori.
Eiropai būs jāvairo arī aviācijas un transporta spējas, kā arī raķešu, bezpilota lidaparātu, sakaru un izlūkošanas spējas. Tas nozīmē paplašināt bezpilota lidaparātu ražošanu, lai līdzinātos Krievijas mērogiem – līdz 2000 tāldarbības trieciendroniem gadā. Būs nepieciešams arī bruņotajos spēkos rekrutēt un apmācīt 300 tūkstošus cilvēku.
Lai sasniegtu šos mērķus, ražošanai visā Eiropā strauji jāpalielinās. Eiropas tēriņi militārajai tehnikai pašlaik ir 0,7% no IKP, un analītiķi mudina tos būtiski paaugstināt. Pēc autoru aplēsēm, nesenais aizsardzības izdevumu straujais kāpums Polijā izraisījis to, ka
70% papildu līdzekļu tiek novirzīti “dzelžu” iepirkšanai.
Analoģiski ar aizņemšanās palīdzību izveidotā Vācijas fonda “Sondervermögen” līdzekļi līdz šim izmantoti tikai tehnikas iepirkšanai. Ar laiku lielāku daļu no papildu līdzekļiem aizsardzībai galu galā nāksies investēt personāla rekrutēšanā un apmācīšanā.
“Eiropas mēroga iepirkumiem būs izšķiroša nozīme militārajai ražošanai ar mazākiem tēriņiem. Izdevumus var būtiski samazināt, apvienojot iepirkumus un palielinot konkurenci,” uzskata Burilkovs un Volfs.
Analītiķi norāda, ka, slēdzot līgumus par bruņojuma piegādēm, nepieciešami stimuli, kas veicinātu izmaksu samazināšanu. Turklāt lieli pasūtījumi, ja tie notiktu pēc vienota Eiropas standarta, piemēram, lai iepirktu 1400 tankus, 2000 kājnieku kaujas mašīnas vai 700 artilērijas ieročus, ļautu būtiski samazināt izdevumus salīdzinājumā ar nelieliem iepirkumiem.
ES jāveicina konkurence par lieliem līgumiem, pēc iespējas samazinot valsts iejaukšanos, uzsver autori. Pašlaik neizmantotās jaudas, piemēram, autorūpniecībā, nozīmē, ka pieprasījumu varētu apmierināt ātri.
Tēriņi, procentlikmes un inflācija
Eiropas aizsardzības izdevumiem ir būtiski jāpieaug salīdzinājumā ar pašreizējiem 2% no IKP, uzskata autori. Sākotnējais novērtējums paredz palielinājumu par 250 miljardiem eiro gadā (līdz 3,5% no IKP) īstermiņa perspektīvā, tomēr tie nav precīzi aprēķini. Tas tādēļ, ka
lieli pasūtījumi palielinās ražošanas efektivitāti, samazinot cenu par vienību, lai gan ātrs pieprasījuma kāpums arī novedīs pie pagaidu sadārdzināšanās.
Ar laiku, pieaugot apjomiem, cenām jākrītas. Piemēram, kopš 2022. gada februāra Vācija pasūtījusi 105 tankus “Leopard II”, no kuriem katrs maksā 28 miljonus eiro. Ja Eiropa pasūtītu 1400 tādus tankus, par šādu cenu tie maksātu 40 miljardus eiro, bet faktiski apjoma dēļ cenai par vienu tanku būtu jābūt būtiski mazākai.
No makroekonomiskā viedokļa, ar aizņemšanos finansētais aizsardzības izdevumu palielinājums var stimulēt ekonomisko aktivitāti Eiropā, īpaši uz tirdzniecības kara ar ASV draudu fona. Tomēr tas var novest pie procentlikmju un inflācijas palielināšanās.
Bruņojums uz parāda
Austrumu flanga valstīm, kuras Krievija apdraud visvairāk, kā arī tām, kurām būtiski trūkst atturēšanas pamatelementu, aizsardzības izdevumu nozīmīga kāpināšana var būt politiski pamatota. Ikgadējs palielinājumu 250 miljardu eiro apmērā varētu sadalīt starp ES un nacionālo finansējumu, un tas var veicināt gan kopīgus iepirkumus, gan valstu aizsardzības izdevumu paaugstināšanu. Lai izvairītos no morāla rakstura problēmām, valstīm, kas netērē vairāk savai aizsardzībai, būtu mazāk jāsaņem no kopējā katla, uzskata Burilkovs un Volfs.
Īstermiņa perspektīvā tāda izdevumu palielināšana jāfinansē ar valsts parādu – kā politisku, tā ekonomisku iemeslu dēļ.
Tomēr ar laiku finansējumam jākļūst stabilākam, spriež analītiķi. Viens no risinājuma variantiem, pēc viņu domām, var būt 125 miljardu eiro piesaistīšana ik gadu pavisam piecus gadus, izmantojot ES mehānismus, lai ES valstis pakāpeniski palielinātu to izdevumu daļu, kas netiek finansēta ar aizņēmumiem.
Vācijas loma
“Vācijas līderībai un apņēmībai būs izšķiroša nozīme. Vācijai būs patstāvīgi jāatrod ne mazāk kā puse no 125 miljardiem eiro, lai palielinātu ikgadējos izdevumus savai aizsardzībai no 80 miljardiem līdz 140 miljardiem eiro jeb līdz apmēram 3,5% no IKP, ko papildinās ES līdzfinansējums.
Pašlaik Vācijas militārās spējas būtiski neatbilst vajadzībām un saistībām pret sabiedrotajiem.
2022. gadā Vācija apsolīja līdz 2025. un 2027. gadam nodot NATO rīcībā divas divīzijas (parasti apmēram 40 tūkstoši karavīru), tomēr ar šī solījuma pildīšanu ir būtiskas problēmas. Tas ir jāmaina, jo Vācijas ieguldījumam, ņemot vērā tās lielumu, noteikti jābūt tuvu papildu 100 tūkstošiem karavīru,” rezumē Aleksandrs Burilkovs un Guntrams Volfs.
